Inga Ābele “Kamenes un skudras”

Pietiekami daudz klusuma

Inga Ābele. Kamenes un skudras. Stāsti. – R., Dienas Grāmata, 2010

Inga Ābele Kamenes un skudras Grāmatā Kamenes un skudras apkopoti desmit stāsti, kas tapuši pēc iepriekšējās īsprozas grāmatas Sniega laika piezīmes (2004) iznākšanas. (Citādas ievirzes īsproza, dēvēta par dzejprozu, bija lasāma grāmatā Atgāzenes stacijas zirgi, 2006.) Pirmajā acu uzmetienā Kamenes un skudras liekas gluži „parasts” stāstu krājums, t. i., autorei laiku pa laikam uzrakstās kāds īsprozas gabaliņš un, kad to ir gana daudz, tie bez garas domāšanas tiek ievākoti. Šādas grāmatas mēdz dēvēt arī par kārtējām (nemēģinot saistīt šo jēdzienu ar grāmatas kvalitāti): kompozīcijas pamatā ir nejaušība, nav mēģinājumu darināt stāstu ciklu, iestrādāt kādu caurviju motīvu, sapīt stāstus vienotā tīklojumā vai tamlīdzīgu XXI gadsimtam piedienīgu ekstravaganču; līdz ar to grāmata zināmā mērā atgādina atskaiti par kādā laikposmā sarakstīto. Pēc līdzīgiem principiem bija veidots gan debijas krājums Akas māja (1999), gan Sniega laika piezīmes, kaut gan tajās par tādu kā „smaguma centru” kalpoja diptihs Mainīga virziena vējš. Vīrietis un Mainīga virziena vējš. Sieviete, ar kuru neredzamām, bet viegli sajūtamām saitēm bija saistīti pārējie krājuma stāsti.

Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, bilde kļūst mazliet citāda. Krājuma pirmais stāsts Pirms visām pasaulēm būtībā ir pasaka ar visiem pasakai raksturīgajiem aksesuāriem – ir pilsēta ārpus laika un telpas (uz ko neuzbāzīgi norāda jau stāsta virsraksts), ir sterilas un statiskas dekorācijas, kas liekas ieceļojušas no kādas naivas, sirsnīgas un drusku primitīvas leļļu ludziņas, ir personāži, kuri runā tikai poētiskā un patētiskā manierē un darbojas tā, it kā viņus vērotu pilna skatītāju zāle, vien šur tur pa komiskākam akcentam izliek dažs no mūslaiku realitātes ieklīdis personāžs, kas veiksmīgi kontrastē ar pārmēru nosacīto vidi. Ja pieņemam, ka Ābeles prozas pasaule tiek radīta krājuma pirmajā stāstā vai vismaz Pirms visām pasaulēm metastāzes snaikstās arī laikā un telpā pēc visu pasauļu radīšanas, kļūst skaidras daudzas mīklainas detaļas, ar kādām piesātināti citi stāsti. Ābele gan īsprozā, gan romānos allaž bijusi visai skarba reāliste (kā rets izņēmums prātā nāk Kā allaž industrijas no Akas mājas) ar noslieci uz drāmām un traģēdijām – vismaz slēptām; ironija viņai ir galīgi neraksturīga, un lāgiem pat rodas aizdomas, ka viņai pagalam trūcīgi ar humora izjūtu: vienvienīgi melni bezdibeņi, nemitīgas elles un apokalipses gaidības, allaž veiksmīgi apstājoties pussoli pirms eksaltācijas. Kamenēs un skudrās ir citādi. Melnie bezdibeņi zem teksta plānās virskārtiņas gan nekur nav pazuduši, apokalipse arī glūn šepat aiz stūra, taču sižetiem šoreiz drusku pietrūkst loģikas, bet personāžiem – veselā saprāta. Jo sevišķi tas raksturīgs Alisei no Telpas nr. 5 (Alise pietuvojas bīstami tuvu Gundegas Repšes eksaltētajiem un trauksmainajiem sievišķiem), tāpat Martai titulstāstā, Vilkumārai no Vilkumāras un baloža, mazākā mērā šī īpatnība jūtama arī stāstos Mēs ar māti un Uguns vērotāji. Līdz groteskai nekas pārspīlēts netiek, bet, vienalga, rodas iespaids, ka sižetu un personāžu rīcības cēloņsakarību ķēdītēs kāds posms ir izkritis, lāgiem šķiet, ka autorei kaut ko aizmirsies pateikt līdz galam vai vismaz paskaidrot, bet klasiskā reālisma dekorācijas nupat patiešām kļuvušas vairs tikai par dekorācijām, kurām ar realitāti visai attālināta saistība. Taču viss nostājas savās vietās un izrādās pavisam loģisks, arī veselā saprāta atliku likām, ja atceramies, ka spēles noteikumi tika definēti stāstā Pirms visām pasaulēm: tāda ļoti maiga absurda poētika, kas līdz šim Ābeles prozā nebija manīta. Vai absurds var būt sirsnīgs, naivs, maigs un pat harmonisks? Retorisks jautājums, jo Kamenes un skudras liecina, ka var.

Grūti pateikt, cik tas darināts apzināti, cik – ne, bet pēc Uguns vērotājiem stilistika un poētika, tāpat arī dekorācijas strauji mainās un no visādām ērmībām un maigajiem absurdiem aizvien vairāk tuvinās redzamajai, taustāmajai, dzirdamajai un reizēm pat saprotamajai realitātei – stāstos Inbrīdings, Kvadracikli un jo sevišķi Aukcionā, kurā gan autore pamanās izstāstīt tik daudz, ka no paša stāsta nekas pāri nepaliek. Tālāk krājuma „maģistrālais sižets” apmet pārgalvīgu cilpu stāstā Vilkumāra un balodis (vēl viena piektā gada leģenda jaunās skaņās – manuprāt, tas ir krājuma labākais stāsts) un uzšaujas pavisam ēteriskās sfērās esejistiskajā Putna atmiņā, kurā Ābele visai precīzi formulē arī pašas attieksmi pret literatūru un varbūt arī pret pašas grāmatu: „Sākot lasīt tekstu, cilvēks ieiet zonā, kur pats ir atbildīgs par sevi. [..] Grāmata iesūcas asinīs lēni kā ēdiens vai inde, un, lai pārvērtības nebūtu sāpīgas, prāts izdala īpašu labsajūtas vielu, līdzīgu morfijam. Dzīve, kas dzen uz nāvi, ir bez izejas. [..] Grāmata kā rezerves izeja ir mirāža. Grāmata ir glābiņš atkāpēs. Zemsvītras piezīmēs. Kad uz ekrāna parādīsies savādā kārtā labi pazīstamais vārds BEIGAS, pāri paliks tikai mīļā pasaule, tuva kā paša miesa, novalkāta un ierasta kā paša krekls, saprotama kā paša doma.” Kaut kādā mērā šī pasāža izskaidro arī Kameņu un skudru veidojumu: no poētiskās pasaules atpakaļ realitātē, no tās – meklēt glābiņu un patvērumu tīrā poēzijā.

Nezinu, cik dimensiju ir prozas telpai – katrā ziņā vairāk par trim. Jebkuru vēstījumu teorētiski iespējams turpināt bezgalīgi – virzienā uz pagātni vai nākotni, dziļumā un augstumā, pa labi, pa kreisi, tāpat bezgalīgu sānzaru var izritināt no katra vārda un pat no komata. Rakstītājs par autoru pārkvalificējas tajā brīdī, kad atsakās no šīm bezgala daudzajām iespējām par labu vienai vienīgai. Labs stāsts – tas nozīmē pietiekami daudz klusuma un pietiekami maz vārdu. Lai šī daudzdimensionālā prozas telpa izklātos desmit lappusēs, dažos desmitos tūkstošos burtu. Lai stāsti nesāktos un nebeigtos, bet tomēr būtu pabeigti. No Ābeles prozas izriet gluži loģisks secinājums, ka prozā pats svarīgākais ir pašu svarīgāko nepateikt, taču nepateikt tā, lai tas kaut kādā mīklainā veidā tomēr būtu klātesošs. Klusēšana patiešām piederīga augstās mākslas sfērai. Nekā nenotikšanas mistērija, kas tik spilgti tika manifestēta Sniega laika piezīmēs (Akas mājā, tāpat arī Ābeles romānos dominēja gluži pretējs princips: viss notiek, un notiek šaušalīgas lietas, kas turklāt tiek uztvertas sakāpinātā emocionālā intensitātē), Kamenēs un skudrās aizvedināta līdz kulminācijai: tekstā gandrīz nekas nenotiek, vismaz – nekas tāds, par ko būtu vērts rakstīt stāstu, taču pats stāsts notiek – kaut kur ārpus savām robežām tajās teritorijās, kur ir pietiekami daudz klusuma.

Karogs, 07/08. 2010

_________________________________

Vēl par Ingu Ābeli:

________________________________

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s