Rakstnieks un viņa vāks

2009. gada Karoga 9. numura Skatā rakstnieki spriež par grāmatu mākslu. Precīzāk, ne tik daudz par grāmatu mākslu vispār vai, teiksim, šīs mākslas sfēras situāciju mūslaiku Latvijā, cik par attiecībām ar tekstiem, kurus sarakstījuši ir viņi, taču ievākojuši citi. Cik svarīgs autoram ir viņa sarakstītās grāmatas izskats? Vai pats rakstnieks grib, var un spēj iespaidot tikko pabeigtās grāmatas vāka bildi, ilustrācijas, maketu? Varbūt grāmatas noformējums atkarīgs tikai un vienīgi no izdevēja? Merkantīlais izdevējs, maita, uzlikdams viscaur ģeniālam tekstam banālu un klišejisku vāku, iesmērē to lasītājam, kurš nekādi nav spējīgs novērtēt teksta ģenialitātes pakāpi, tai pašā laikā aizbaidīdams tos nedaudzos lasītājus, kam šī grāmata paredzēta? Varbūt viss atkarīgs no mākslinieka kaprīzēm un iedomām? Tie nebūt nav tikai vērtēšanas principi pēc primitīvā patīk/nepatīk kritērija. Visa šī padarīšana skar krietni plašāku problēmu loku. Tostarp, piemēram, jautājumu par to, vai vāks ir kaut kas līdzīgs reklāmas plakātam, kas potenciālajam lasītājam iegalvo, ka, nenopērkot šo konkrēto grāmatu, viņš noteikti nolaidīsies līdz pitekantropa garīgās attīstības stadijai, vai arī noformējumam kaut kādā mērā jāiekļaujas tekstā, un mākslinieks vismaz daļēji top arī par teksta līdzautoru. Var, protams, izlīdzēties ar banālo frāzi, ka patiesība ir kaut kur pa vidam, un atmest visiem šiem prātojumiem un neatbildamajiem jautājumiem ar roku, taču, ja ne citādi, „pa vidam” – tā ir milzīga teritorija, kurā atrodas bezgala daudz stāstu par grāmatu tapšanu, no kuriem katrs mēģina izstāstīt savu versiju par rakstnieka attiecībām ar viņa vāku.

Būtībā visa grāmatu mākslas vēsture ir nemitīgi un neveiksmīgi mēģinājumi pārkāpt robežas, kas jau pēc savas būtības ir nepārkāpjamas. Jo – kas tad ir grāmata? Grāmata ir „ķieģelītis”, paralēlskaldņa formas priekšmets, kuru pie labākās gribas nav iespējams pataisīt apaļu, piramīdveidīgu, cilindrisku vai, teiksim, izdobtu un tukšu. Divi vāki, starp kuriem iespiests papīru žūksnis – un viss, māksliniekam nav daudz vietas, kur izvērsties. Priekšmets, kurš ideālo formu atrada apmēram pirms pusotra tūkstoša gadiem – un kopš tā laika nav mainījies (kodekss izkonkurēja tīstokli ap mūsu ēras trešo vai ceturto gadsimtu; pirms tam abas formas pastāvēja paralēli, bet antīkajā pasaulē tīstoklis bija vairāk izplatīts). Protams, ir bijuši mēģinājumi robežas vai grāmatas „ideoloģiju” pārkāpt (kā vishrestomātiskākais uzreiz nāk prātā Ričarda Brotigana dzejoļu krājums Please Plant This Book, kas tika iespiests uz sēklu paciņām), taču katrs no šiem mēģinājumiem tikai kārtējo reizi apstiprina, ka šīs robežas pastāv un ir nepārkāpjamas. Ja atrastos cilvēks, kurš izgudrotu kaut ko tikpat ideālu un plaši izplatītu kā grāmata un patentētu savu izgudrojumu, viņš vienā rāvienā taptu bagātāks par Bilu Geitsu.

Domājot par šo tēmu, sevī pieķēru bezmaz personības dubultošanos. Man kā lasītājam grāmatas noformējums vispār nav no svara – galvenokārt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka beidzamos piecus vai septiņus gadus lielāko daļu no tekstiem lasu datorā vai e-lasītājā, un šādā gadījumā vienīgais svarīgais vizuālais elements ir šrifta izmēri un teksta izkārtojums displejā. Savukārt, lasot uz papīra iespiestu grāmatu – pārsvarā latviešu literatūru, kas pagaidām tikpat kā nav pieejamas e-tekstu formātā, aizvien vairāk sāk kaitināt visādi sīki traucēkļi, par kuriem, lasot datorā, nemaz nedomāju, – visbiežāk tas, ka nevaru grāmatas lappusēs mainīt šrifta izmērus pēc saviem ieskatiem vai redzes un apgaismojuma īpatnībām. Vai spīdīgs krītpapīrs, kas atspoguļo gaismu. Vai, gluži pretēji, pārāk raupjš papīrs, kas, lappuses pāršķirot, švirkst starp pirkstiem. Vāka bilde – tātad tas noformējuma elements, kura veidošanā mākslinieks ielicis visvairāk darba un kuram izdevējs pievērš vismaz tikpat lielu uzmanību kā tekstam, – man vispār liekas galīgi nenozīmīga un attiecības ar grāmatu iespaido vien tajos gadījumos, kad vāks ir tik atbaidošs, ka negribās grāmatu lasīt. Tātad kopumā – Berelim svarīgāks par skaistu vai ķēmīgu grāmatas noformējumu ir sajūta, lai šis noformējums nebūtu traucējošs. Ideāla uz papīra iespiesta grāmata ir teksts bez vāka bildes, bez ilustrācijām, bez maketētāja ekstravagancēm.

Gluži citādas attiecības ar grāmatas noformējumu veidojas Berelim kā rakstniekam. Ja neņem vērā pirmo grāmatu – stāstu krājumu Mītomānija (Liesma, 1989), kas nebija nedz glīta, nedz ķēmīga, bet vispār nekāda, jo iznāca pagalam primitīvi noformētajā sērijā Pirmā grāmata, par visu citu grāmatu paskatu tika domāts ilgi un pamatīgi, kaut gan vien retumis atļāvos iejaukties mākslinieka darbā – varbūt vienkārši veicās ar māksliniekiem, kas allaž uztvēra manas ieceres un vēlmes. Fantasy romāns bērniem Agnese un Tumsas valdnieks (Daugava, 1995) bija ideālais gadījums, kad mākslinieks, pats to nenojaušot, pārkvalificējas par līdzautoru. Proti, jau grāmatu rakstot, prātā bija Anitas Kreituses bildes – gan viņas bērnu grāmatu ilustrācijas, gan gleznas. Bīdot uz priekšu sižetu, kaut kur fonā allaž bija doma – kā tas varētu izskatīties Anitas vizuālajā interpretācijā, kaut gan tobrīd viņu vēl nepazinu. Anitai tika ļauta pilnīga brīvība – man nebija ne mazākās jausmas nedz par viņas idejām, nedz pat par tehniku, kādā tiks darinātas ilustrācijas, bet, kad ieraudzīju bildes, secinājums bija bezmaz mazvērtības komplesus uzdzenošs: joprojām esmu pārliecināts, ka ilustrācijas ir labākas par tekstu.

Cits variants – ar eseju krājumu Klusums un vārds (Daugava, 1997) un mākslinieci Frančesku Kirki. Viņai ar grāmatu mākslu tāli un ļoti reti sakari, bet, kad Frančeska iemeta aci manuskriptā – šaubos, vai viņa apzinīgi lauzās cauri literatūrteorētisko spriedumu labirintiem, – izrādījās, ka uz vāka labi iederas viņas pirms krietna laika gleznotā bilde, uz kuras blakus ir sfinksa un veca dagerotipija ar aizmigušu pusapģērbtu sievieti. Precīzāk, uz pirmā vāka – sfinksa, uz ceturtā – plikā meitiņa, par kuru nekādi netika skaidrībā izdevējs Viesturs Vecgrāvis: kāda saistība XIX gadsimta puritāniskajai erotikai ar literatūras teoriju? Sakars ir, gan ceturtā vāka jaunkundze, gan senēģiptiešu ērms – abi ir mūžīgi klusējoši radījumi un abi – katrs savā manierē – palīdz radīt priekšstatu, ka literatūra, kaut arī pārpilna ar vārdiem, patiesībā ir klusuma māksla. Pavisam nenozīmīgi man likās gan tas, ka deviņdesmito gadu poligrāfija nebija spējīga ieceri realizēt puslīdz labā līmenī, gan tas, ka Fračeska vāku taisīja, īpaši nedomājot ne par kādiem grāmatu mākslas principiem. Pilnīgi pietika ar to, ka noformējuma ideja pieskaņojās teksta jēgai, realizācija šai gadījumā bija pakārtota padarīšana.

Latviešu literatūras vēsture (Zvaigzne, 1999) un Ilmārs Blumbergs – atkal pilnīgi atšķirīgs variants. Nudien neatceros, kas man bija prātā, piedāvājot Ilmāram grāmatu noformēt. Iespējams, pamatīgs un cienījams sējums, kura vāks izraibināts ar sudrabaini zeltainām pseidomitoloģiski pseidoarhaiskām blumberģiskām zīmēm. Toties atceros savas kantainās acis, ieraugot Ilmāra uzradīto – biezu papīra lapiņu žūksni; uz lapiņām – visādi švīkājumi, neatšifrējami pieraksti, kaut kādas skicītes, mīklaini ķiņķēziņi. Jau pati ideja – ar zīmējumiem ilustrēt grāmatu par literatūras vēsturi – liekas absurda, bet pavisam neiespējama liekas šādas idejas praktiska realizācija. Tak tomēr izrādījās, ka tas ir iespējams – Ilmārs savās provokatīvajās skicītēs precīzi bija fiksējis to, ka arī Latviešu literatūras vēsture kaut kādā mērā bija provokācija un runāja ne tik daudz par aprakstāmo objektu, rakstniekiem un viņu tekstiem, cik par iespējamību vispār uzrakstīt literatūras vēsturi. Autors un mākslinieks sakontaktējās idejas līmenī – un kontakts izrādījās tik veiksmīgs, ka Latviešu literatūras vēsture saņēma godalgu kā gada skaistākā grāmata (neizskaidrojamu iemeslu dēļ godalga tika pasniegta nevis māksliniekam, bet autoram), bet nākamās grāmatas Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs (Atēna, 2001) māksliniekam Mārim Sīmansonam – taupības nolūkos viņam tika ļauts darināt tikai vāku – atlika vien turpināt Blumberga pasākto, jo arī Ābols turpināja Vēsturi.

Visubeidzot – romāns Ugunīgi vērši ar zelta ragiem (Dienas Grāmata, 2007) un Kristaps Ģelzis: ideāla izgāšanās – ne tai nozīmē, ka mākslinieks būtu ideāli izgāzies, bet tāpēc, ka izgāzās, autoraprāt, bezmaz ideāla vāka bilde. Saņemot no Kristapa vāku, reakcija bija acumirklīga – jā, tas ir tieši tas, ko es gribēju, kaut gan man nebija ne mazākās saprašanas, ko es īsti gribēju, bet, visviens, neko labāku vispār nav iespējams uztaisīt. Mēreni absurdi, mēreni komiski, mēreni daiļrunīgi priekšmeti priekšplānā – un pirmajā acu uzmetienā neizprotamās, bet, uzmanīgāk ielūkojoties, stipri erotizētās skicītes fonā plus asiņainie vai ugunīgie – izproti, kā gribi – nosaukuma burti. Visi Vērši dažos kvadrātdecimetros un vienkopus. Teksta koncetrāts plaknē. Ne vella – saņemot grāmatu no tipogrāfijas, vilšanās bija smaga – Kristapa mākslas darbs bija izrādījies pagalam nesaderīgs ar priekšmetu, ko dēvē par grāmatu: visi smalkumi, kuros mākslinieks tik veiksmīgi bija projicējis gluži tādus pašus romāna smalkumus, nez kur pačibējuši, bet pats vāks kopumā tapis pelēks, neizteiksmīgs un garlaicīgs. Vienīgā izeja omas uzlabošanai – ierāmēt oriģinālu un piekārt pie sienas. Bet, visviens, patīkami, ka vismaz idejas līmenī autors atkal veiksmīgi sakontaktējās ar mākslinieku.

Vārdu sakot, Berelim kā lasītājam un Berelim kā rakstniekam ir pilnīgi atšķirīgi viedokļi par grāmatu noformēšanu. Vai – Berelis kā rakstnieks negribētu, lai viņa grāmatas izskatītos tādas, kādas patiktu Berelim kā lasītājam.

Karogs, 09.2009

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s