Rakstnieks uz plāna ledus. Saruna ar Pēru Ulovu Enkvistu

Pērs Ulovs Enkvists Zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista (1934) proza Latvijā itin labi pazīstama – jau 1980. gadā tika publicēts viņa romāns Magnetizētāja piektā ziema (grūti izprotams, kā padomju laikā līdz lasītājiem varēja nonākt Leģionāru autora darbs, turklāt veltīts no marksistiskās ideoloģijas skatpunkta tik šaubīgai padarīšanai kā mesmerisms), 1993. – Leģionāri, sekoja Galma ārsta apmeklējums (2002), Kapteiņa Nemo bibliotēka (2004) un Grāmata par Blānšu un Mariju (2006). Drīz pēc Kapteiņa Nemo bibliotēkas iznākšanas Rīgā pabija autors – tad arī tapa šī intervija. Intervija gan tapa, bet ieraksts neizskaidrojamā kārtā pazuda un nesen tikpat neizskaidrojamā kārtā atradās. Saruna nebūt nešķiet novecojusi – vēl jo vairāk tālab, ka pēc šās intervijas Enkvists publicējis tikai vienu darbu – 2008. gadā iznāca viņa autobiogrāfija, bet šā gada martā Enkvists ir saņēmis Zviedrijas Akadēmijas ziemeļu balvu (Svenska Akademiens nordiska pris), kas ir viena no nozīmīgākajām godalgām, ko var saņemt Skandināvijas valstīs dzīvojošs rakstnieks.

Guntis Berelis. Nesen latviski iznāca jūsu romāns Kapteiņa Nemo bibliotēka, kurā svarīga loma ierādīta Noslēpumu salas kapteinim Nemo. Kad pirmo reizi lasījāt Žila Verna Noslēpumu salu – cik jums bija gadu?

Pērs Ulovs Enkvists. Liekas, kādi deviņi. Bija divas grāmatas par kapteini Nemo – tolaik izlasīju tās abas. Īstenībā Noslēpumu salā kapteiņa Nemo ir mazāk, bet tur viņš ir tāds kā labais gars, citāds nekā otrā grāmatā, romānā 20 000 ljē pa jūras dzelmi.

G. B. Un kapteinis Nemo tolaik uz jums atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tas pēc piecdesmit gadiem realizējās jūsu paša sarakstītā grāmatā?

P. Ū. E. Īstenībā tas ir garš stāsts. Vārds ‘labdaris’ zviedru valodā nozīmē ne tikai cilvēku, kurš kādam izdara kaut ko labu, bet arī tādu, kurš, labu darīdams, atrodas kaut kur nomaļus, attālu. Viņš par saviem labajiem darbiem nesaņem atalgojumu, vēl vairāk – parasti neviens nezina, ka viņš ir labdaris. Noslēpumu salā tāds bija Nemo, gandrīz kā Jēzus tēls, labs un mīlestības pilns – nevis kā Dievs, kas ir stingrs, bargs un bērnībā vienmēr mani sodīja par maniem grēkiem. Ģimene bija ārkārtīgi dievbijīga, tāpēc tolaik Jēzus man bija gluži kā reāla persona. Tēvs nomira, kad man bija seši mēneši, – un mamma stāstīja, ka viņš atrodas debesīs, tālu, nav sasniedzams, bet nemitīgi dara man labu. Viņš kļuva par tādu kā tēvu labdari debesīs. Sāku ar viņu sarunāties un, kaut arī tēvs neatbildēja, paļāvos, ka viņš tomēr dzird un spējīgs mani pasargāt. Līdzīgi kā kapteinis Nemo. Man kā bērnam visi šie trīs labdari – Jēzus, kapteinis Nemo un tēvs – kaut kādā veidā saauga kopā. Apmēram šādā veidā sakonstruējās tas Nemo no mana romāna.

G. B. Esmu lasījis četrus jūsu romānus un šo to dzirdējis vēl par dažiem. Kāpēc jūs pievelk tādas lietas, kas ir vismaz mazliet ārpus normas un atstāj tādu kā paradoksa vai grūti iedomājamas iespējamības iespaidu? Personības un norises, kurām pēc ikdienišķās loģikas likumiem vispār nevajadzētu pastāvēt? Mesmers Magnetizētāja piektajā ziemā. Daktera attiecības ar karalieni Galma ārsta apmeklējumā. Rūdolfs Hess Hesā. Samainītie bērni Kapteiņa Nemo bibliotēkā. Bija arī romāns, kur stāstīts par kādu slepkavu, – to neesmu lasījis.

P. Ū. E. Tas saucas Lūša stundā.

Jā, Mesmers, ar viņu viss sākās… Es pat nevaru izskaidrot, kā tas nācies… Mesmers vienlaikus ir šarlatāns un drosmīgs pētnieks. Leģionāros – grāmatā par baltiešu izdošanu Padomju Savienībai – arī bija sastopams viens šāds tēls, klasiski mesmeriska figūra, viņš tāds bija arī īstenībā, to es neesmu izdomājis. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem pie viesnīcas Rīga satikāmies, biju dabūjis viņu šurp no Tukuma, sarunājāmies īsi pirms viņa nāves – viņš jau bija smagi slims, kāpjot lejup pa trepēm saļima… Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka meklēju un mani interesē pretrunīgi cilvēki, sarežģītas personības, kas mēģina balansēt vai noturēties šajā nebūt ne pašā vienkāršākajā pasaulē.

Atbildot uz jautājumu – kāpēc. Piemēram, Knuts Hamsuns, kurš savulaik bija visu mīlēts varonis, bet tad viņš pārkāpa robežas, kļuva par valsts nodevēju un krita aizvien dziļāk bezdibenī… Kāpēc? Noteikti jāmeklē atbilde uz šo jautājumu. (Enkvists ir sarakstījis kinoscenāriju spēlfilmai Hamsuns, 1996 – G. B.) Manā pēdējā romānā – Grāmatā par Blanšu un Mariju – rakstu par Šarko, kurš pētīja histēriskas sievietes, viņš gāja Mesmera pēdās, bet bija vēl pirms Freida.

G. B. Tātad patlaban jūs atgriežaties tai pašā teritorijā, kur bijāt pirms gadiem četrdesmit? Tolaik Mesmers, tagad viņa skolnieks Šarko?

P. Ū. E. Tieši tā. Pāršķirstot Magnetizētāju, nejauši atradu pāris lappuses, kurās biju rakstījis par pētniekiem, kas darbojās pirms Mesmera. Pārsteidzoši, bet atklājās, ka teksts gandrīz precīzi sakrita ar manā pēdējā grāmatā lasāmo, kaut gan par to nebiju domājis četrdesmit gadus. No laika attāluma vienmēr var saskatīt kādas līdzības vai paralēles manās grāmatās, bet, kad rakstu, nekad par to nedomāju. Piemēram, manā romānā Levisa ceļojums, kas stāsta par Vasarsvētku draudžu kustību, sastopami divi tēli, kas ļoti līdzīgi diviem citiem tēliem Magnetizētājā. Ir atļauts aizņemties un pat zagt no savām agrākajām grāmatām

G. B. Pēc Kapteiņa Nemo bibliotēkas jūs kādā intervijā esot paziņojis, ka tas bijis jūsu pēdējais romāns. Bet tagad – Grāmata par Blanšu un Mariju.

P. Ū. E. Bija muļķīgi toreiz tā teikt. Iespējams, tas notika tāpēc, ka Kapteiņa Nemo bibliotēka ir grāmata, kurā es stāstu par notikumiem savā dzīvē, savu personisko pieredzi. Senāk tas nebija iespējams, jo vēl dzīvi bija cilvēki… Viņiem vajadzēja nomirt, lai par tiem varētu rakstīt. Kad biju pabeidzis Kapteiņa Nemo bibliotēku, atklājās, ka manī ir kaut kas atvēries… Varu rakstīt un varu rakstīt pat vēl vairāk nekā agrāk. Pēc Nemo bija posms, kurā esmu uzrakstījis vairāk nekā jebkurā citā manas dzīves posmā. Trīs grāmatas, trīs vai četras lugas, divus filmu scenārijus, vienu eseju krājumu. Neticami, neiespējami daudz.

Pērs Ulovs Enkvists

Pērs Ulovs Enkvists

G. B. Jūs pieminējāt reālos faktus, kas ir Kapteiņa Nemo bibliotēkas pamatā

P. Ū. E. Romāna pamatā ir divi patiesi stāsti. Viens – par mammu un mani. Otrs – šis bērnu samainīšanas gadījums.

G. B. Lasītājam, kurš nezina Kapteiņa Nemo bibliotēkas sižetu, jāpaskaidro, ka viena no sižeta līnijām vēsta par diviem bērniem, kuri uzreiz pēc piedzimšanas slimnīcā netīšām tiek samainīti, bet pēc gadiem četriem, kad šis notikums nāk gaismā, tiek mainīti atpakaļ.

P. Ū. E. Tajos laikos tas bija iespējams, jo, bērniem piedzimstot, nepastāvēja nekāda identifikācija. Iedomājieties – palātā ienāk medmāsa ar zīdaiņiem uz rokas un jautā: kurš ir jūsējais? Mana tante parāda uz vienu – tas ir mans, otra sieviete, Dagnija Svensone – uz otru, tas ir viņas. Taču pēc četriem gadiem radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo Dagnija Svensone pēc izcelsmes bija čigāniete, bet tante kā jau visi Enkvistu dzimtā – blonda zviedriete. Tumsnējai čigānietei blonds puika? Tie bija XX gadsimta četrdesmitie gadi, DNS analīzes vēl nebija pazīstamas. Lai tiktu pie skaidrības, pētīja ausu formu un vēl kaut ko tamlīdzīgu. Tā bija slavenā lieta par mazuļu samainīšanu Enkvistu ģimenē, kas apskrēja visu zviedru presi un noveda pie tā, ka kopš tā laika pie dzimšanas visi bērni tika rūpīgi identificēti.

G. B. Visvairāk šajā gadījumā mani samulsināja ne pati bērnu samainīšana, kas likās ja ne gluži iespējama, tad vismaz viegli iztēlojama, bet tas, ka bērni, kuri bija uzauguši katrs savā ģimenē un savus audžuvecākus kopš dzimšanas uzskatīja par īstajiem vecākiem, piespiedu kārtā tika mainīti atpakaļ. Kā tas atrisinājās realitātē?

P. Ū. E. Tas bija drausmīgi satricinošs un mokošs gadījums. Es ļoti labi pazinu abas ģimenes. Svensonu ģimene bija kategoriski pret bērnu mainīšanu atpakaļ, Enkvisti – gribēja mainīt. Lieta nonāca līdz Augstākajai tiesai un bērni tika apmainīti ar varu. Bet beigu beigās abi bērni uzauga vienā mājā. Svensonu ģimenes bērnu policija ar varu aizveda prom, un abi bērni uzauga Enkvistu ģimenē. Pārsteidzošā kārtā viss atgadījums beidzās pavisam labi – blondais Enkvistu zēns, kas bērnību bija pavadījis Svensonu ģimenē, tuvās attiecības saglabāja un vēlāk bieži ciemojās pie Svensoniem.

G. B. Atzīšos, kad lasīju Kapteiņa Nemo bibliotēku, šo atgadījumu uztvēru kā pilnībā izdomātu, tipiski literāru piegājienu sižeta darināšanā – vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmajā latviešu romānā Mērnieku laiki, kas iznāca 1879. gadā, sižeta pamatā bija līdzīgs bērnu samainīšanas motīvs, – un jau tajā laikā autori to bija aizguvuši ne no pašiem labākajiem sentimentālās literatūras paraugiem. Tikai vēlāk izlasīju, ka romānā iekļauts arī jūsu paša pieredzētais.

P. Ū. E. Atgādināšu, ka arī romānā Galma ārsta apmeklējums princis Kristians VII – viņš gan bija mazliet ķerts – vienubrīd saka, ka viņš neesot īstais troņmantnieks, bet patiesībā dzimis zemnieku ģimenē. Karaļa īstais dēls dzīvojot kaut kur laukos. Kad uzrakstīju šo romānu, daudziem likās, ka esmu mēģinājis rotaļāties ar Kapteiņa Nemo bibliotēkas sižetu, bet arī šis starpgadījums balstās uz faktiem. Kristians VII tiešām uzskatījis, ka viņš ir samainīts, par to ir vēsturiskas liecības. Varbūt tās ir tādas senas bailes, kas mīt katrā cilvēkā – neesmu īstais, varbūt esmu apmainīts…

G. B. Princis un ubaga zēns kā arhetips?

P. Ū. E. Arī tas.

G. B. Latviešu lasītāji tagad itin labi orientējas Enkvista prozā, jo ir tulkoti četri romāni, kas turklāt tapuši dažādos laikposmos. Taču mums nav ne mazākā priekšstata par autora biogrāfiju.

P. Ū. E. Esmu dzimis 1934. gadā, tēvs bija mežstrādnieks, mamma – zemnieka meita. Vesterbotena, Zviedrijas ziemeļi. Vienīgais bērns ģimenē, kā jau teicu, tēvs nomira, man mazam esot. Pirmais savā dzimtā ieguvu augstāko izglītību – Upsalā mācījos literatūras vēsturi.

G. B. Kāpēc tieši literatūras vēsturi – nevis, teiksim, kaut ko praktisku?

P. Ū. E. Tas bija viscienījamākais, ko varēju izvēlēties, jo ļoti daudz lasīju un rakstīju – un nekas cits mani neinteresēja. Vēlāk darbojos arī kā kritiķis, tad rakstīju romānus, lugas. 15 gadus esmu dzīvojis Kopenhāgenā, gadu – Rietumberlīnē, gadu – Losandželosā, trīs gadus Parīzē.

G. B. Izklausās gandrīz pēc emigrācijas. Tā bija apzināta bēgšana no Zviedrijas vai arī tas tā nejauši gadījās?

P. Ū. E. Apprecējos ar dānieti, kura kādu laiku strādāja Parīzē. Losandželosā biju viesprofesors universitātē.

G. B. Jūs specializējāties literatūras vēsturē. It kā loģisks tālākais ceļš: universitātes pasniedzējs, zinātņu doktors, literatūrvēsturiski pētījumi. Kurā brīdī literatūras vēsturnieks, tātad cilvēks, kam vajadzētu būt analītiskā un racionālā prāta dominantei, kļuva par rakstnieku? Bez nopietna cēloņa taču tā nenotiek.

P. Ū. E. Vienmēr esmu rakstījis. Rakstīt pašam ir daudz interesantāk nekā pētīt, ko rakstījuši citi. Sākumā sacerēju vairākus dzejoļu krājumus, kurus visas izdevniecības atteicās publicēt, un 1961. gadā debitēju prozā. Pirmais romāns Kristāla acs… Jauks un galīgi neinteresants romāns. Nākamais – romāns Ceļojums, tas bija formas ziņā eksperimentāls romāns, no virspuses sarežģīts un interesants, bet dziļākajā būtībā tukšs. Trešais – Magnetizētājs, kuru pats uzskatu par savu pirmo īsto romānu. Man bija interesanti izstāstīt stāstu, kurš savā būtībā ir ārkārtīgi vienkāršs, bet zem virskārtas tas nebūt nav tik vienkāršs.

G. B. Sešdesmitajos gados literatūru visā pasaulē piemeklēja pamatīgi satricinājumi, cik zinu – arī Skandināvijā.

P. Ū. E. Zviedrijā sešdesmitie gadi – tas bija tāds kā lūzums. Sešdesmito gadu pirmajā pusē sabiedrībā bija milzu interese par konkrēto dzeju, franču „jauno romānu”, savukārt sešdesmito otrajā pusē dzīve kļuva ārkārtīgi politizēta – un tas ienāca arī literatūrā. Var teikt, ka sešdesmito gadu otrajā pusē vesela zviedru literātu paaudze pazuda no literatūras. Daļa no viņiem aktīvi sāka darboties politikā, bet vairāk nerakstīja.

G. B. Kāpēc jūs nepārkvalificējāties par politiķi?

P. Ū. E. Kaut kas tāds pat prātā nenāca. Varbūt gan rakstīju darbus, kuros bija kāda spilgti izteikta politiska nots, – piemēram, Leģionārus, rakstīju arī par kādu citu problēmu, kas vairāk bija saistīta ar sportu, – runa ir par vienu no maniem labākajiem romāniem, Sekunde.

G. B. Jūs pieminējāt sportu – lasīju, ka pats esat aizrāvies, turklāt itin veiksmīgi ar augstlēkšanu.

P. Ū. E. 1 metrs 97 centimetri. 1957. gadā tas bija pieņemams rezultāts.

G. B. Kādā intervijā jūs izteicāties, ka nu jau gadus trīsdesmit vairs nelasot daiļliteratūru. Bet ko jūs lasījāt pirms tam? Ne gluži tik banāli kā Desmit grāmatas, kuras ņemtu līdzi uz vientuļu salu, bet apmēram šai virzienā.

P. Ū. E. Lasīju – visu, visu, visu. Protams, arī tagad lasu daiļliteratūru, bet nesalīdzināmi mazāk. Varētu teikt, ka lasu, bet nesekoju līdzi, kas patlaban notiek literatūrā. Līdz 35 gadu vecumam cilvēku ļoti ietekmē, ko viņš lasa, bet vēlāk vairs ne. Nevaru iedomāties, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā literatūrā mani vispār kaut kas būtu ietekmējis. Arī tagad labprāt gribētu vairāk lasīt… tā pa īstam – tai ziņā, ka nevis vienkārši ziņkārības dēļ, bet tiešām izjust, izdzīvot lasīto, taču neizdodas. Nezinu, kāpēc, bet tā tas ir. Senāk jutu, ka izlasītais mani… burtiski piepilda manu dzīvi. Varbūt vienkārši esmu kļuvis pārāk vecs.

G. B. Bet, ja pārlasāt savus romānus?

P. Ū. E. Nekad to nedaru.

G. B. Bet pirms brīža jūs teicāt, ka esot pārlasījis Magnetizētāja piekto ziemu!

P. Ū. E. Tas nebija nopietni. Drīzāk varētu teikt, ka es ielūkojos, lai atsauktu atmiņā, par ko īsti bija tajā grāmatā. Neuzdrošinos pārlasīt. Kas notiks, ja izrādīsies, ka grāmatas ir sliktas?

G. B. Tas nozīmē, ka jūs neuzticaties cildinošām recenzijām, literārajām prēmijām, daudzajiem tulkojumiem citās valodās? Jūs taču esat gan cildināts, gan godalgots, gan daudz tulkots.

P. Ū. E. Tā nav, ka tas mani neietekmētu, bet, man, šķiet, ir ļoti stingra pārliecība, ka zinu, kas ir laba literatūra – un kas ir tas, ko esmu sarakstījis. Piemēram, uzskatu, ka jaunam rakstniekam Magnetizētājs bija ļoti labs romāns. Man šķiet, ka Leģionāri vēl šodien ir līmenī, arī Sekunde. Negribētu, lai šis skatījums mainītos. Bet manā dzīvē bijuši periodi, kad vispār neesmu rakstījis. Piemēram, astoņdesmitajos gados. Visu astoņdesmito gadu laikā uzrakstīju tikai vienu ļoti īsu romānu – varbūt tas bija saistīts ar to, ka tobrīd lielāko daļu laika nebiju skaidrā.

G. B. Jūs nosaucāt trīs romānus, kurus uzskatāt par labiem. Kāpēc šajā īsajā sarakstā nav iekļauta Galma ārsta apmeklējums, kurš taču ir jūsu visvairāk tulkotais un godalgotais darbs?

P. Ū. E. Galma ārsta apmeklējums ir no vēlāka dzīves posma, viens no pēdējiem. Pagaidām nevaru par to spriest.

G. B. Mani saintriģēja jūsu romānu par Rūdolfu Hesu, par kuru nezinu pilnīgi neko. Ja arī tas kur tiek pieminēts, tad tikai garāmejot. Kāpēc jūs kā autors, kura daiļrade un arī intereses allaž bijušas saistītas ar Zviedriju, pēkšņi pievērsāties Otrajam pasaules karam un Hesam, kuram nav ne mazākā sakara ar Skandināviju?

P. Ū. E. Hess ir romāns, ko uzrakstīju 1966. gadā, – pēc Magnetizētāja un pirms Leģionāriem. Rūdolfs Hess bija Hitlera vietnieks, kurš aizbēga uz Angliju, Otrā pasaules kara lielākais dezertieris. Bieza grāmata, pilnīgi mežonīga, ārkārtīgi pārspīlēta, dažiem tā ļoti patīk, bet citiem liekas galīgi nesaprotama. Tajā ietverts viss, ko vēlāk esmu sarakstījis. Kā lauks, kurā sajaukušās pēdas un takas, bet, ja uzmanīgāk ieskatās, tur ir viss, kas vēlāk dzīvē ar mani noticis. Man tā bija nozīmīga grāmata, daļēji autobiogrāfiska, bet par Rūdolfu Hesu tur ir ļoti maz, vairāk par mani pašu.

G. B. Vēl neesam pieminējuši Muzikantu maršu.

P. Ū. E. Tā ir liela ģimenes sāga par Vesterbotenu XX gadsimta pirmajā desmitgadē, laikā, kad Zviedrijas ziemeļos veidojās darbaļaužu politiskā kustība.

G. B. Tolaik arī Latvija bija pilna ar dumpības garu. Latviešu literatūrā šis laikposms interpretēts tikai no krasi ideoloģizētām pozīcijām: vai nu – biežāk – no sarkanām, vai no pilnīgi pretējām.

P. Ū. E. Muzikantu maršs stāsta par to, kā tauta sagrāva darbaļaužu kustību – kā labi audzinātie, dievbijīgie un darbīgie ļaudis cīnījās pret proletāriešu kustības aģitatoriem. Dievbijīgie uzvarēja, vismaz īstermiņā. Mana dievbijīgā ģimene uzvarēja. Tas ir stāsts par manu apriņķi, tur bija kokzāģētāva, grāmatā ir gan manas ģimenes, gan arodbiedrību kustības vēsture. Uzraku ļoti daudz materiāla par šo tēmu, pat uzrakstīju nelielu tīri vēsturisku brošūru.

G. B. Jums ir stipri izteikta nosliece vai nu uz pilnībā dokumentāliem sižetiem – kā Leģionāros, vai uz reālu vēsturisku notikumu interpretācijām – kā Magnetizētājā vai Galma ārsta apmeklējumā, kuras gan var būt pārsteidzoši brīvas, tomēr to pamatā allaž ir vēsturē precīzi fiksēti pieturas punkti un reālas personas.

P. Ū. E. Ne gluži tā, ir bijusi arī tīra fikcija. Bet, runājot par vēsturiskajiem darbiem kopumā, – ja mēs uzlūkojam tos kā teātra izrādes, tēlus es izdomāju, bet scenogrāfija vienmēr ir autentiska.

G. B. Šajos vēsturiskajos darbos – jums nav bail nesamelot? Ja tagad pēkšņi ienāk pa durvīm kāds no reālajiem cilvēkiem, par kuriem jūs esat rakstījis, un bargi jautā: „Par ko jūs, Enkvist, mani esat pataisījis?”

P. Ū. E. Tā man vēl nav gadījies. Tas ir milzīgi grūts žanrs – izmantot vēsturisko materiālu, lai rakstītu daiļliteratūru. Rakstnieks tādā gadījumā iet pa plānu ledu, kas viegli var ielūzt. Tomēr vispirmām kārtām mani darbi ir romāni.

G. B. Loģisks noslēguma jautājums. Pagaidām jūsu pēdējais romāns ir Grāmata par Blānšu un Mariju. Kas gaidāms nākotnē?

P. Ū. E. Nezinu. Grāmata par Blānšu un Mariju publicēta pirms pus gada, tagad sēžu, rakstu pāris lappuses katru dienu… pat nezinu, par ko. Vienalga, ko redzu, jūtu vai domāju, vienkārši pierakstu. Cenšos saglabāt pirkstu veiklību, lai var trāpīt pa taustiņiem.

23.02.2005

Tikšanos noorganizēja apgāds Atēna, bet sazināties palīdzēja tulkotāja Dace Deniņa

Karogs, 05/06.2010

2 thoughts on “Rakstnieks uz plāna ledus. Saruna ar Pēru Ulovu Enkvistu

    • Spēcīgs viņš ir, tas tiesa, kaut gan “Galma ārsta apmeklējums” man galīgi negāja. Bet ir arī cits viedoklis – pirms pāris nedēļām saņēmu vēstuli ar traki nikniem un, taisnību sakot, man drusku nesaprotamiem pārmetumiem, kālab neesmu Enkvistu atmaskojis, jo, redz, viņš, maitasgabals, apmelojis letiņus, “Leģionāros” sagrozīdams vēsturiskos faktus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s