Valdemāra deguns un bulterjers mūzas lomā. Saruna ar Valdemāru Božestovski

Valdemārs Božestovskis

Valdemārs Božestovskis

Ar poļu rakstnieku Valdemāru Božestovski (Waldemar Borzestowski) šopavasar gadījās gandrīz mēnesi nodzīvot vienā mājā Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā. Virtuvē, vārot rīta kafiju, visupirms, kā jau dažādu valstu rakstniekiem sapazīstoties ierasts, tikām pie skaidrības, kādā valodā vai valodās mums iespējams sazināties, tad – kāda žanra plauktiņā mēs katrs sevi esam ieklasificējuši, bet, atzīšos, arī uzzinot, ka Valdemārs tāpat kā es piederīgs prozistu cunftei un tātad mums it kā būtu, par ko parunāt, man itin nemaz neinteresēja, ko un kā viņš raksta. Jo – bezmaz neērti teikt – visu bija aizsedzis Valdemāra deguns. Viscienījamākais deguns, kādu jebkad gadījies redzēt: milzīgs un bezformīgs tas dominē Valdemāra sejā un pakļāvīgi kustās līdzi viņa visai aktīvajai mīmikai, lāgiem rezignēti nokarājas teju līdz zodam, citkārt sparīgi saspringst un, vēl pirms Valdemārs pats apjēdzis, kurp viņš pošas doties – un pa Visbiju viņš klīda daudz un ilgi –, deguns jau precīzi norāda virzienu, bet aukstajā jūras vējā tas top krāšņi sarkanzils un tāpēc vēl jo izteiksmīgāks (nē, alkohols tur nav pie vainas, grādīgās dziras Valdemārs lieto devās, kas ir tuvas homeopātiskām, vienkārši – tāds deguns). Valdemārs lieliski apzinās sava deguna specifiku, viņu itin nemaz nemulsina mani un citu Visbijā sabraukušo spalvasbrāļu skatieni, kas sarunājoties allaž koncentrējas uz viņa degunu, gluži pretēji – Valdemārs labrāt stāsta par deguna piedzīvojumiem vai piedzīvojumiem ar degunu, bet vēl vairāk viņš runā par savu suni, bulterjeru, kurš tiek piesaukts tikai un vienīgi pamazināmajā formā – моя собачка – un kurš ne tikai veido krietnu viņa esamības daļu, bet arī inspirējis pagaidām nozīmīgāko un kritikas visatzinīgāk vērtētāko Valdemāra darbu – romānu Bulterjers Samsons un es (Bulterier Samson i ja, 2008).

Valdemārs dzimis 1964. gadā, dzīvo Gdaņskā, pēc tautības ir nevis polis, bet kašubs (rietumslāvu etniskā grupa, kas pārsvarā mīt Polijas ziemeļdaļā). Viņam piemīt daudziem prozistiem raksturīgā problēma – Valdemārs tā koncentrējies uz valodu, kurā raksta, ka citu valodu apgūšanai nav pieticis nedz laika, nedz iztēles (pat kašubu valodu viņš nezina), tāpēc saruna noris gluži neiespējamā un pilnīgi noteikti netulkojamā krievu un poļu valodu mistrojumā, šur tur iestarpinot arī vācu vārdus. Diemžēl rakstiski neizdevās atveidot Valdemāra pārgalvīgās sintaktiskās konstrukcijas, kurās daudzie palīgteikumi sākotnējo domu vai nu izgriež ar oderi uz āru, vai aizvedina galīgos neceļos.

Sarunu, protams, sākam ar Valdemāra degunu.

Valdemārs Božestovskis. ..laikam manas pirmās bērnības atmiņas, varbūt bija četri vai pieci gadi, neatceros. Uz Poliju bija atbraucis ģenerālis de Golls, Francijas prezidents. Iedomājies, tāds cilvēks ierodas komunistu Polijā – milzīgi svētki, pēc tam stāstīja, ka apstādījumos zāle esot krāsota zaļāka, lai labāk izskatās. Viņš iegriezās arī Gdaņskā, tur ir veca kapsēta, kurā apbedīti franču zaldāti, kas krituši abos pasaules karos un vēl senāk, sākot jau ar astoņpadsmito gadsimtu; kapsēta atradās ielas galā, kur mēs dzīvojām. Abās pusēs ļaužu pūļi, visi skatās, kā pa vidu brauc de Golls, vecmāmiņa arī – un viņa tur mani, pacēlusi rokās virs galvas, lai es arī redzētu franču prezidentu… Vēl saglabājušās bērnības fotogrāfijas – skaidri redzams, tolaik man bija normāls deguns, kā visiem puikām, deguns kā deguns. Bet tad es ieraudzīju de Golla degunu, un tas iespaids bija tik spēcīgs, ka mans deguns laikam sagribēja kļūt tikpat liels un svarīgs kā viņējais, varbūt vienīgi ar formu īsti nepaveicās, bet nevienam poļu rakstniekam nav tāda deguna kā man.

Bet ir vēl viens stāsts. Man ir bulterjers, mēs ar sievu un manu sunīti ejam uz lielveikalu, skatamies – tur cilvēku pūlis, un visi ar suņiem, izrādās, tur notiek tāds konkurss, meklē panu, kas vislīdzīgākais savam sunim vai otrādi, nezinu. Pieteicāmies ar savu sunīti, mums iedeva trīspadsmito numuru, un mēs dabūjām pirmo vietu – milzīgu maisu ar suņu barību, pēc tam mājās nevarējām pārnest, tik liels bija…

Guntis Berelis. Man radies iespaids, ka bulterjerus izvēlas vai nu tādi ļoti agresīvi tipi, vai ļauži, kam visādi kompleksi, kas tiek uzkārti kaklā nabaga sunim, tāpēc viņam nervi beigti. Neizskatās, ka tu būtu piederīgs kādai no šīm kategorijām? Kāpēc tieši bulterjers?

V. B. Tas ir ļoti bēdīgs stāsts, nē, arī priecīgs, bet sākumā ļoti bēdīgs. Kad man palika 40 gadu, man pazuda sunītis, Migušs vārdā, viņu savulaik sieva bija atradusi uz ielas un savākusi. Kopā ar Migušu aizbraucām uz laukiem, bet nekas nebija kā vajag, mums līdzi toreiz nevarēja atbraukt ne sieva, ne meita, mājā nebija elektrības, laiks arī slikts, auksts – un mēs izgājām ar sunīti pastaigāties, un pēkšņi Migušs pazuda, vēl sākās negaiss – Migušs šausmīgi baidījās no pērkona. Pazuda un neatgriezās, izmeklēju visas malas – nekur nav, mēs pēc tam vēl nedēļām braucām un meklējām – izbraukājām apkaimes mājas, atstājām ziņu baznīcās, zvanījām cilvēkiem, bet nekā, Migušs bija pazudis. Man agrāk arī ir bijuši suņi, bet tie visi miruši dabiskā nāvē. Kad pazūd – tas ir šausmīgi, gluži kā ģimenes loceklis būtu pazudis un tu nezinu, kur viņu meklēt un ko vispār domāt. Trīs vai četrus mēnešus nebiju kā normāls cilvēks. Bet reiz laukos skaldu malku – un pēkšņi jūtu: kāds uz mani skatās, tā pilnīgi fiziski ar muguru jūtu skatienu. Pagriežu galvu – un tur sēž sunītis, tāds smieklīgs, bet tik skaists, bulterjers – es tikai otro reizi mūžā redzēju bulterjeru. Sunītis drīz aizskrēja, pagāja kāda nedēļa – un tad es sievai saku: „Gribu bulterjeru.” – „Vai tu vari iedomāties, cik maksā tāds bulterjers?” – „Nezinu, bet gribu bulterjeru.” Padomājām, sagrabinājām naudu – un nopirkām, pavisam maziņu, vajadzēja auklēties kā ar bērnu. Tas bija pirms četriem gadiem.

G. B. Spriežot pēc virsraksta, tu arī romānā Bulterjers Samsons un es bulterjeram esi ierādījis vietu?

V. B. Saproti, skatījos uz to sunīti un domāju – viņš dzīvi redz tik vienkārši un pareizi, dara, ko vajag un ko pats grib. Grib gulēt – guļ, grib ēst – paēd, grib pačurāt – izprasās laukā… Tas viss ir tik pareizi, un es skatos uz savu sunīti – un mācos, nē, ne jau kā pie skolotāja, citādi, vienkārši skatos – un pamazām mācos, ļoti lēni un pakāpeniski – un palieku citāds. Nav tā, ka cilvēkam pēkšņi uznāk lielā atklāsme un tad viņš vienā rāvienā paliek gudrs, man tas viss gāja gadiem, un sunītis ļoti palīdzēja. Man bija labs darbs žurnālā, labi pelnīju, ļoti daudz strādāju, bija daudz naudas, viss bija, dzīvei nekādas vainas. Bet mani mērķi, mana dzīve – tā bija skriešana pakaļ kaut kam tādam, kas man īstenībā nemaz nebija vajadzīgs. Saproti, viss it kā bija labi, bet es nejutos laimīgs, kaut kas tur pa vidam nebija kā nākas. Kaut kas man nepatika. Pēc tam par to visu uzrakstīju grāmatu, Bulterjers Samsons un es, tā nav autobiogrāfija, kaut gan arī romānā stāstīts par vīrieti starp četrdesmit un piecdesmit gadiem, kurš nav laimīgs. Katram cilvēkam ir tāds brīdis, kad viņš zina – viss, tās ir beigas, es vairāk negribu, es ne-va-ru. To es gribēju savā romānā ierakstīt. Es arī pametu toreizējo darbu, atradu citu, viss mainījās.

G. B. Bulterjers mūzas lomā?

V. B. Gandrīz tā. Bez sunīša romāns diez vai būtu tapis, es nemācētu.

Valdemārs Božestovskis

G. B. Nupat pirms pāris dienām tu esi pabeidzis nākamo romānu. Kas manī izsauca tikpat lielu apbrīnu kā tavs deguns – romānu tu uzrakstīji burtiski manu acu priekšā, trīs nedēļās no pirmās līdz pēdējai lappusei, turklāt rakstīji nevis vienatnē savā istabā, bet Centra sabiedriskajās telpās, pa vidam nemitīgi kontaktējoties ar citiem rakstniekiem.

V. B. Arī Samsonu es uzrakstīju piecās nedēļās, bet tad arī sēdēju no rīta līdz vakaram, ģimenē domāja, ka esmu saslimis – nebija pieraduši, ka es tā rakstu. Pirms tam biju rakstījis stāstus – tādā poētiskā valodā par vēsturi, seno Gdaņsku, tur bija visādas filozofijas un mistikas, Po un Hofmanis, un raganas, un parādījās personas no viņsaules. Vectēvs bija muzejparka uzraugs, un tajā parkā bija arī Gdaņskas bendes māja. Bērnībā es tur spēlējos – atceros, bija šausmīgas rotaļlietas, spāņu zābaks man bija pils, kurā es iemitināju zaldātus, kas to pili aizstāvēja. Laikam tāpēc man tik ļoti patīk Visbija, te arī daudz senatnes, Visbija arī Hanzas pilsēta tāpat kā Gdaņska. Bet Samsonā – viss citādi. Pirms tam par romānu domāju mēnešus piecus, jutos gluži kā filmas režisors – visu izdomāju, līdz pēdīgam sīkumam, lai ir acu priekšā – un atliek tikai pierakstīt. Ja es romānā aprakstu, nu, kaut vai sienu, tad to sienu savām acīm redzu. Ja eju pa ielu un redzu cilvēkus – man patīk iedomāties, ka tie cilvēki ir manā romānā. Samsonā nebija nekādas filozofijas vai mistikas, pavisam cita valoda – kādā runā cilvēki uz ielas. Man bija interesanti – un sieva, kad izlasīja, teica, ka viņai patīkot, vienmēr viņai pirmajai dodu lasīt savus darbus un, ja redzu, ka viņa lasot smejas vai saskumst, saprotu, ka ir sanācis pareizi, bet, ja viņa nesmejas vietās, kur man ir smieklīgi, zinu, ka kaut kas aizgājis greizi. Nekad neesmu sācis rakstīt, kamēr viss nav manā galvā, es nespēju sēdēt pie rakstāmgalda, pie baltas lapas un domāt, ko rakstīt, tas ir pārāk šausmīgi –  tu gribi rakstīt, bet nevari un pat nezini, ko īsti gribi… Kādreiz es arī tā darīju, bet pēc tam sapratu, nē, tā es nevaru, varu tikai tad, ja esmu izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam.

G. B. Varbūt dažus vārdus par jauno, te, Visbijā, sarakstīto grāmatu?

V. B. Esmu saticis daudzus cilvēkus, kas saka – viss ir manās rokās, varu izdarīt visu, ko gribu, bet, izrādās, nekā, nav no viņa viss atkarīgs, tu vari būt liels priekšnieks, tomēr ir spēki, kas augstāki pār tevi. Nē, nevajag uzreiz domāt par Dievu, tomēr mūsu dzīvē ir, nezinu, varbūt kaut kāds labais gars, varbūt nejaušība… Iedomājies, pirms trīsdesmit gadiem pilnīgi nejauši iepazinos ar savu sievu, tur varēja būt viens vienīgs nepareizs solis, varbūt skatiens uz citu pusi, mēs būtu pagājuši viens otram garām un nebūtu iepazinušies, un mums turpmākā dzīve būtu pavisam citāda. Kā lai te nedomā, ka šajās nejaušības tomēr ir kāda likumsakarību roka? Par šo nejaušību likumsakarību es gribēju uzrakstīt romānu, kurā darbība notiek tagad un šeit, bet tajā pašā laikā tur ir ne tikai reāli notikumi. Rakstu tikai tad, kad man pašam ir interesanti – un, ja man nav interesanti, es nerakstu… Man pat nav jādomā – tas ir labi vai slikti, galvenais, lai būtu interesanti. Un tad arī sanāk.

G. B. Man radies iespaids, ka atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem literatūru tu neuzskati par savu galveno nodarbošanos.

V. B. Vispār pirmo dzejoli man publicēja jau 18 gadu vecumā. Horācijs teicis, ka tikai dumjie un gudrie gribot rakstīt dzejoļus, un es sapratu, ka es nepiederu ne pie vieniem, ne otriem. Pēc tam daudz rakstīju stāstus, bet man nevajag visu laiku rakstīt un izdot grāmatas, pasaulē taču tik daudz kā interesanta un svarīga, ģimene noteikti svarīgāka par rakstīšanu. Jāraksta tikai tad, kad kaut kas ir pats atnācis – kā kokam, kad tu pavasarī redzi, ka pumpuri plaukst, jo viņi nevar neplaukt. Galvenais jau nav rakstīt – galvenais ir atrast savu ceļu un, ja tajā ceļā ir jāraksta, nu, tad arī var rakstīt. Cilvēks, kurš nodarbojas ar mākslu, – tas ir cilvēks, kurš meklē kaut ko svarīgu. Atrast savu ceļu esamībā – varbūt tā. Kad es ceļoju, man taču nav svarīgi, ko jaunu es ieraudzīšu, man vajag pašam sevi ieraudzīt un izjust šajā ceļā. Tāpat arī literatūrā.

Karogs, 10.2009. Turpat lasāmi divi Valdemāra stāsti – Meitene un francūzis un Rēgs – Māra Salēja tulkojumā.

Advertisements

4 thoughts on “Valdemāra deguns un bulterjers mūzas lomā. Saruna ar Valdemāru Božestovski

  1. Labais deguns ar to vajag lepotiessss
    Pēter,Foto pulciņā Vecrīgā pagrabā tika pavadīti jauki brīži
    Lai gan tagad tikai spiežu DIGITAL pogu un nav vairs fiksāža un blendāža

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s