Kokteilis, kas ir sprādzienbīstams. Saruna ar Otto Ozolu

Grāmatas Latvieši ir visur manuskriptu saņēmu no Atēnas izdevēja Pētera Jankava. Savu nostāju viņš formulēja apmēram šādi: „Nezinu, kas tas ir un ko lai ar to iesāk.” Nostāja ne tik daudz skeptiska, cik jautājoša un patiesas neizpratnes piesātināta. Autora vārds – nepazīstams, agrāk viņš nav publicējies. Lasu. Letiņi visdziļākajā nopietnībā skarbiem ģīmjiem dodas nolaupīt Zviedrijas karali. Slima suņa murgi vai politisks trilleris? Lasu tālāk. Laikmeti un stilistika strauji mainās, jau pirmajā acu uzmetienā noprotams, ka teksts ir daļēji autobiogrāfisks – tik precīzas un kontrastainas detaļas var izvilināt tikai no personiskās pieredzes. Turpinu lasīt. Ir 1990. gads, vēl pussolis – un būsim padomju impērijas drupās, bet galvenais varonis/autors prasa politisko patvērumu Dānijā. Mistifikācija vai reāls notikums? Ir gan dejas uz līķiem (t. i., beigtā sociālisma), gan tālas vēsturiskas un politiskas ekskursijas, gan sākumā piesolītais politiskais trilleris; galvenais varonis, iespējams, līdz ar autoru klīst pa pasauli, vērodams, kā Ņujorkā 2001. gadā brūk Pasaules tirdzniecības centra torņi, un Maskavā nododamies rāmam disputam ar krievu superspiegu numur viens, gar acīm zibinās visādi apsēstie un īpatņi, iznirst obligātais XXI gadsimta literatūras aksesuārs – sazvērestību teorija, šoreiz gan nacionāli ietonēta, bet fonā uzstājīgi un gluži vai brīdinoši laiku pa laikam nodun zvans: latvieši ir visur. Patiesi fakti un klaja fikcija putrota bez jebkādas cieņas pret realitāti. Taču visa kā ir tik daudz, ka nudien nebija viegls uzdevums izvēlēties puslīdz saistītus fragmentus Karoga publikācijai, lai lasītājs gūtu daudzmaz uzskatāmu priekšstatu par visu darbu.

Latvieši ir visur izrāvu cauri divos piegājienos. Beigu galā mana reakcija bija gluži tāda pati kā Pēterim Jankavam: „Kas tas vispār ir un ko lai ar to iesāk? Nē, nav divu domu, nedrīkst nedrukāt, bet, visviens, kas tas, sasodīts, ir!” Viena lieta gan skaidra – līdz šim pie mums šādā manierē neviens nav mēģinājis rakstīt, bet lasāmgabals patiesi aizraujošs.

Uz rudens pusi Latvieši ir visur izdos apgāds Atēna.

G. B. Kāpēc tu izvēlējies Latvieši ir visur parakstīt nevis ar savu reālo vārdu, bet ar pseidonīmu?

O. O. Sauc to par kautrību. Nekad neesmu sevi uzskatījis par rakstnieku, arī tagad ne.

G. B. Kopš grāmatu esmu izlasījis, man gan tas drīzāk izskatās pēc apzināta un labi pārdomāta žesta. Visi šie reālie notikumi un reālās personas – ar segvārdiem vai bez, kas iejauktas izdomājumu, mistifikāciju un provokāciju putrā, autobiogrāfiskie elementi, kas piekabināti klāt globālām norisēm – pseidonīms, t. i., autors aiz maskas labi iederas vispārējā Latvieši ir visur stilistikā. Ar pseidonīmu tu gribi kaut ko pateikt, nezinu, pasaulei vai pats sev, bet tā nav vienkārša kautrība.

O. O. Man patīk privātums, vienmēr esmu sargājis, gribu arī saglabāt. Ja runājam par provocējošām lietām – jā, tur ir slidenas tēmas, ir apgalvojumi, kas varētu aizkaitināt daudzus cilvēkus, Krievijā dažs palēktos stāvus gaisā, nemaz nerunājot par zviedriem… Nē, es neslēpjos, manu personību noskaidrot būtu pāris sekunžu jautājums. Vienkārši – gribu saglabāt savu privātumu un viss.

G. B. Par Latvieši ir visur man izveidojās apmēram šāds priekšstats: es nezinu, kas tas ir, bet tur kaut kas ir, taču kas ir tas, kas tur ir? Kas tas vispār ir, ko tu esi uzrakstījis?

(Pamatīga pauze.)

O. O. Zināju, ka šāds jautājums būs jebkuram – sākot ar tevi un beidzot ar lasītāju. Piecos vārdos – dēku gabals, daudzslāņains kā āboļu kūka.

G. B. Kāpēc tu ‘āboļu’ izrunāji ar mīksto ‘ļ’?

O. O. Esmu daudz lasījis daudz trīsdesmito gadu grāmatu, un dažkārt patīk man spēlēties ar arhaismiem. Latvieši ir visur ir dēku stāsts, kuram apakšā tik daudz slāņu, ka tos pat grūti uzskaitīt. Runājot par automobiļiem, ir tāds jēdziens – crossover, braucamais, kas īsti nav ieskaitāms nevienā kategorijā. No vienas puses – dēku gabals, bet, no otras, tur ir arī nopietnas lietas – vēsture, politika, ir mīlestība, ir romantika, es pieņemu, lielās devās sarkasms un ironija…

G. B. Jā, kāpēc tik daudz politikas, turklāt vēl globālā līmenī?

O. O. Beidzamos gadus pārsvarā esmu lasījis grāmatas par politiku un vēsturi… Tas tiesa, politika iepīta pamatīgi. Viens no grāmatas daudzajiem mērķiem… Zini, vienā brīdī apsēdos es konstatēju, ka pagājuši turpat jau 20 gadi, kopš impērija sabruka, mēs ieguvām neatkarību – un šajā laikā taču notikušas tik daudzas pārsteidzošas lietas. Runa jau nav tikai par Latviju – visā pasaulē, pamēģini uzskaitīt, tur gandrīz mati slienas stāvus. 1991. gadā mēs cits citam zvanījām no telefonu būdiņām, meklēdami monētas vai pirmās kartes… Tas pats internets – ja es tev 1991. gadā sāktu stāstīt, kas ir internets un priekš kam mums viņš vajadzīgs, tu man neticētu, teiktu, ka tīrā fantastika. Kad 1990. gadā drebējām uz PSRS robežas, nezinādams, vai laidīs pāri, prātā nenāktu, ka drīz braukāsim uz Parīzi kā uz Daugavpili. Varbūt pašam gribējās to visu apjēgt un saprast?

G. B. Cik zinu, iepriekš tu neko neesi publicējis.

O. O. Kā gargabals Latvieši ir visur ir pirmais, bet tā pa kluso diezgan daudz ko esmu rakstījis un ievietojis internetā. Šur tur interneta forumos esmu manījis atsauces uz darbiem, kas rakstīti vairāk nekā pirms desmit gadiem, un tas man lika aizdomāties.

Pirms daudziem gadiem dzirdēju labi zināmo mītu, ka ebreji esot izredzēto tauta, bet otri izredzētie ir latvieši. Par to, protams, pasmaidīju un gandrīz aizmirsu. Deviņdesmito gadu beigās biju Somijā, un Latvija kārtējo reizi bija savārījusi kaut kādas starptautiska mēroga ziepes. Latvijas vārds tika vazāts pa visām avīzēm uz priekšu un atpakaļ. Viens no somu paziņām teica: „Jūs, latvieši, gan mēdzat nemitīgi visur kur iekulties.” „ Vai tad jūs paši ne, visiem gadās, igauņiem gadās, latviešiem arī…” Soms saka: „Zini, iekulties ķezā gadās jebkuram, bet latviešiem daudz biežāk nekā citiem.” Sāku domāt par šo lietu, lasīt, salīdzināt, kur tik Latvija un latvieši XX gadsimtā nav iekūlušies, un konstatēju, ka tas procents, kad latvieši ir iesaistījušies globālos trokšņos, skandālos vai mēģinājuši grozīt vēsturi, ir pretdabiski augsts. Pamazām sāku skatīties uzmanīgāk – ne caur latviešu vēsturnieku vai publicistu prizmu, bet, ņemot palīgā vēstures grāmatas, kuras sarakstījuši ārzemju autori, kam nav tiešas saistības ar Latviju un kas neuzrunā latviešu auditoriju. Arī viņi uzstājīgi tādā vai citādā sakarā piemin latviešus – un vairāk nekā citas mazās tautas. Konstatēju, ka tur apakšā ir kāds fenomens, nu nevar to visu loģiski izskaidrot. Kur vien sper soli, priekšā vienmēr kāds latvietis. Aprunājos ar kādu draugu, ka vajadzētu visas šīs lietas salikt kopā. „Nujā, – viņš teica. – Tas būs kārtējais akadēmiskais pētījums, kuru izlasīs viens vai abi lasītāji.” Bija vēl viena ķecerīga doma. Visi tie mīti, ko stāsta par ebrejiem, lielā mērā saistīti ar Cionas gudro protokoliem, šo sazvērestības teoriju. Es, būdams īstens latvietis, sēdēju, kasīju aiz auss un domāju – kāpēc gan es nevarētu izdomāt stāstu, teiksim, par Alūksnes gudrajiem?

G. B. Spēcīgi – Āriešu gudro protokoli vai Baltu gudro protokoli…

O. O. Varbūt ne gluži, bet uz to pusi prāts nesās. Bet negribēju, lai to izlasa tikai abi lasītāji, tāpēc to stāstu vajadzēja uzrakstīt nekaunīgi dēkainā formā, kas paņem pie dziesmas lasītāju. Saliku visu kopā – un rakstīju augšā grāmatu, ceru, sanākusi pietiekami bezkaunīga. Kā jau teicu, tur ir daudzi slāņi, nav jau tikai ironija un sarkasms, ir arī dusmas un aizvainojums…

G. B. Dusmas un aizvainojums par vai pret ko?

O. O. Jūtos diezgan aizvainots par attieksmi pret Latviju no rietumu puses. Zini, viņi visu laiku stāstīja, ka demokrātija ir brīvā pasaule, cieņa pret cilvēku, labklājība, drošība… Mēs esam izrāvušies šajā brīvajā pasaulē – un izrādās, ka rietumiem ir dziļi nospļauties par mums un viņi, acu nepamirkšķinot, ir gatavi pelnīt uz mūsu rēķina un paņemt visu, ko vien var. Pārāk auksta un pragmatiska attieksme. Latvija tika diezgan brutāli paņemta. Viņi to izdarīja ciniski un piesmejot tos principus, ko paši deklarēja. Tas manī it kā izraisīja aizvainojumu un dusmas. Spītību arī. Saprotu, diezgan absurdi skan – apvainoties uz šādām lietām, kurām tu nespēj pretoties, bet grāmatā iekļauta arī šī emocija. Es nemeklēju kaut kādas sazvērestību teorijas, tomēr domāju, ka no rietumu puses tā bija visparastākā un ciniskākā alkatība, kas diskreditējusi visas gaišās idejas, ko viņi paši sludina. Ne jau par Latviju vien ir runa. Līdzīgu attieksmi mēs redzam visā Austrumeiropā. To pašu, ko zviedri izdarīja ar Latviju, Austrija pastrādāja ar Ungāriju. Mēs pārāk augstu vērtējām tos rietumniekus. Ar Latvieši ir visur grāmatu es mēģinu pateikt arī to, ka mums vajadzētu drusku vairāk pašcieņas.

G. B. Rādās, mēs pamazām sākam atslāņot tavas „āboļu kūkas” kārtas. Viens slānis – dēku lasāmgabals, nākamais – vēsturiskās un politiskās mežģīnes, tad – „latvieši ir visur” tēma. Bet, kas mani lasot visvairāk saintriģēja – šī autobiogrāfiskā līnija un tas, kā tā savijas ar izdomu un mistifikācijām. Cik lielā mērā tavs lasāmgabals ir autobiogrāfisks?

O. O. Lielā mērā. Nē, protams, dažas lietas acīmredzami ir sadomātas. Pa daļai tas ir mans stāsts, pa daļai – manu līdzgaitnieku stāsti, kas salikti kopā kā Lego klucīši. Pārsvarā klucīši ir mani, dažus esmu nočiepis, dažus – izdomājis. Redzi, realitātē bieži notiek tādas lietas, kas pārspēj vistrakākos izdomājumus un anekdotes. Grāmatā dažiem personāžiem ir prototipi, kas varētu uz mani ļoti apvainoties. Ne visiem esmu lūdzis atļauju izmantot viņu stāstus vai mūsu kopējos piedzīvojumus. Vienam gan jau parādīju grāmatu – viņš bija stāvā sajūsmā, lasījis līdz rītam, klāt piedzerot piecas alus bundžas. Citu prototipu varu atšifrēt – Karogā publicētajos fragmentos svarīga loma ierādīta manam darbadevējam Rihardam Kleinbergam. Viņa prototips ir gluži reāla persona – latviešu izcelsmes rietumvācietis Ēriks Veinbergs, kurš gadiem nelegāli transportēja bēgļus no Austrumvācijas uz rietumiem, tad viņu notvēra, un Veinbergam vairākus gadus nācās pavadīt STASI cietumā, kamēr viņu izpirka. Veinberga stāsti liktu nobālēt vistrakākajiem dēku romāniem.

G. B. Izklausās, ka tu mēģini izvairīties no atbildes, tāpēc prasīšu īsi un pavisam konkrēti. Vai tu tiešām esi nodarbojies ar cigarešu kontrabandu?

O. O. Es pats nē, bet to mehānismu es pārzinu ļoti labi.

G. B. Irākai amerikāņu naudu piegādāji un ar Putinu gudri diskutēji?

O. O. Ievadā, man liekas, es atzīstos, ka ar Putinu neesmu ticies un ka viņš nemaz nav spiegs. Redzi, man ir ārkārtīgi grūti apgalvot, ka šajā grāmatā viss būtu patiess, un tajā pašā laikā teikt, ka viss ir izdomāts. Tas nav tik vienkārši. Sižeta veiklības labad daudz kur reāli notikumi ir pārveidoti, pielāgoti cits citam, dažs patiešām izdomāts. Ja tu tagad turpināsi taujāt, par vairākām patiesām epizodēm apgalvošu, ka tās ir tikai un vienīgi izdomātas.

G. B. Vēl, kāda lieta, kas mani pārsteidza, – tev itin nemaz nevar pārmest vēriena trūkumu. Letiņiem raksturīga tāda kā ieraušanās stūrīti – mēs maziņi, mēs, te pasaules nomalē, turpretī Latvieši ir visur, ja kas tiek pasākts, tas soli pa solim tiek aizvedināts bezmaz līdz globālam līmenim.

O. O. Manuprāt, gluži pretēji, globālais – tas ir normālam letiņam dabiskais līmenis. Tieši par to jau arī ir mana grāmata. Latvieši pēc savas būtības ir robežpārkāpēji – viņi gatavi dancināt pasauli pēc saviem ieskatiem. Paskaties taču uz faktiem, kas ir pieminēti grāmatā – mēs redzam latviešus, kas ir grozījuši pasauli un XX gadsimta vēsturi pēc savas patikšanas. Jo es tālāk rakos, jo man aukstākas kājas palika. Kremlī, pie Ļeņina, Staļina, Hitlera, Baltajā namā, beigās izrādās pat pie Mao Czeduna, Franko maisījuši galvu – visur latvieši.

G. B. Pag, kas kurš latvietis tad bija Franko pusē?

O. O. Franko pietika galvassāpju ar tiem, kas bija pretējā, bet gan jau arī pie viņa kāds bija. Republikāņiem galvenais diversants bija Kristofers Salniņš. Ja Franko kaut kas uzsprāga, tas bija Salniņa pirksts. Jānis Bērziņš jeb Ķuzis izrīkoja visu operāciju, pieņemu, tostarp nofenderēja arī Franko zeltu, Pols Armāns jeb Pauls Tiltiņš bija galvenais tanku varonis un plosījās uz nebēdu… Un tas ir tikai mazs vēstures fragments. Cits latvietis pirms Otrā pasaules kara tēlo galveno savienotājvadu starp Hitleru un Staļinu, kara beigās latvieši nez kāpēc uzradās pašā Berlīnes centrā un sitās līdz galam ar krieviem – visa pārējā armija jau kapitulējusi, bet šie vēl turpina kauties, nez kāpēc letiņi uzrodas Nirnbergā… Jo tu tālāk rocies, jo tie mērogi paliek ārprātīgāki. Tas pats Salniņš, kurš, būdams rezidents Ķīnā, kopā ar vienu ebreju noorganizēja komunistiem nedraudzīgā Ķīnas līdera uzspridzināšanu – šis fakts nāca gaismā tikai 2001. gadā, savulaik vainoja japāņus. Viens no Staļina emisāriem pie Mao arī bija latvietis. Velc kopā visas šitās lietas – un nudien rodas iespaids, ka latvieši nav bijuši nevienā pusē, bet spēlējuši kaut kādu savu grūti izprotamu spēli.

G. B. Klausos tevī – un uzreiz iedomājos tev pretī te tādu uzkumpušu, pelēku stāvu, kurš, monotoni galvu klanīdams, drūmi runā par 700 verdzības gadiem, latviešu smago likteni, pa vidam neaizmirstot kārtīgi palamāt Saeimu.

O. O. Man latvieši patīk. Man viņi liekas mazliet traki un forši. Grāmatā galvenais varonis ir mazliet neticīgais un skeptiskais latvietis, kurš īsti netic šīm „latvieši ir visur” būšanām un uzskata tās par uzpūstām un pārspīlētām. Sižetā viņš satiekas ar dažādiem latviešu dēkaiņiem un dullajiem, kas saka – vecīt, paskaties, kā ir īstenībā, paskaties, ko tikai tavi tautieši nav savārījuši, nevajag būt tik pieticīgam! Met malā savus kompleksus! Nav jau runa tikai par politiku – paskaties arī citās sfērās, un tie ir sausi fakti, bet, ja mēs saliekam kopā šos sausos faktus, ko es dažviet mēģinu darīt arī savā grāmatā – tur gan ietilpinājās tikai maza daļa no savāktā, mums gribot negribot jākonstatē, ka kaut kas ir ar tiem latviešiem. Es gribēju konfrontēt šo neticīgo, šo skeptiķi ar reālajiem faktiem. Kāpēc starp latviešiem gadās, maigi izsakoties, drusku neparasti eksemplāri un kāpēc procentāli viņu ir ļoti daudz? 2,5 miljoni pret pasaules sešiem miljardiem – tas ir smieklīgi, bet tai pašā laikā no šiem 2,5 miljoniem, šī smieklīgā cipara ir tik daudz cilvēku, kas dažādās sfērās atstājuši globālu iespaidu. Kāpēc? Nezinu. Var jau būt, ka tas latviešu tautu, krievu, vāciešu, zviedru, ebreju un citu tautu ģenētiskais kokteilis ir sprādzienbīstams jau savā būtībā.

Karogs, 07./08. 2010. Turpat lasāmi arī fragmenti no Latvieši ir visur.

5 thoughts on “Kokteilis, kas ir sprādzienbīstams. Saruna ar Otto Ozolu

  1. Tiekoties ar Jums jau izteicu sašutumu par vārdu “baumas”attiecībā uz jūrmalas ik rīta nogrābšanu joslas platumā, ko nevar pārlēkt. Ja tiks tulkota grāmata, tad vajadzētu izdomāt kādu vārdu, ka tās nav baumas, bet fakts.

    Seno notikumu aculieciniece.

  2. Daiļliteratūra nereti ietekmē tautas uzskatus daudz spēcīgāk nekā vēstures fakti. Varam teikt, ka dzīvojam mītā, kuru paši radām.
    Jūtu, šī grāmata tautu ietekmēs diezgan spēcīgi🙂

  3. Jā, bet es zinu cilvēku, kas uztvēra to tā,ka pasaulē vislielākos s…s ir taisījuši un taisa tikai latvieši. Iznāk, ja nebūtu letiņu, nebūtu mēslu.

    • Tas ir pārspīlējums uz otru pusi. Sūdu pietiek priekš visiem vārītājiem, gan krieviem, gan latviešiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem.
      Nevejag meklēt vainīgos, bet viņu un savas kļūdas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s