Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. II

3. Meklētājs

Viens no spēcīgākajiem Ideju Foruma bibliotēkas iespaidiem – meklētājs. Jā, patiešām, bibliotēkā meklētājs darbojas, meklējot ne tikai darbus pēc to autoriem vai nosaukumiem, bet arī pilnos tekstos, turklāt darbojas zibenīgi (jācer, ātrums nemainīsies, kad bibliotēkā būs nevis nepilni pieci, bet piecdesmit tūkstoši tekstu) un saprot arī latviešu valodu (t. i., atšķir a no ā un s no š). Jau izmantoju pilna teksta meklēšanu, lai precizētu dažus netiešus citātus un personvārdus pāris savos rakstos, kas lasāmi šepat blogā, – savulaik nebija pie rokas vajadzīgo tekstu un atstāstīju pēc atmiņas, kā tagad izrādās, aizstāstīdamies mazliet greizi. Vēl lielāku sajūsmu saklausīju no tulkotājas Daces Meieres, kura cita starpā ir tulkojusi arī Umberto Eko Neglītuma vēsturi un Skaistuma vēsturi (iznāca pagājušonedēļ). Abu grāmatu tekstus lielā mērā veido Umberto Eko atlasītie citāti no dažādu laikmetu un dažādu valodu avotiem, itin bieži citējamā teksta avotu norādot, maigi izsakoties, neprecīzi. Daudzi no šiem tekstiem savulaik jau tulkoti arī latviski – un Dacei nācās nedēļām ilgi sēdēt bibliotēkās, urķējoties pa grāmatām un veciem Avotiem, Kentauriem un Grāmatām, meklējot jau esošo attiecīgā teksta fragmenta tulkojumu. Viegli iedomāties, cik lielā mērā šis melnais darbs tiktu atvieglots un paātrināts, ja būtu pastāvējusi iespēja iespēja to darīt no sava datora Ideju Foruma bibliotēkā. Uzreiz nāk prātā arī skolēnu, studentu, skolotāju, kultūrreflektējošo žanru autoru armādas, kas ļoti bieži nohaltūrē vien tāpēc, ka slinkums meklēt vajadzīgo grāmatu, – tagad šī parasti tik ķēpīgā procedūra aizņems labi ja pāris sekundes. Pagaidām gan man nav īsti skaidrs, pēc kāda algoritma darbojas meklētājs un ko iesākt, ja, piemēram, man ir zināma frāze, bet neesmu pārliecināts par dažiem vārdiem tās vidū, tomēr, ja meklē, piemēram, kāda autora vārdu, rezultātos meklētājs ļoti saprātīgā manierē saraksta augšgalā visupirms piedāvā šā autora grāmatas un tikai tālāk – viņa vārda pieminējumus citu autoru tekstos.

Bet, ja reiz piesaucu tulkotājus un konkrēti Daci Meieri, uzreiz darvas karote. Pagaidām bibliotēkā nepastāv iespēja meklēt grāmatu pēc tulkotāja vārda (arī – ne pēc filmas vai izrādes režisora vai tamlīdzīgiem parametriem; par to, ka šāda iespēja ir bibliotēkas plānos – skat. intervijā ar Edmundu Vanagu). Ierakstot meklētājā ‘Dace Meiere’ (vai jebkura cita tulkotāja vārdu), viņas tulkotās grāmatas rezultātos neparādās, kaut gan bibliotēkā tādas ir, kas liekas bezmaz neticami – vai tiešām citādi tik pedantiskais meklētājs nemeklē bibliogrāfiskajos aprakstos? Vēl trakāk – daudzviet grāmatu izdošanas ziņās tulkotāja vārds nav pat minēts , ko bezmaz varētu uzskatīt par nekorektas attieksmes kalngalu, jo tulkotājs vienmēr ir arī līdzautors, nemaz nerunājot par to, ka ir tulkotāji, kuru vārdi grāmatas titullapā potenciālajam lasītājam kalpo par kvalitātes zīmi – un, gluži pretēji, ir tulkotāji, kuru latviskotās grāmatas es nelasītu ne sitams, visviens, cik augstos plauktos iemitis autors.

Turpinot par tulkoto literatūru – manuprāt, ļoti svarīgi ir minēt arī valodu, no kuras attiecīgais teksts tulkots. Bet – ne tikai. Līdzīgi kā klasiskajā bibliotēkas kartotēkā arī e-bibliotēkā nepieciešama iespēja atlasīt tekstus, kas piederīgi, piemēram, angļu, franču vai igauņu literatūrai. Ideju Foruma bibliotēkas bibliogrāfiskie apraksti ir ļoti trūcīgi un neprecīzi, nemaz nerunājot par anotācijām, kuru bieži vien vispār nav (viegli saprotams, ka nav bibliotēkas veidotāju spēkos aprakstīt visas grāmatas, īpaši vēl tajos gadījumos, kad iespiestajā grāmatā sakarīgas anotācijas vietā lasāmas absolūti kretīniskas izdevēju sacerētas reklāmas frāzes, – te vieta, kur izvērsties lasītājiem, recenzējot izlasīto, – šādu iespēju bibliotēka piedāvā). Vispār ar tekstu klasifikāciju kaut kas nav īsti kārtībā. It kā teksti ir sadalīti kategorijās. Tomēr man ir lielas šaubas, vai tiesīgas pastāvēt tik plašas kategorijas kā ‘eksaktās zinātnes’ un ‘dabas zinātnes’, īpaši, ja ņem vērā, ka tai pašā laikā gluži pamatoti kā atsevišķas kategorijas izdalīta ‘filozofija’, ‘psiholoģija’ un ‘sociālās zinātnes’. Tas pats sakāms par daiļliteratūru – šajā sfērā noteikti prasās pēc smalkākas klasifikācijas pēc vairākiem principiem – gan pēc autora tautības, gan pēc žanriem (proza, dzeja, dramaturģija). Pieļauju, ka šajā sfērā labākais ceļa rādītājs varētu būt LNB elektroniskais katalogs.

Visu bibliotēkas krājumu iespējams sakārtot pēc šādiem principiem:

image

Tātad – pēc darba autora, nosaukuma, izdošanas gada, valodas; tāpat iespējams atlasīt jaunumus, populārākās grāmatas un skatītākās grāmatas (nesapratu, kāda atšķirība starp populārākajām un skatītākajām, bet saraksti veidojas dažādi). Bet – ne pēc kategorijām. Tiesa, mazliet apdomājoties, izrādās, ka kādai kategorijai piederīgos tekstus var atlasīt ar izvērsto meklēšanu, bet tādā gadījumā saveidojas pilnīgi haotisks un tālāk nekādi nesakārtojams saraksts, kurā atklājas trakas lietas. Mēģināju atlasīt visu daiļliteratūru – ieguvu sarakstu ar 924 grāmatām, kurā daiļliteratūra gan ir vairākumā, taču pa vidam arī literatūrzinātne, teātra zinātne, filozofija, ģeogrāfijas vēsture un pat zooloģija (nejauši uztrāpīju komiskai pārrakstīšanās kļūdai – Pāvila Gruznas romāns Bursaki pārtapis par Brusakiem). Mēģināju atlasīt kategoriju ‘valodniecība, literatūrzinātne’ – šis tas no literatūrzinātnes patiešām atradās, bet ne tās  literatūrpētnieciskās grāmatas, kas parādījās daiļliteratūras sarakstā, toties  literatūrzinātnē ieklasificējās Annas Poļitkovskas Krievijas dienasgrāmata un Līnas Birziņas Francijas tiesību vēsture.  Vārdsakot, visa šī kataloģizācijas un meklēšanas padarīšana vēl ļoti tālu no pilnības. Pēc iepriekšējo Lasītāja piezīmju publikācijas Edmunds Vanags man atsūtīja ziņu, ka meklēšanas dzini bibliotēka iegādājusies jau gatavu un patlaban mēģina to pielāgot – tāpēc cerēsim uz to labāko, jo, grozi kā gribi, kārtīgs meklētājs un pārdomāta klasifikācijas sistēma ir jebkuras e-bibliotēkas pamatu pamats.

Kas patiešām izcili – bibliotēkā ir vai būs pieejami (katalogā gan ir, bet ar piezīmi „Darbs nav pieejams”) žurnāli – Avots, Grāmata, Kentaurs (un pat patrāpījās daži Padomju Latvijas Komunista numuri). Neskaitāmas reizes esmu meklējis kādu tekstu, par kuru skaidri zinu, ka tas noteikti savulaik lasīts Avotā, Grāmatā vai Kentaurā – un nudien nav nemaz tik viegli pāršķirstīt visus šo žurnālu gadagājumus, kamēr teksts beidzot atrodas. Turklāt, cik zinu, daudzas kulturoloģiskas ievirzes publikācijas, kas atrodamas tikai šajos žurnālos, joprojām mācībās izmanto studenti, kuriem arī sagādā pamatīgas problēmas sadzīt rokā un nokopēt vajadzīgo publikāciju. Tagad visas problēmas atkrīt/atkritīs – meklētājs meklē arī žurnālu tekstos. Vienīgi – atkal klasifikācijas ķibele – žurnāli pagaidām nav izdalīti atsevišķā sadaļā, kas noteikti būtu nepieciešams, jo, ierakstot meklētājā ‘avots’ vai ‘grāmata’, protams, saņemam ne tikai žurnālu sarakstu, bet arī visus tekstus, kuros šie vārdi ir pieminēti.

4. Grāmatu plaukts

Lasītājam piereģistrējoties bibliotēkā, viņa profilā automātiski tiek izveidots Grāmatu plaukts, t. i., lappuse, kurā lasītājs ievieto saites uz tekstiem, ko viņš lasa vai gribētu lasīt.

image

Patlaban grāmatplaukta ietilpība – tikai piecas grāmatas. Ja gribi lasīt vēl kādu – parādās paziņojums, ka grāmatplauktā jāatbrīvo vieta, citādi tekstam nav iespējams tikt klāt. Kas man likās pilnīgi neizskaidrojami – teksts uz grāmatplauktu pārceļas automātiski, kolīdz tiek atvērts, t. i., pietiek uzklikšķināt grāmatas nosaukumam, uzmest aci anotācijai, izdošanas datiem un, teiksim, pārliecināties, ka šo grāmatu tu nekādā gadījumā nelasīsi, lai teksts jau būtu ieticis grāmatplauktā. Pieļauju, ka šī īpatnība kaut kādā mērā saistīta ar bibliotēkas statistikas rēķiniem, jo bibliotēkā tiek skaitīti klikšķi uz tekstiem, lai pēcāk tos sasummētu un, balstoties uz iegūtā cipara, samaksātu autoram atlīdzību, taču, visviens, kaut kas te īsti nav pārdomāts līdz galam – arī parastā bibliotēkā lasīšanas statistikā taču neietver gadījumus, kad lasītājs vienkārši pieiet pie plaukta, pašķirsta kādu grāmatu un uzreiz pēc tam to ieliek atpakaļ . Loģiskāk būtu, ja lasītājs tekstu uz grāmatplauktu pārceltu pats – jau pēc tam, kad, iemetis acis vairākās grāmatās, būtu pārliecinājies, ka, jā, lūk šo tekstu viņš tagad noteikti lasīs, bet tas un šitais tuvākajā nākotnē viņam nebūs vajadzīgs, tāpēc nav jēgas ar tiem pārblīvēt grāmatplauktu. Tāpat netiku pie skaidrības par jēdzienu ‘izmantošanas laiks’, kas ir piecas dienas (kaut gan noteikumos apgalvots: „Satura saglabāšanas laiks profilā – 1 nedēļu, ar iespēju pagarināt uz vēl 1 nedēļu ne ilgāk kā 3 reizes.”) un ko esot iespējams pagarināt. Teksts grāmatplauktā taču neatrodas fiziski – tur atrodas tikai saite un informācija par grāmatzīmēm – tad kāda gan jēga noteikt saites izmantošanas laiku? Ja nu vienīgi tādējādi lasītājs tiek pavedināts izmantot maksas pakalpojumus, kuros varētu ietilpt arī ilgstoša šīs saites saglabāšana.

Rīt – trešā daļa, kurā beidzot tiksim līdz svarīgākajam – grāmatu lasīšanai.

________________________________

Vēl par e-tekstiem, e-bibliotēkām un e-lasīšanu:

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes I

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes III

Saruna ar Ideju Foruma bibliotēkas valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu

Trīs mēneši ar Cybook

Dāvana Ziemsvētkos – pašam sev

Pirāti sapņo par nākotni

Utopija pie nozagta zelta poda

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s