Jānis Rokpelnis “Nosaukums”

Rokpelnis bez komatiem un nāves

Jānis Rokpelnis. Nosaukums. – R., Neputns, 2010

Jānis Rokpelnis Nosaukums Jutos gluži vai pārsteigts, kad konstatēju, ka Nosaukums ir pirmā īsti patstāvīgā – tai nozīmē, ka jauns krājums tiek izdots kā atsevišķa grāmata, – Rokpeļņa dzejas grāmata teju divdesmit gadu laikā: 1991. gadā iznāca Līme, mikroskopiska krājumiņa aprises iezīmējās izlases Lirika (1999) nodaļā Klātbūtne, savukārt Rokpeļņa dzejoļu apkopojumā Dzeja (2004) gan bija iekļauts pilntiesīgs krājums Vārti. (Pa vidam vēl grēkā krišana ar citiem žanriem – romāns Virtuālais Fausts (2008) un grāmata par Knutu Skujenieku Smagi urbjas tinte (2006)). Mūzas Rokpelni baro vien ar homeopātiskām iedvesmas devām? Kas viņu zina, bet ticamāks liekas cits variants – autors ieslēdzis kvalitātes filtrus uz pilnu klapi, un tiem cauri spēj izlauzties vien reta rinda, bet mūzas ēteriskajās sfērās aizvainojumā griež zobus, ka šņirkst vien.

Lasot Nosaukumu, pieķēru klāt arī Klātbūtni un Vārtus. Spriedums nepārsūdzams: šajos pārdesmit gados Rokpelnis ir tapis par drūmāko un nīgrāko dzejnieku visā latviešu literatūras vēsturē. Protams, var atrast bez sava gala drūmu, izmisušu, izmocītu, vaidošu, satriektu, raudošu, vaimanājošu, elsojošu, ņerkstošu, īdošu, nāves alkstošu, lēni mirstošu, dzīves izdrāztu, knapi dvesošu latviešu dzejnieku, bet tie lielākoties vai nu smēlušies inspirācijas no bezdibenīgās bedres, ko izmanījās uzradīt XIX gadsimta otrās puses franči un viņu citvalodu pēcnieki, vai arī vairāk vai mazāk talantīgi piemērījuši īstam dzejdarim obligāto „pasaules sāpju” dzejnieku masku. Šai ziņā Rokpeļņa tuvākais poētiskais radagabals varētu būt Brūveris (un, ja velk par varītēm un aiz matiem, arī Amandu Aizpurieti dažviet var piestīvēt klāt), kas drūms vismaz tikpat lielā mērā, bet viņam cits variants – Brūveris pats sev uz pleciem uzkrāvis tik smagu daudzgadsimtu laiku nastu, ka tapis monumentāls, un katrs poētiskais solis tiek sperts ar milzu grūtībām, smagi, zemei un visai vēsturei nodrebot, aizlaikus nemitīgi samērojot ar šodienu, tāpēc arī brūverdrūmā pasaulsizjūta, jo vēstures mācība allaž drūma. Rokpelnim nekādas monumentālisma vai laikureģa ambīcijas nepiemīt, gluži pretēji, viņam raksturīga nosliece uz fragmentārismu – divus blakusesošus dzejoļus šķir bezdibenis – pat trijos Nosaukumā iekļautajos dzejoļu ciklos – Caurumā debesīs, Moku ratos un jo sevišķi Salā, kurā dzejoļu sniegpārsliņas ne par ko negrib salipināties pikā, vien atsevišķas metaforas met neredzamas laipas no teksta uz tekstu. Nosaukumā, ja salīdzina ar Vārtiem, šis fragmentārisms tapis gluži vai uzkrītošs. Par ko tas liecina – nezinu, bet varbūt vienkārši kļūdos. Galu galā – pat krājuma nosaukums Nosaukums rādās daiļrunīgs: ja autors nezina, kas ir tas, ko viņš savārsmojis un kādu nosaukumu šie neesamībai no zobiem izrautie teksti pelnījuši, neatliek nekas cits kā par nosaukumu izvēlēties Nosaukumu.

Mēģināju notvert rokpelnisko intonāciju aiz astes un nosaukt vārdā. Neizdevās. Tur ir gan grūtsirdība, gan nīgrums, gan rezignācija, gan splīns, gan visbanālākās skumjas – vārdi, kas raksturo veselu emociju gūzmu un lāgiem ietver sevī gluži pretišķīgas izjūtas, taču neviens no tiem un arī ne visi kopā nespēj puslīdz precīzi fiksēt Rokpeļņa dzejas noti. Drīzāk tie un vēl virkne to sinonīmu varbūt iezīmē Rokpeļņa okupētās teritorijas robežas, bet pati intonācija mīt kaut kur pa vidu un saskaras ar visiem. Turklāt šo vārdā nenosaucamo intonāciju Rokpelnis attīra no visa liekā, izdestilē, aizvedina līdz pilnībai un absolūtam gluži kā alķīmiķis melnajā darbā iegūst filozofisko akmeni. Varbūt te arī cēlonis nosliecei uz lakonismu un fragmentārismu: pilnība nevar būt daudzvārdīga, pilnība saistās ar kaut ko precīzu un kristālisku, nevis izplūdušu vai amorfu. Pasaule, kas iemitusi vienā bezgalīgi mazā punktā. Bezgalīgi īss teksts, kas ietver visu pasauli. Grūti pateikt, cik tuvu vai tālu Rokpelnis ir no pilnības (jo neviens nezina, kas šī pilnība īsti ir), bet lāgiem desmitrindu tekstā ietvertā grūtsirdība (sinonīmus lai katrs pieliek klāt pēc savas gaumes un patikšanas) sasniedz bezmaz apokaliptiskus apmērus – taču, jokaina būšana, Rokpelnis nevis skrien ar galvu sienā, bet gan drīzāk ķer kaifu no pašradītajām apokalipsēm, no kurām katra vienlaikus ir bezgalīgi maza un bezgalīgi liela. Grūtsirdību izraisa pat ziņa, ka Rokpelnim paveicies pārdzīvot Raini („jau pārdzīvojis tu Raini / šo baiso ziņu nedz atsaukt nedz mainīt”). Zinu, ka meklēt poētiskā tekstā autora personību – tas nudien nepieder pie kritikas un kritiķa labā toņa un visbiežāk liecina par klaju diletantismu, bet, runājot par Rokpelni, tiešām nejūtos spējīgs atšķirt „es”, kas ir tekstos, no reālā Rokpeļņa. Kaut kas šajās autora/liriskā varoņa attiecībās vai nu aizgājis šķērsām, vai, gluži pretēji, viss ir tieši tā, kā tam vajadzētu būt ideālā gadījumā, kad dzeja patiešām kļūst par nepārvaramu fizioloģisku reakciju pret pasaules kairinājumiem. Dažs vienkārši aiziet pačurāt, cits uzraksta dzejoli.

Varbūt, lai tuvinātos Rokpeļņa dzejas intonācijai, jāmeklē to, kā tur nav. Nav – komatu, visā grāmatā izdevās atrast tikai kādus piecus sešus. Komati aizdzīti trimdā, nemaz nerunājot par semikoliem un tamlīdzīgām izvirtībām, toties punkti dimd kā kapu zvani, nē, drīzāk kā Komandora soļi. Par ko tas liecina – atkal nezinu. Nav – nāves, kas ir pavisam neizskaidrojami, jo dzejdari kopš laiku pirmsākumiem kā apsēsti ar nāvi – dzīvo dzīrodami kā dulli, bet par nāvi vien dzejo. Dzejniekam var ēst nedot, ja tikai ļauj par nāvi padzejot. Dažs uz nāves rēķina pat pamanās nemirstību nopelnīt. Rokpelnim nāves nav, precīzāk, pāris reizes viņš nāves vārdu gan piesauc, bet no nāves netiek darināta biedīgi valdzinoša metafiziska konstrukcija, ko ekspluatēt savos zemiskajos (t. i., zemes dzīvei tuvinātajos) nolūkos. Pazib „guļ nāve nāves miegā” (ja atceramies, ka poētam hronisks bezmiegs, ko viņš nosauc vārdā jau Nosaukuma pirmajā dzejolī, sāk likties, ka te runā balta/melna skaudība) un „mana kārtējā nāve / nekā ārkārtēja tur nav”, vēl šur tur pa aizsaules atblāzmai, bet citādi skaistule ar izkapti rokā paliek neskarta. Par ko tas liecina – vēlreiz nezinu. Nāve dzejas necienīga? Pārliecīga pietāte pret šo dāmu? Sen jau apnikusi? Visdrīzāk par to, ka Rokpelnis ir Rokpelnis.

Īstenībā autors nemaz nav tik melns, kādu es viņu iepriekšējās rindkopās mālēju. Ņirdzīgais Rokpelnis, kurš septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ar vienu kāju paspēja iekāpt klasiķu panteonā (un tik dadzīgi ieķērās manā apziņā, ka nekādi nav izdabonams laukā un visu laiku prasās tapt salīdzināts ar XXI gadsimta Rokpelni), gan klīst pa skuju takām kopā ar parfīmu un izģindušu mākslu (skat. 13. lpp.), tomēr mantojumu ir atstājis. Skumjās un grūtsirdībā ievīstītā ironija joprojām sprēgā – sevišķi uz krājuma beigu galu, visbiežāk pārkvalificēdamās par pašironiju. Tāpat lāgiem iznirst prastās metaforas un tipiski rokpelniski klabošais ritms, par ko tā vien gribās apjautāties: kāpēc tas ir tik eleganti, ja liekas, ka caurcaurēm primitīvi? Ja Rokpelnis mācētu spļaut, viņš šo prasmi izkoptu līdz pilnībai un pārtapinātu par augstās mākslas sastāvdaļu: „Kad nevajag nekā / Tev putniņš uzkakā / No debesīm tas nāk / Un kā gan savādāk // Tev likās pērles līs / Vai alutiņa straumes / Bet dāvā debesis / Vien to kas tevi traumē.” Vietumis patrāpās pa sīkam un absolūti pašmērķīgam paradoksam, kas sasienas cilpā un veicīgi nožņaudz pats sevi: „„es jūtu ka jūtu vairs nav. / bezjūtību – ar ko es jūtu?” Tie visi darināti pēc līdzīgiem principiem, taču Rokpelnim pietiek mēra un gaumes izjūtas neiedarbināt (atšķirībā no, piemēram, Leona Brieža) paradoksu konveijeru.

Savulaik Rokpelnis vieglu roku tika ieklasificēts modernistos – un taisnība vien ir, jo mirstošā XX gadsimta latviešu dzejas kontekstā viņš patiešām likās radniecīgs modernistiem. Patlaban bildē rādās stipri citādi – Rokpelnis ir tik konservatīvs un klasisks poēts, ka klasiskāks vairs nevar būt. Klasisks tai nozīmē, ka dzeja viņa uztverē ir tikai dzeja, nekas vairāk un nekas cits: mīklainu un neizprotamu apziņas fona trokšņu pārkausēšana, destilēšana, kristalizēšana, sublimēšana tikpat mīklainā un neizprotamā esamības fona troksnī, metaforās – bez jebkādiem vārdošanai un vārddošanai nepiedienīgām ekstravagancēm un izlēcieniem. Kam šī vārdošana vajadzīga un vai vispār vajadzīga – šis jautājums nav no svara. Dzeja, kas ir tikai dzeja un visvairāk vajadzīga pašai dzejai: „starp visu modeļu maukām / man dzīve ir aizvadīta / nu bērnu rateļos braukāt / man pienāktos rātni un glīti / tak allaž izsperos laukā / ar l’art pour l’art pudelīti.” Nudien patīkami, ja kaut kur ēteriskos augstumos kāda dzejas klostera cellē skan šādi psalmi – un štrunts, ka neviens tos nedzird, galvenais, ka skan.

Karogs, 07/08.2010

__________________________________

Vēl par Jāni Rokpelni:

3 thoughts on “Jānis Rokpelnis “Nosaukums”

  1. Atpakaļ ziņojums: Tweets that mention Jānis Rokpelnis “Nosaukums” « Guntis Berelis vērtē: -- Topsy.com

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s