Autora skats uz e-bibliotēku. I

Kopš Ideju Foruma bibliotēkas atvēršanas pagājis nu vairāk kā mēnesis, un gan internetā, gan reālajā pasaulē lasītas un klausītas stipri daudzas ar šo tēmu saistītas sarunas. Ij pilnīgi nesakarīga muldēšana, ij it kā sakarīgu ļaužu refleksijas. Par ko runā? Beidzot pat Latvijā reāla iekustēšanās e-tekstu sfērā? Milzīgas iespējas gan lasītājiem, gan autoriem, gan izdevējiem? Privātais kapitāls nāk palīgā literatūrai, ko valsts galē nost visos iedomājamos un neiedomājamos veidos? Ne vella – lai cik tas absurdi neliktos, sarunu centrālā tēma apmēram šāda: ko un kam e-bibliotēka atņem vai varētu atņemt, vai gribētu atņemt. Man pat piezvanīja no autortiesību aizsardzības aģentūras un apjautājās: vai Berelim nav kaut kas nozagts? (Jautājums gan bija drusku korektāk formulēts, bet būtība tieši šāda.) Laikraksts Diena satriecošā operativitātē pamodās, pareizāk sakot, laikam varmācīgi tika pamodināts ar Egīla Ventera vēstuli teju mēnesi pēc e-bibliotēkas parādīšanās, un pirmais jautājums pēc acu atvēršanas arī nebija ne par matu labāks: vai netiek piespiests pie sienas un aptīrīts izdevējs? (Izdevējiem jauns konkurents) Pat Pauls Bankovkskis citādi ļoti jēdzīgā rakstā Veikals un bibliotēka, apgalvodams, ka „problēmas ir drīzāk iztēlotas, nevis ņemamas nopietni”, īstenībā turpina to pašu iztēloto problēmu iztēlošanos, par varītēm pūloties pierādīt, ka bibliotēka nevienam nekā neatņem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir bibliotēka un kā tāda vispār nevienam nekā nevar atņemt.

E-bibliotēkā lasāma arī daļa no manām grāmatām, tāpēc atļaušos šīs padarīšanas sakarā teikt kādu vārdu ne tikai kā lasītājs, kurš, saprotams, sajūsmināts par e-bibliotēkas piedāvātajām iespējām, bet arī kā autors, kurš nepavisam nejūtas apzagts vai kā citādi apvests ap stūri.

Autors grib naudu

Visupirms – pamatjautājums: par naudu (pieļauju, tas var likties neticami, bet autors par savu darbu grib saņemt atlīdzību, turklāt – atkal neticami – ir pat gadījumi, kad atlīdzības apmēri spēj tieši iespaidot rakstītgribu). Problēmu precīzi formulējis vai izdomājis Vladis Spāre komentārā iepriekšminētajam Paula Bankovska rakstam: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas, ja tās bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā? Jautājumi nebūt nav retorisks, un es nemēģinu Vlada teikto demagoģiskā manierē izgriezt ar oderi uz āru; gluži pretēji, jautājums iezīmē kādu problēmu, kas nepavisam nav sadomāta, tomēr absurda gan, taču pie tās agriezīsimies vēlāk.

Tātad – atlīdzība, ko autors saņem par grāmatas sarakstīšanu. Es apzināti nesaku – „honorārs”, jo honorārs, ko autors saņem pēc grāmatas iznākšanas, šajā atlīdzības kopsummā ir tikai viena un parasti ne pati lielākā sastāvdaļa. Un citādi nemaz nevar būt – izdevējs nav idiots, lai pelnītu naudu, ko pēc tam sagrūst zobos badīgajam autoram, kura grāmata iznāk tūkstoša vai pusotra eksemplāru tirāžā (nerunāsim par tiem retajiem gadījumiem, kad grāmata izrādās vietēja mēroga bestsellers un aiziet pat divu trīs tūkstošu tirāžās – un arī ne par kurioziem, kad autors aizdod izdevējam naudu – arī tā gadās –, kuru pēc grāmatas iznākšanas, ja veicas, ar uzviju saņem atpakaļ); ja viņš ir idiots, viņš bankrotē. Autors atlīdzību saņem citādi. Ir Kultūrkapitāla stipendija, kas tiek piešķirta grāmatas sarakstīšanai. Ir publikācijas periodikā, kas vēl pirms dažiem gadiem varēja saveidoties itin pieklājīgās summās, tiesa, izstieptās ilgā laikposmā. Ir atlīdzība par publisko patapinājumu, kuras apmērs bieži salīdzināms ar honorāru, ko autors saņem par vienu grāmatu. Ir stipendijas dažādos starptautiskajos radošajos namos – ne velti liela daļa jēdzīgākās beidzamā gadu desmita latviešu literatūras ir tapusi Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā centrā un tagad arī Ventspils rakstnieku mājā. Ir atlīdzība par tulkojumiem. Ir atlīdzība par dalību dažādos ar literatūru saistītos projektos. Un tā tālāk.

Gluži tāpat literatūra top visās ziemeļvalstīs un, cik man gadījies runāt ar citzemju rakstniekiem, arī visās Eiropas mazajās vai relatīvi mazajās valodās: nekur autors nav pieķēdēts izdevējam kā tēvam un barotājam, grāmatas tirāžai un grāmatai kā fiziskam priekšmetam. Visur autora honorārs, ko viņš saņem par konkrētu grāmatu pēc tās publikācijas, ir tikai patīkams papildinājums finansējumam, ko viņš saņem šās grāmatas sarakstīšanai vēl tad, kad grāmatas ideja miglaini vibrē apziņā. Ja valsts akceptē ideju, ka literatūra ir valodas un līdz ar to arī nacionālās savdabības pamatu pamats, tas nozīmē, ka valsts arī parūpējas, lai rakstnieka esamība ir puslīdz nodrošināta. Cits jautājums – cik reāli šis modelis darbojas Latvijā, kur ieguldīts milzumdaudz augsti apmaksāta darba, lai to deformētu līdz klajai karikatūrai, īpaši, ja atceras, ka šepat blakus Igaunijā tas lieliski apliecinājis savu darbotiesspēju.

Būtībā Ideju Foruma bibliotēkas atvēršana nozīmē tikai to, ka pagalam šaurajā lauciņā, kur salasījušies nedaudzie rakstnieka darba finansētāji, parādījies jauns spēlētājs, kas definējis savus spēles noteikumus, kuri, manuprāt, ne par matu neatšķiras no publiskā patapinājuma principiem (ja nu vienīgi ar to, ka autors, parakstot līgumu ar e-bibliotēku, kā avansu cerīgai sadarbībai – kuru, starp citu, ja kas nepatīk, pēc līgumā ierakstītajiem noteikumiem var pārtraukt jau pēc gada – uzreiz saņem nelielu atlīdzību). Un man nudien nav skaidrs, kurš te kuram un ko mēģina nozagt.

Starp citu, kas īsti ir šis mīklainais un, manuprāt, drusku neveiklais jēdziens – publiskais patapinājums? Prasti izsakoties un nemēģinot lauzties cauri visādiem terminoloģiskiem brikšņiem, tas vēsta vien to, ka valsts atzīst: ja lasītājs bibliotēkā ņem lasīt grāmatas, tas nozīmē, ka valsts, iepirkdama bibliotēkām grāmatas, faktiski nozagusi autoram daļu iespējamā honorāra. Bibliotēkas plauktā atrodas viens eksemplārs, to – bez maksas – izlasa simt lasītāju, līdz ar to autoram gar degunu aiziet honorāra daļa, ko viņš būtu saņēmis, ja 99 lasītāji grāmatu godīgi iegādātu veikalā. Bez maksas? Nekā, lasītājs tiek veikli aptīts ap visiem pieciem pirkstiem, jo viņš maksā nodokļus, no kuriem cita starpā sīka daļa aiziet publiskā patapinājuma vajadzībām, tātad īstenībā mēs visi maksājam arī par it kā bezmaksas bibliotēkām. Autors priecīgs, bet šajā kontekstā patiešām grūti saprast, kāpēc izdevēji necīnās par bibliotēku iznīcināšanu, jo, lai nu kas, bet bibliotēku pastāvēšana noteikti viņiem smagi bliež pa kabatu. Tak tomēr necīnās – un varbūt arī šim neizprotamajam faktam ir kāds loģisks izskaidrojums? Pie tā atgriezīsimies pēcāk, tāpat pie piesolītās absurdās problēmas.

Autors meklē ideālo lasītāju

Autors naudu var saskaitīt un beigu galā īdzīgi nodomāt, ka, skaiti kā gribi, visviens, par maz. Pāriesim pie netveramākas substances – pie attiecībām starp autoru/grāmatu un lasītāju, kas patiešām nekādā veidā nav izmērāmas un definējamas, tomēr tās ir daudz reālākas un ilgstošākas nekā visas šīs naudas būšanas. Visviens, vai autors raksta lubenes un ķer kaifu no savu grāmatu tirāžām, vai arī deklarē, ka mīt ziloņkaula tornī un lasītājs vispār viņam nav nepieciešams, autors bez lasītāja netiks uz priekšu ne soli. Taču pilnīgi aplami būtu šo jautājumu pavērst lasītāju skaitīšanas vai literatūras „lietderības koeficienta” mērīšanas virzienā. Ir pilnīgi vienalga, vai tavu grāmatu lasa tūkstoši, vai arī tā ir svarīga simt vai tikai desmit lasītājiem. Problēmas būtība ir kur citur. No vienas puses – kā lai lasītājs atrod to vienīgo grāmatu, kura viņam tieši šobrīd – rīt jau var izrādīties par vēlu! – nepieciešama, ja viņš pat nenojauš nedz par šīs grāmatas, nedz par šī autora esamību? No otras – kā lai autors atrod savu, iespējams, vienīgo ideālo lasītāju, ja viņš nezina, kurā pasaules malā tas meklējams un vai vispār tāds eksistē? Jautājumi, protams, neatbildami, tomēr tie pastāv – un, manuprāt, tieši tie ir vieni no rakstīt un lasīttieksmes katalizatoriem.

Kāds sīks, bet, manuprāt, pašreizējai situācijai ļoti simptomātisks gadījums. Pirms maza laika gadījās pabūt kādā vidusskolā. Pēc tikšanās ar skolēniem ar latviešu literatūras skolotāju, dabiski, aizrunājāmies par klasisko tēmu – vai bērni vispār lasa un, ja nelasa, tad kā viņus piespiest lasīt. Skolotāja nepavisam nevaidēja par lasīšanas paraduma bojāeju, jaunās paaudzes deģenerāciju vai ko tamlīdzīgu. Gluži pretēji – viņa pavēstīja, ka bērni lasa gan un nemaz ne tik maz, bet ir kāda cita ķibele, pareizāk sakot, divas saistītas. Pirmkārt, grāmatas patlaban iznāk tik komiskās tirāžās, ka visiem potenciālajiem lasītājiem nekad nepietiks, jo šis pats potenciālais lasītājs tieši komiskās tirāžas dēļ nekad neuzzinās par grāmatas esamības faktu. Otrkārt, grāmatas ir neprātīgi dārgas – un tā tas patiešām ir. Cik man gadījies pabūt citzemju grāmatbodēs – ja ņem vērā cenas attiecību pret lasītāju pirktspēju, Latvijā, pieļauju, grāmatas ir vienas no dārgākajām pasaulē. Līdz ar to, kā pavēstīja skolotāja, gandrīz nav iedomājama situācija, kad klasē ir pietiekoši daudz cilvēku, kas lasījuši vienu un to pašu grāmatu – un pat no skolā ieteicamās literatūras –, lai būtu jēga vispār to pārrunāt.

Piebildīšu, pavisam grūti iedomājama situācija, kādu drusku nostalģiski atceros no bērnības: tipiska provinces pilsētas vidusslāņa un nepavisam ne inteliģencei piederīga ģimene, kuras dzīvoklī atrodas vairāki tūkstoši grāmatu – un, jau uzmetot acis grāmatu muguriņām, tu esi spējīgs ja ne gluži orientēties visā literatūrā, tad vismaz attiecīgās ģimenes interešu sfērā: autoru vārdi, grāmatu nosaukumi un pat kārtība, kādā tās saliktas grāmatplauktā, atmiņā ieēdas uz gadu desmitiem arī tad, ja pats neesi šīs grāmatas lasījis. Manuprāt, lasītāju/nelasītāju attiecība saglabājas nemainīga un lasīttieksme nekur nezūd, toties beidzamo padsmit gadu laikā zudis kas cits – spēja orientēties literatūras procesā (kaut vai tādā formā, ko vizualizē grāmatu muguriņu secība grāmatplauktā) – un to zaudējuši ne tikai lasītāji, bet arī paši rakstnieki, literatūrkritiķi, cik nu viņu vēl palicis, žurnālisti, kas raksta anotācijas par grāmatām, skolotāji, pasniedzēji. Tas nebūt nav reducējams tikai uz tīri ekonomiskiem faktoriem un zemo pirktspēju – visa šī padarīšana ir sagājusi galīgā dēlī. Kultūras periodika gadiem knapi dveš un drīz būs pavisam pagalam, prese no šīs funkcijas gandrīz pilnībā atteikusies, lasītājs neatrod savu mīļāko autoru, bet autors – ideālo lasītāju.

Tieši šeit parādās e-bibliotēkas ja ne gluži pati svarīgākā, tad noteikti viena no svarīgākajām funkcijām (pieļauju, ka e-bibliotēkas veidotāju biznesa plāns gan definējis citas prioritātes): radīt apstākļus, lai šīs abas puses satiktos, visviens, cik attālinātās pasaules malā viņi dzīvotu. Turklāt tādus apstākļus, kas pilnā mērā izmanto interneta piedāvātās iespējas – kad vienkopus ir teksts, tam veltītie reflektējošo žanru materiāli, reizēm tā audioversija, varbūt ir arī videomateriāli, iestudējumi, ekranizācijas.

Un vēl kāds aspekts. Autors nav tikai vārds uz grāmatas vāka, pareizāk sakot, tapdams ievākots, autors uzreiz iepinas milzīgā attiecību tīmeklī ar citiem autoriem, lasītājiem, citām grāmatām, visu literatūras vēsturi utt. – un, lai kā dažam autoram gribētos pabēgt nostāk no šī tīmekļa, viņš tomēr kļūst par publisku personu. Lasītājs, lasot grāmatu, ne tikai iedziļinās tekstā, bet arī saskaras ar to mīklaino tipu, kas lāgiem pavīd aiz teksta plānās virskārtiņas. Teksts, kas atbrīvots no autora klātbūtnes, svarīgs vien strukturālisma gultnē ievirzītam analītiķim; normāls lasītājs lielākoties meklē nevis „savu” tekstu, bet „savu” autoru. Primitīvā līmenī to var modelēt apmēram šādi: ja, izlasījis vienu kāda autora grāmatu, lasītājs uzreiz meklē un pērk nākamo, var uzskatīt, ka kontakts ir noticis – un autors ieguvis gan lasītāju, gan personu, kas ar savu maku viņu labprāt pabalsta. Citiem vārdiem, lai cik tas prasti neizklausītos, autors pārdod ne tikai tekstu, bet arī pats sevi, savas domas un emocijas, savu publisko tēlu, leģendu par autoru, visviens, kā to nodēvēt. Te vietā būtu atgādināt, ko intervijā teica viens no e-bibliotēkas radītājiem Edmunds Vanags: „Tālāk – ar laiku katram autoram būs savs profils, un viņš varēs pārvaldīt savus darbus veidos, kādi līdz šim nebija iespējami. Teiksim, veidot digitālās komūnas, lasītāju grupas, fanu klubiņus – vienalga, kā to nosauc un pasniedz, – ap saviem darbiem un personību, kas uzreiz darbosies kā papildus reklāma viņa jaunajām grāmatām, kuras visupirms iznāks papīra formātā. Protams, ja vien viņam pašam būs vēlēšanās.” Puslīdz pazīstot latviešu rakstnieku lielākās daļas inerto un iekšupvērsto dabu, man, taisnību sakot, drusku ir šaubas par šās idejas realizāciju vai vismaz tās iespējamajiem mērogiem, tomēr iespēja ir unikāla – jebkurš autors var atļauties radīt leģendu par sevi. Kur citur lai viņš to darītu, ja ne bibliotēkā un komplektā ar savām grāmatām. Bibliotēka ir pareizā vieta, lai satiktos.

Būs turpinājums

Advertisements

10 thoughts on “Autora skats uz e-bibliotēku. I

  1. No manas puses ir liels paldies e-bibliotēkas veidotājiem!

    Tieši šovakar es piedzīvoju autora aprakstīto situāciju – man vajag konkrētu grāmatu, nekur nevaru to dabūt, bet rītdien jau būs par vēlu. Kā izrādās, es to varu izlasīt e-bibliotēkā, ko es tieši šobrīd arī daru… Tas nebūt nenozīmē, ka es vairs nepirkšu iesietas grāmatas, tā vienmēr būs vērtība pati par sevi, tikai tagad es jūtos vēl brīvāks cilvēks. Arī tīri no praktiskā viedokļa. Tā ir jauna ērtība un iespēju klāsts laikā, kad mums ir internets – muļķīgi būtu to neizmantot.
    Savukārt, tā konservatīvā un noraidošā attieksme, kas vienmēr pavadījusi jauninājumus ir pārejoša 🙂

  2. Tur jau tā lieta, ka e-bibliotēkai nav daudz atšķirību salīdzinot ar parastu bibliotēku. Atsķirības protams ir, bet tās ir nelielas. Ja pareizi sapratu – Ideju Forums taisās par e-vidē lasītajām grāmatām maksāt konkrētas naudas summas, ja nemaldos bibliotēkas autoriem nemaksā ne santīmu. Nepatīk arguments, ka e-bibliotēkā būs grūtāk nokopēt darbus, jo pastāv tāda forša lietiņa kā – print screen taustiņš, kurš ļauj nokopēt it visu ko vēlies.

    • Runa ir par publisko patapinājumu, ko pieminēju savā rakstā un ko izmaksā reizi gadā. Summa atkarīga no tā, cik bieži attiecīgā autora grāmatas lasītas bibliotēkās. Diez vai būtu īsti korekti nosaukt konkrētas summas, vēl jo vairāk tāpēc, ka atšķirības ir milzīgas. Dažs autors varbūt saņem kādu simtu, cits – vairākus simtus, ļoti pieprasīti un produktīvi – tādi gan, cik zinu, bezmaz uz pirkstiem saskaitāmi – dažus tūkstošus. Tieši tāpēc es uzsvēru, ka Lv un Eiropā vispār relatīvi mazais honorārs, ko autors saņem pēc grāmatas iznākšanas, ir tikai daļa un, iespējams, mazākā, ko viņš par grāmatu saņem kopumā. Te ir vēl kāda īpatnēja un laikam īpaši Latvijai raksturīga nianse. Visās Eiropas Savienības valstīs publiskā patapinājuma naudu saņem arī izdevēji – kā kompensāciju par grāmatām, kas tiek lasītas bibliotēkās un tāpēc netiek pirktas veikalā. Nezinu, cik lielas ir šīs kompensācijas, bet Latvija, iespējams, vienīgā Eirosavienības valsts, kurā izdevējs nesaņem nekā. Iemesls vienkāršs – tai brīdī, kad vajadzēja ierakstīt likumā, kas un cik daudz saņem, – un iespēja bija, izdevēji savā starpā sakasījās un aizlaida gar degunu šo naudu vispār.

  3. Gunti, Tu raksti:
    “cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti?”

    Nav korekts salīdzinājums. Parastā bibliotēkā ir ierobežots eksemplāru skaits, labi, ja 2-3 eks katrā. Var nākties stāvēt rindā, kas arī mudina nopirkt reālu grāmatu, nevis gaidīt. Nav tādas bibliotēkas, kurā var minūtes laikā paņemt 100000 vienas un tās pašas grāmatas eksemplārus, kā tas ir ebibliotēkā. Izdevēji nekad nav cīnījušies pret parastajām bibliotēkām tieši šī iemesla dēļ, ka tur ir ierobežota pieeja grāmatām, tik ierobežota, ka negrauj biznesu. Toties ebibliotēka var reāli sagraut papīra grāmatu biznesu, pārpludinot tīklu ar bezmaksas eksemplāru miljoniem. Kurš parasto grāmatu izdevējs izdzīvos tādos apstākļos? Redzēs, Gunti, ko Tu teiksi pēc pāris gadiem, kad dzīve ieraudzīsi notiekošā sekas. Neesmu pārliecināts, ka būsi tikpat optimistiski noskaņots, kā rakstot šo rakstu.
    Es arī domāju, ka ebibliotēka faktiski ir izdevniecība, kas laiž klajā digitālus grāmatas laidienus. Nav korekti stāstīt , ka “tās ir tās pašas grāmatas”. Tā ir blēdīga nostāja pašos pamatos. Nav vis “tā pati grāmata”, saskaņā ar autortiesību likumu jau nu noteikt nē. Ja tā būtu, tad ebibliotēka ne ar vienu nekādus līgumus par darbu izmantošanu neslēgtu. Ja viņi, aizsegušies ar “bibliotēkas vīģes lapu” vismaz necenstos iestāstit mums, izdevējiem, ka viņi nav nekādi izdevēji, ja atzītu atklāti, ka jā, mēs izdodam digitālas grāmatas, esam jūsu konkurenti, dalām tās par velti lasītājiem, tad arī man būtu cita attieksme. Blēdīga pieeja ir tas, kas man nepatīk šajā projektā.

    • Prieks redzēt tevi šite, paldies par jēdzīgu komentāru. Zinu, ka nav korekts salīdzinājums – un labi saprotu, kurā vietā manā domu gājienā ir tas aizmaskētais demagoģiskais pārlēciens. Ne velti es tur drusku tālāk, neko neprecizēdams, piebildu par vienu absurdu padarīšanu, līdz kurai vēlāk nonākšu. Nenonācu, aizrakstījos uz sāniem, bet būs vēl trešā daļa, kur iecerēts spriest tieši par to, ko tu te raksti. Tagad ne, galīgi nemaz nav laika, bet uz trešdienu vai ceturtdienu iemet aci, droši vien būs, tur arī atbilde uz tavu komentāru.
      Bet vispār – 100% esmu pārliecināts, ka pēc pāris gadiem visi – gan lasītāji, gan autori, gan izdevēji – būs traki laimīgi, ka tāda e-bibliotēka parādījusies.

      • Diez, kā pēc pāris gadiem jutīsies bibliotekāri…? Bereļa kungs, labprāt uzzinātu Jūsu domas! Kā mainīsies bibliotēku apmeklējums…? Ja grāmata papīra formātā skaitīsies ekskluzīva prece ar savām priekšrocībām (papīra lapu čaukstēšana, baudīgā tipogrāfijas smarža u.tml.), vai arī pēc šīs ekskluzivitātes dosies tieši uz bibliotēku (piemēram, tur jau kāds būs paspējis iepriekš paņemt to koplietojamo grāmatu un nospeķot tā, ka no viņas taustīšanas vairs netiek nekāda prieka, drīzāk riebums)? Kāda tad būs bibliotēkas nākotne? Vai pārorientēšanās uz citiem pakalpojumiem (datori, kopēšana/skenēšana, internets, pasākumi)? Vai bibliotēka nākotnē maz spēs pastāvēt savā tradicionālajā izpratnē – kā grāmatu apmaiņas vieta, kā lasītava? Varbūt bibliotēkas pārtaps par informācijas centriem, kam grāmata nav galvenā prece? Diez, kā varētu būt…

  4. Ingai
    Šaubos, vai ir liela jēga konfrontēt divas formas, kas ļoti mierīgi var pastāvēt paralēli – sanāks tas pats, kas, izmisuma bļāvieni, parādoties fotogrāfijai (gleznotāji taps pliki un nabagi), radio (kurš lasīs grāmatas, ja visu varēs noklausīties?), tv (neviens vairs neies uz kino un teātri) utt. Arī pasta nodaļas nekur nav pazudušas, parādoties e-pastam. Pirmās e-grāmatas parādījās jau, šķiet, 1991. gadā, pirmās reāli pieejamās e-bibliotēkas – ap 1995. gadu. Pirmās e-grāmatbodes – liekas, deviņdesmito gadu beigās. Tātad, grozi kā gribi, vismaz padsmit gadu attīstības, kas mūslaikos ir ļoti ilgs posms. APmēram tikpat ilgā laikā mobilie telefoni un vispirmām kārtām pats internets izdarīja milzīgu apvērsumu komunikācijās. E-tekstu sfērā nekāds apvērsums nav sanācis, bet visa šī e-grāmatu padarīšana pavēstījusi kaut ko mazliet citu: 1) ir noteikts cilvēku procents, kas kaut kādu iemeslu dēļ labprātāk iespiesto grāmatu vietā izvēlas e-grāmatas 2) ir noteiktas situācijas, kad jebkuram cilvēkam ērtāk un vieglāk iespiestās grāmatas vietā ir izvēlēties e-grāmatu 3) ir noteiktas grāmatu grupas, kuras ērtāk lietojamas digitālā formātā. Stipri šaubos, vai vēl tuvāko gadu desmitu laikā iespiestā grāmata pārvērtīsies par kaut ko ekskluzīvu. Vienkārši – paralēli pastāvēs vairāki formāti. Gluži tāpat šaubos, vai e-teksti dramatiski iespaidos izdevēju un bibliotēku darbu. Parādīsies jauni darbības virzieni un izpausmes, – tas dabiski, bet neviens stāvus zemē netiks iedzīts. Bet vispār nākotnes paredzēšana ir ļoti nepateicīga nodarbošanās.

  5. Berelis kā parasti – detalizēts un uztrāpošs. Žēl, ka tikai apskatnieks. Ir atradis īsto vilni. Kuram gan nepatīk IFB? Kurš gan metīs akmeni? Bet – no otras puses, viss lielais dzimst smagi – ar upuri un varonību. Gribētu, lai aiziet putas, un paliek, tas kas ir īsts. Motīvu daļa neskaidra – vai nu tie ir hiperviltīgi, vai tādi, kā beidzot gribētos, lai šeit ir. Vismaz mums Augšzemē gribētos tā domāt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s