Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi

Radīšana kā dzīvesveids

Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Sastādītājs Eižens Valpēters. – R., Latvijas Vēstnesis, 2010

image Pēc ilgas tapšanas iznākusi Eižena Valpētera veidotā grāmata Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi; kā literārā redaktore un arī daudz tekstu autore pēdējā laikā viņam līdzdarbojusies Amanda Aizpuriete. Savulaik intervijā Karogam autors stāstīja, ka iecerētās grāmatas nosaukums būs Neiespējamā iespējamība, jokainais un pretēji jebkādiem gramatikas likumiem veidotais neoloģisms ‘nenocenzētie’ šai gadījumā liekas īsti vietā un itin precīzi raksturo parādību, kurai grāmata veltīta. Nenocenzētajos materiāls sadalīts pārdesmit tēmās – Kaza, hipiji, kazistu zīmējumi, samizdata LPSR variants, alternatīvā kino iespējamība u. c.; ir arī ne tik vispārinātas materiālu kopas (teiksim, Imanta Kalniņa un Kellijas Čerijas attiecības kā sešdesmito gadu bezcerīgās esamības zīme, Imanta Lancmaņa stāsts par baznīcu glābšanu vai materiāli par Rīgas Pantomīmu). Katrai no šīm tēmām veltīti vairāku autoru raksti, kas papildināti ar milzumdaudzām fotogrāfijām un zīmējumiem.

Nav viegli pateikt, kas īsti ir Nenocenzētie, īpaši vēl tāpēc, ka analogu šāda veida izdevumam latviešu kultūrā grūti atrast. Grāmata par alternatīvo kultūru? Noteikti nē – jebkāda veida analītiskas vai sistēmiskas noslieces Nenocenzētajiem pilnīgi svešas, ja nu vienīgi dažas nodaļas ievada teksti, kuros mēģināts šīs norises puslīdz ievietot teorētiskos rāmjos (piemēram, Māras Traumane apcer kazistu zīmējumus, Alise Tīfentāle – fotogrāfiju laikmeta ideoloģijas kontekstā). Tāpat to nekādā gadījumā nevarētu uztvert kā enciklopēdiskas ievirzes vai izziņu izdevumu – lai arī grāmata biezi apdzīvota un tajā skartas daudzas un savā starpā krasi atšķirīgas alternatīvās kultūras izpausmes, tā neaptver – un nemaz nepretendē to darīt – visu alternatīvo kultūru, turklāt arī tās sfēras, kas tiek skartas, apcerētas visai pieticīgi – īsās, konspektīvās esejiņās vai atmiņu fragmentos, kas bieži mēdz aprauties bezmaz pusvārdā. Tiesa gan, „tukšās” vietas lieliski aizpilda fotogrāfijas. Raugoties no cita skatpunkta – varbūt Nenocenzētie ir „atmiņu albums”, piesātināts ar nostalģiju „kad mēs bijām jauni”? Ir gan „atmiņu albuma” iezīmes, gan arī nostalģija, bet saprātīgās devās – ja arī sešdesmitajos gados zāle bija zaļāka, tad tikai mazliet un ļoti neuzbāzīgi, bet saprātīgi dozēta nostalģija jau piederīga mākslas augstajām sfērām. Stipri vienkāršojot, varētu teikt, ka no Nenocenzētajiem gan var gūt uzskatāmu priekšstatu par alternatīvo kultūru Latvijas PSR, taču diez vai to var iepazīt. Te jāatceras, ka Nenocenzētie faktiski ir viena autora darbs – lai arī Eižens Valpēters pieticīgi nomaskējies izdošanas ziņās kā sastādītājs, īstenībā tieši viņš ir vācis, krājis un apkopojis materiālus un, galvenais, vadoties iz paša pieredzētā, veidojis grāmatas struktūru, kas pirmajā acu uzmetienā liekas drusku neloģiska, jo vienos vākos tiek apvienotas parādības, kas citkārt varētu šķist pilnīgi nesaistītas. Atkal vienkāršojot – ko nav pieredzējis Valpēters, tas izcenzējies ārpus Nenocenzēto robežām.

Paradoksālā kārtā tieši šajā vienpersoniskajā un ierobežotajā skatījumā ir Nenocenzēto spēks. Alternatīvā kultūra (visviens, kā to dēvēt – kontrkultūra, marginālā kultūra, subkultūra – nianses šajos apzīmējumos gan ir, taču šoreiz tās nav no svara) vienmēr ir haoss – un, ja tas nav haoss, tas nozīmē, ka šo alternatīvu kāds mēģina vadīt un virzīt un tādā gadījumā tā vairs nav nekāda alternatīvā, bet gan jau institucionalizējusies kultūra. Tāpēc var teoretizēt par alternatīvās kultūras ģenēzi un pat nonākt līdz sakarīgiem secinājumiem, jo tās dažādo izpausmju cilme ir viena un tā pati, taču alternatīvo kultūru nav iespējams aprakstīt kā sistēmu. Kultūrā nejaušībai vienmēr liela loma, bet alternatīvajā kultūrā nejaušība būtībā ir vienīgais tās virzītājspēks un vadmotīvs – gandrīz pēc principa „kas ienāk prātā, to arī daru”. Normas un robežu jēdzieniem alternatīvajā kultūrā ir daudz mazāks spēks kā „oficiālajā” kultūrā, tāpēc tā allaž veidojas, no vienas puses, it kā tuvāka cilvēka „dabiskajai” būtībai (piemēram, hipiju dzīvesveids vai Andra Grīnberga izdarības), no otras – šis konsekventais ārpussistēmiskums lielākoties ievedina absolūta diletantisma lamatās (daudzie zīmējumi, kas lieliski papildina grāmatu un ir līdz šim pilnīgi nezināms kultūrslānis, taču ar mākslu tiem lielākoties ir visai pastarpinātas attiecības, gan atceroties, ka mākslas darba vērtību bieži vien nosaka mīts, kas to pavada). Nenocenzētajiem nav nekādas sistēmas un struktūras – grāmata ir alternatīvās kultūras haosa projekcija – un šādā skatījumā haosa fragments vienmēr dod priekšstatu par visu haosu. Turklāt, kā jaut teikts, analītiķa skatījums Nenocenzētajos jūtams minimālās devās – pārsvarā tas ir skatījums „no iekšpuses”: grāmatas autori lielākoties paši ir arī šo notikumu dalībnieki – haoss tiek rādīts no haosa veidotāju skatpunkta.

Bez šaubām, var rasties jautājums – kas īsti bija šī LPSR alternatīvā kultūra, ja tās izpausmes savā starpā ir tik ārkārtīgi atšķirīgas? Turklāt, vai vispār jēga runāt par kaut ko alternatīvu, ja šajā alternatīvā Nenocenzētajos ieklasificējas gan Māra Ķimele, gan Jānis Rokpelnis, gan Imants Lancmanis, gan Juris Zvirgzdiņš – visi labi pazīstami „oficiālās” kultūras personāži, gan godalgotā Ivara Kraulīša filma Baltie zvani, gan Rīgas Pantomīma, kas uz Operas skatuves, LPSR vadībai klātesot, izrādīja pantomīmu Komunisms (par šo anekdotisko gadījumu skat. intervijā ar Valpēteru)? Savukārt citi konsekventākie alternatīvās kultūras pārstāvji bija tik alternatīvi, ka par viņiem pat mīti nav saglabājušies, tikai atmiņu driskas? Te atkal jāatgriežas pie domas, ka alternatīvo kultūru praktiski nav iespējams konceptualizēt – un pat Janīnai Kursītei grāmatas priekšvārdā ar to īsti nevedas. Visdrīzāk šie alternatīvie, kontr-, sub- un citi margināļi esamību – grūti pateikt, cik apzināti – uztver kā nemitīgu radīšanu – un nav pat no svara, kas, kāpēc un kam tiek radīts. Alternatīvā kultūra var rasties tikai tādā gadījumā, ja nepastāv mērķis – radīt alternatīvo kultūru.

Savulaik esmu rakstījis, ka LPSR alternatīvajai kultūrai nav veicies. Atšķirībā no civilizētās pasaules, kur jebkādas kontrkultūras izpausmes nedaudzu gadu laikā komercializējās un istitucionalizējās un tādējādi gan pārtapa reālā kultūrveidojošā spēkā, Latvijā alternatīvā kultūra bija tik gaistoša un netverama, ka patiesi izgaisa gandrīz bez pēdām, pat mīti nav palikuši, ja nu vienīgi nostalģiskie atmiņu teksti par Kazu. Tagad pēc Nenocenzētajiem var teikt, ka ja ne gluži pats mīts, tad vismaz pamats vai gana spēcīgs iemesls mīta tapšanai ir radies.

Karogs, 05/06.2010

______________________________

Vēl par Nenocenzētajiem un Eiženu Valpēteru:

______________________________

Vēl par šo tēmu:

Advertisements

One thought on “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi

  1. Atpakaļ ziņojums: Tweets that mention Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi « Guntis Berelis vērtē: -- Topsy.com

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s