Profesionāļi un diletanti

Pavisam nesen rakstā Literatūra 29. februārī apcerēju bezmaz apokaliptisko diletantisma ainavu, kāda paveras, uzlūkojot kultūras vadības augšgalu. Raksts beidzās ar apgalvojumu, ka rakstnieka „esamība ir stipri atkarīga no citu ļaužu sastrādātajām ziepēm – tik lielā mērā, ka arī viņš spiests piemēroties ainavai un pārkvalificēties par diletantu.” Gluži loģiski, ka rodas jautājums – kas tad īsti ir šis radījums, profesionālais rakstnieks? Cilvēks, kurš augām dienām sēž pie galda, klabina datora taustiņus un publicē divas, trīs, četras, piecas grāmatas gadā? Varbūt tomēr profesionālisms ir ne tikai laika aizpildīšanas jautājums, bet arī kvalitātes kritērijs, un rakstnieks, ja viņš nav profesionālis, gluži vienkārši ir prasts papīra aprakstītājs, kura sacerējumiem ar literatūru nav nekāda sakara? Ļoti tā gribētos, taču diemžēl šāds rakstnieka definīcijas mēģinājums nav pieņemams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tekstu plūsma nav iedalāma literatūrā un neliteratūrā. Robeža ir pārāk izplūdusi, nemaz nerunājot par to, ka arī izcili rakstnieki lāgiem mēdz blāķiem publicēt tekstus, kas diez vai liekami literatūras augstākajos plauktos. Varbūt par profesionāli kļūst, kad rakstnieku oficiāli akceptē citi rakstnieki, t. i., attiecīgais autors tiek uzņems Rakstnieku savienībā? Atkal greizi – vairums Rakstnieku savienības biedru, visviens, kādus profesionālisma kritērijus izvēlas, ne tuvu nav profesionāļi – lielākajai daļai vienkārši laiku pa laikam gadās uzrakstīt kādu grāmatu, kas tiek publicēta un atzīta par literatūrai piederīgu. Turklāt, no augšas raugoties, radošajiem ļaužiem joprojām nav nekādas atšķirības no, teiksim, truškopjiem vai cigāru pīpētājiem, jo visas radošās savienības ir gluži tādas pašas sabiedriskas organizācijas kā truškopju biedrība vai cigāru pīpētāju klubs. Protams, visi zina, ka rakstnieks kaut kādā ziņā atšķirās no cigāru pīpēšanas entuziasta, varbūt pat apzinās šīs atšķirības un saskarsmē ar rakstniekiem rēķinās ar tām, tomēr valstiskā līmenī tās nekādā veidā nav formulētas, kas gluži automātiski gan Rakstnieku savienību, gan piederību tai pārtapina drusku bezjēdzīgā pasākumā – rakstnieks atrodas tādā kā nebeidzamā starpsituācijā, kurā nedz viņš, nedz kāds cits nezina, kas īsti viņš kā sociāla vai juridiska būtne ir, bet piederība Rakstnieku savienībai, izrādās, vien ļoti pastarpināti saistīta ar darbošanos, ko viņš varbūt uzskata par savu sūtību. Nebeidzami tiek gaidīts brīdis, kad Rakstnieku savienība varēs reprezentēt rakstniekus kā profesionāļu apvienību, bet gaidīšanas laiks aizpildīts ar darbībām, ar kurām profesionāļu organizācijai varbūt nemaz nebūtu jānoņemas. Taču tā ir drusku cita tēma, kas ne reizi vien jau apzelēta. Vien jāpiebilst, ka šai situācijai ir arī savi plusi. Proti, jebkurš, kas uzskata sevi par rakstnieku un varbūt patiešām tāds ir, var dibināt citu, pareizāku un īstāku rakstnieku savienību – un juridiskā ziņā tā ne ar ko neatšķirsies no pašreizējās. Manuprāt, būtu gluži pašsaprotami, ja Latvijā pastāvētu vairākas rakstnieku (mākslinieku, mūziķu utt.) savienības, no kurām katra apvienotu atšķirīgi domājošus ļaužus. Tā nenotiek – iespējams, no vienas puses tālab, ka vēl viena rakstnieku savienība būtu tikpat bezjēdzīgs iestādījums kā pašreizējā, no otras – rakstnieka kā profesionāļa pašapziņa iedzīta dziļā pagrīdē.

Pieņemsim, profesionāls rakstnieks ir persona, kurš visu savu darbību saista ar teksta tapšanu, uzreiz piebilstot, ka tiešām nav nemaz tik daudz rakstnieku, kas tikai sēž pie galda un driķē grāmatas citu pēc citas. Ar literatūru saistīts daudz plašāks un daudzpusīgāks darbību loks – tur var būt gan darbs kādā literārā izdevumā vai apgādā (kaut gan – izdevniecības ļoti nelabprāt ņem darbā rakstniekus, jo lieliski apzinās, ka attiecīgā autora darbs pie savas grāmatas vienmēr atbīdīs tālu dibenplānā darbošanos ar citu autoru grāmatām), var būt žurnālistika (kas ne tuvu nav tikai ikdienišķa ziņu vai reportāžu rakstīšana), var būt tulkošana, rakstnieks var strādāt par pasniedzēju, var noņemties ar literatūras vēsturi, bīdīt kādus citus projektus un tā tālāk. Īstenībā rakstniecībā diletants nav nekas ļauns. Pasaulē vairums rakstnieku ir diletanti – viņi mierīgi darbojas varbūt ar literatūru pilnīgi nesaistītā sfērā, lāgiem, ja uznāk indeve, kaut ko uzraksta – un bieži sanāk sakarīgāk nekā par profesionāļiem uzskatītajiem. Drīzāk jautājums jāpavērš mazliet citādi – kāda ir diletantu un profesionāļu sūtība un jēga kultūrā? Kaut gan – tad nākas runāt par ja ne gluži netveramām, tad vismaz nekādā veidā precīzi nedefinējamām būšanām. Ja mēģinam iezīmēt pamatu, uz kā balstās pašreizējā latviešu literatūra, gluži automātiski savirknējas vārdi: Regīna Ezera, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Alberts Bels, Zigmunds Skujiņš, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš – kādu var vēl pielikt klāt, citu noņemt nost, bet, domājams, panteons veidotos līdzīgs, visviens, kādi vērtēšanas kritēriji, vērtētāja gaume vai vērtējamais literatūras žanrs. Visi šie autori ir profesionāļi – ko jēdzīgu viņi spējuši paveikt vien tālab, ka strādājuši lēni, stūrgalvīgi, diendienā, neko daudz neatraudamies citu darbu dēļ. Tieši profesionāļi kļūst par klasiķiem, viņi veido un pēc viņu tekstiem spriež par literatūru. Profesionāļi ir tā ass, ap kuru rotē visa literatūra, tostarp arī epizodiskie diletantu meistardarbi. Viņu radītie teksti joprojām turpina funkcionēt literatūrā un kultūrā vispār – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka tikai profesionālis spējīgs savu tekstu kopumu radīt kā pabeigtu un tai pašā laikā „atvērtu” zīmju sistēmu, kā pasauli, kas, no vienas puses, lielā mērā ir pašmērķīga un pašpietiekama, no otras – neredzamām saitēm saistīta un mijiedarbojas ar citām tādām pašām pasaulēm. Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, paveras bezmaz šaušalīga bilde: ar ļoti retiem izņēmumiem nospiedošu profesionāļu vairākumu veido diezgan padzīvojuši ļauži, kuri saņem pensijas, saņem mūža stipendijas par ieguldījumu latviešu kultūrā, varbūt dažu uztur dzīvesbiedrs, vēl cits aizmidzis letarģiskajā miegā ar mazu iespēju pamosties un tamlīdzīgi. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem un jaunākiem, t. i., starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro procesu. Cilvēki izklaidējas sev un citiem par prieku, brīžiem šis tas jēdzīgs arī uzrakstās, bet potenciālos profesionāļus, kuri spētu formēt literatūru pēc gadiem desmit vai padsmit, pie apvāršņa kaut kā nemana.

Konkrēts piemērs. Divas patiešām nopietni ņemamas beidzamo gadu debitantes – Margarita Perveņecka (recenzija par Visi koki aizgājuši) un Inga Žolude (recenzija par romānu Silta zeme). Tieši viņu tekstos krietni lielākā mērā nekā citu iesācēju darbos jūtams mēģinājums radīt šīs pašpietiekamās un pašmērķīgās pasaules, izstrādāt jaunu kodu, kas būtu atšķirīgas no iepriekšējo ģenerāciju radītā. Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, mēģinājumi klaji neveiksmīgi – un ne tāpēc, ka būtu saveidojušies draņķīgi teksti, bet tāpēc, ka nav jūtama šī nemateriālā un nedefinējamā substance, profesionālā attieksme pret radāmo tekstu. Runājot primitīvās metaforās – abas autores derētu uz pāris gadiem izraut no realitātes un iespundēt vieninieku kamerā vai klostera cellē kopā ar pārdesmit grāmatām un bez sakariem ar ārpasauli – un paskatīties, kas sanāks: lai ir aci pret aci ar saviem tekstiem un valodu. Rakstnieka esamībā tas vispār ir svarīgākais – nevis kaut ko izdomāt, izlikt to uz papīra, ieraudzīt drukātā formā un pēc tam dabūt pa galvu no kritikas, bet gan iemācīties ieelpot un izelpot vārdus.

Varam rakt vēl dziļāk – kāpēc pastāv literatūra un kāda ir tās jēga. Īstenībā it kā galvenais rakstnieka darbības rezultāts – publicētā grāmata un aplaimotais vai aizkaitinātais lasītājs – ir tikai blakusprodukts. Bez tā iztikt nav iespējams, tomēr, lai cik tas paradoksāli nebūtu, grāmata literatūrā ir sekundāra. Daudz svarīgāki ir tie procesi, kuros literatūra mijiedarbojas ar valodu. Valoda mainās kādos padsmit gados, lai gan pats pārmaiņu process diez vai īpaši jūtams; to var konstatēt vien tad, ja salīdzina, teiksim, deviņdesmitajos gados radītos tekstus ar astoņdesmito gadu tekstiem – tad bez jebkādas analītiskas optikas redzams, ka mainījusies visa zīmju sistēma. Turklāt pārmaiņas valodā – tā nebūt nav jaunu vārdu izgudrošana vai veco iznīdēšana, vārdu nozīmju maiņa, tīri stilistiskas nianses vai kas tamlīdzīgs. Pareizāk sakot, arī tas viss ietilpst pārmaiņu procesā, bet kopējais pārmaiņu loks ir daudz plašāks un ietver arī to, kā cilvēks redz un apraksta pasauli, kā pasaules aprakstīšana iespaido viņa redzesspēju un kā redzētais maina zīmju sistēmu, ar kuras palīdzību viņš redzēto mēģina aprakstīt un spriest, ko vispār ieraudzījis. Šaubos, vai šos savstarpējās iespaidošanās procesus iespējams izfiltrēt un saklasificēt, kuram elementam kāda funkcija, – gluži tāpat kā nav iespējams pateikt, cik lielā mērā valoda veido realitāti, cik – realitāte valodu, kā abpusēji ietekmējas valoda un domāšana, bet to visu iespējams sajust – un tikai ar pamatīgi izkoptu elpojamo orgānu, kādu spēj uztrenēt vien rakstniecības profesionālis.

Protams, uzreiz var pagrābt kabatā pēc ierastajiem pretargumentiem – iespēja kļūt par profesionāli un, ja arī tas kaut kādu iemeslu dēļ izdodas, gadiem un gadu desmitiem profesionāli strādāt reducēta līdz praktiski nesasniedzamam minimumam (vismaz literatūras sfērā gluži vai pēc kurioza izklausās kultūras ministra nesen teiktais patētiskais vēstījums, ka kultūrā nu atbalstīšot tikai profesionāļus). Koncentrācija uz tekstu uz valodu ir pārmēru dārgs pasākums, un ne katrs spējīgs noņemties ar citām lietām, lai varētu nopelnīt naudu, ar kuras palīdzību uzturēt savu profesionālo darbību, bet mitināšanās cellē vispār ir izšķērdības kalngals. Tomēr, manuprāt, tā gan ir visai sāpīga, tomēr sekundāra problēma, jo no sākta gala rakstnieki nevis mierīgā ceļā izmācās vai pārkvalificējas par profesionāļiem, bet gan visupirms izkaro tiesības par tādiem kļūt. Vēl pastāv arī literatūras „infrastruktūra”. Var jau būt, ka „infrastruktūra” nav gluži pareizais vārds, bet citādi grūti apzīmēt visu šo attiecību sistēmu, kurā iesaistīts autors. Tur ietilpst publikācijas presē, literatūras perifērie žanri, publiskie lasījumi, radio, televīzija, dramatizējumi, scenāriji, visādas interneta padarīšanas, profesionālās apvienības, literatūras festivāli, semināri, konferences un vēl bezgala daudz kas cits, kur nepieciešama vai nu rakstītā – un, galvenais, ar profesionāļa spalvu uzrakstītā – vārda, vai arī paša rakstnieka personības klātbūtne. Rakstniekam, lai cik viņam sava celle pie sirds, gribot negribot nākas „socializēties” un iesaistīties padarīšanās, kas tikai pastarpināti saistītas ar literatūru. Pieļauju, ka pašreizējā diletantisma cēloņi lielā mērā saistīti tieši ar šo „infrastruktūru”, pareizāk sakot, ar tās trūkumu. Un te var bez sava gala uzskaitīt, kā nav, kas ir iznīcināts, kas miris dabiskā nāvē. Ja konkrētāk – esmu jau rakstījis par mirušo kritiku, vismaz – man nav zināms neviens pietiekoši turīgs kritiķis, kurš varētu atļauties finansēt savu profesionālo darbību šajā sfērā. Pie gala nonākusi arī īsproza. Parasti prozists, ja vien kaut kādu domāšanas īpatnību dēļ nav īpaši tendēts uz šo žanru, pie stāsta ķeras trīs iemeslu dēļ. Pirmais – „nejauši ienāk prātā” – un ienāk prātā tāds teksts, kas, uz papīra pārcelts, var būt tikai un vienīgi stāsts. To varētu uzskatīt par ideālo variantu. Tālāk – kad stāsti tiecas sakopoties krājumā, bet dažu vēl pietrūkst, gribot negribot nākas pakustināt smadzenes, lai tukšo vietu aizpildītu. Trešais un, manuprāt, galvenais – „redaktors prasa”: pieņemsim, kāda preses izdevuma redaktors uz ielas nejauši saskrienas uz ielas ar kādu prozistu, pieklājīgi apjautājas, kā šamējam klājas, un tad uzreiz sper vaļā nākamo jautājumu – vai nav uzrakstījies kāds jauns stāsts, un, ja nav, vai tuvākajā laikā tomēr kāds netaps. Tas ir pārsteidzoši, bet vismaz Karoga pieredze liecina, ka tuvākajā laikā ļoti bieži patiesi uztop jauns stāsts. Tāpēc „redaktors prasa” iemeslu nedrīkst novērtēt par zemu – stāsta tapšanas procesā tam ir vismaz tikpat liela loma kā mūzu klātbūtnei. Visa latviešu īsprozas vēsture, sākot jau ar Blaumani un Poruku, tam ir dzīvs piemērs. Mūzas gan var inspirēt stāsta dzimšanu, taču līdz lasāmam gala iznākumam to lielākoties aizvedina redaktora nepacietīgie telefonzvani. Un, lūk, patlaban šis svarīgais „redaktors prasa” iemesls sarucis līdz pavisam smieklīgiem apmēriem, jo bez Karoga vairs nav preses izdevumu, kas drukātu īsprozu, bet īsproza ja ne gluži ir jau mirusi, tad mirst bez ragu mūzikas un pavadītāju elsām. Turklāt situācija kritikā un īsprozā ir tikai pāris acīs krītošākie piemēri – šādu uzskaitījumu varētu vēl ilgi turpināt. Teiksim, par bēdīgo galu, kas nupat piemeklēs mazos izdevējus. Vai par dzeju, kas nupat izskatās bezmaz izsludināta ārpus likuma. Vai par kultūras periodikas trūkumu vispār. Vai par galu, kas jau piemeklējis rakstnieku tālākizglītošanās lietas – Latvijā vienīgo pasākumu kompleksu (tajā ietilpa Literārā akadēmija, iesācēju autoru semināri, Rakstnieku savienības konsultanti), kas potenciālajiem rakstītājiem spēja radīt priekšstatu par rakstniecību kā par profesionālu darbību. Ja pačib kāds no šiem sistēmas elementiem, to var uzskatīt par „dabisko izlasi” vai normālu attīstību, kuras gaitā atsijājas svarīgais no nejaušā un nebūtiskā. Bet, ja iznīkst vai mierīgu prātu tiek iznīcināta visa „infrastruktūra” un rakstnieks, lai ko darīdams, nav spējīgs tapt par pilnvērtīgu profesionāli, tad nudien viss aizgājis galīgi greizi.

Karogs, 08.2009

Advertisements

7 thoughts on “Profesionāļi un diletanti

  1. a man gribas dabūt Jūsu e-pastu, bet nekur nevaru; es pat nezinu, kāpēc, bet tā izprasītā buča uz atvadām laikam bija ar blakusefektiem (nepārprotiet, es neuzmācos, es vienkārši daudz runāju)
    par to, meklējot Jūsu epastu, uzdūros jūsu lapai. ha, tagad varēšu palasīt arī Jūsu raksus. (:

    • berelis@delfi.lv
      Vispār – visu komentāru komentārs. Tu gan māki apmulsināt. Galvenokārt tāpēc, ka, sit vai nost, bet pašlaik prātā nespēju identificēt nevienu Elgu, kas mani vai kuru es uz atvadām būtu bučojis. Bet, vienalga, noteikti bija patīkami.

  2. Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, paveras bezmaz šaušalīga bilde: ar ļoti retiem izņēmumiem nospiedošu profesionāļu vairākumu veido diezgan padzīvojuši ļauži, kuri saņem pensijas, saņem mūža stipendijas par ieguldījumu latviešu kultūrā, varbūt dažu uztur dzīvesbiedrs, vēl cits aizmidzis letarģiskajā miegā ar mazu iespēju pamosties un tamlīdzīgi. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem un jaunākiem, t. i., starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro procesu. Cilvēki izklaidējas sev un citiem par prieku, brīžiem šis tas jēdzīgs arī uzrakstās, bet potenciālos profesionāļus, kuri spētu formēt literatūru pēc gadiem desmit vai padsmit, pie apvāršņa kaut kā nemana.

    šis ir interesants novērojums, un, droši vien, Jums jau labāk zināt nekā man, cik ļtoi patiess arīdzan. Un tomēr, te gribētos aizdomāties par iemeslu, kāpēc tā tas ir. Jūs (ai, es atļaušos būt baigi nepieklājīgā un pāriešu uz Tu) , tātad, Tu pats minēji, ka šīs `atšķirības` un virzīšanās uz priekšu literatūrā manāmas tikai gadu desmitu laikā, bet mēs jau visi zinām, ka lielākoties `izcilnieki` (negribētos lietot vārdu profesionāļi, jo tas nebūtu gluži tas, ko es ar to domāju) jeb tie jauninājumu ievedēji, būdami savā vecumā, netiek par tādiem atzīti. Tur arī paiet tie gadu desmiti, par kuriem Tu pats esi minējis, un tikai tad, kad viņi jau ir sasnieguši n-gadu vecumu, notiek kadas izmaiņas literatūrā. Tas ir ilgstošs un ļoti ilgstošs process. Jāpiebilst arī, ka šie `izcilnieki` parasti nav savā laikā, jo mūsdienās daudziem rakstniekiem (runāju par tiem visiem, kuru vārdi ir uz daudzu grāmatu vākiem) ir tieksme uzstāt uz šīm `literatūras normām`, kas it kā ir kļūst jau par prasību, tāpēc jaunajiem autoriem, gribot negribot, kaut kādā mērā ir jāpielāgojas iepriekš minētajām normām, lai šis autors tiktu atzīts par līdzvērtīgu vai vispar pieņemamu.

    „bet gan iemācīties ieelpot un izelpot vārdus” – šis teiciens man patika. bet Tev tas neliekas nedaudz pārspīlēts? tad jau rakstnieks, kas to prot, automātiski kļūst par profesionāli un ģēniju. un vēl, vai to vispār var “iemācīties”?

  3. Var jau būt, ka no malas skatoties tev tas izskatās citādi, bet man prasās sacīt pilnīgi ačgārni – tur jau ir tas āķis, ka pašlaik letiņu lit nav šīs normas, līmenis, nu, es nezinu, kā to nosaukt, to, dabiski, var atvedināt uz tipisko pm autoritātes krīzi un “lielo stāstu” trūkumu vai, pareizāk sakot, nespēju pastāvēt. Būtu labi, ja būtu kaut kādā veidā uztaisīti visādi elki vai kas tamlīdzīgs – tad būtu jēga kādam dot pa purnu, lai krīt leja no saviem augstajiem plauktiem, bet nav jau viņu. Viens vecs rakstnieks bija, ar ko varēja un bija prieks kasīties, bet tas pats pirms dažiem mēnešiem noslīka Juvera ezerā, tas arī bija laikam pēdējais, kam prātā bija un kas bija spējīgs pat sakarīgi formulēt šito normas, līmeņa utt ideju. Man uz visu šito padarīšanu ir bezgala pesimistisks skatījums. Zārks, vāks, kaps – letiņiem un latviešu valodai tur tikai pussolis ejams.

    Ieelpot, izelpot vārdu – tas, man liekas, nosperts Uldim Bērziņam (vai varbūt Kunnosam), neatceros. Bet precīzi un bez pārspīlējumiem. Ja cilvēks gadu desmitiem ņemas ar un pa valodu, tad tā ir normālā garīgā kondīcija.

  4. nu labi, pieņemsim, ka šādu normu mūsu literatūrā vairs nepastāv, tomēr kā tās īsti var veidoties un kā rakstniekiem sevi ierobežot, ja nav nedz atbalsta, nedz rāmju? ja nav normu, tad nav īsti formulētu vajadzību, nav vajadzību – ir brīvizpausme un maza iespēja, ka šādā veidā kaut kas turpinās iet uz priekšu; jo šādā brīvā pašizpausmē paliek grūti atšķirt noderīgo no ne tik noderīgā un kvalitatīvo no ne tik kvalitatīvā.
    zārks un kaps, bet pret spitālībām parasti mēdz būt arī zāles.

  5. “Visi šie autori ir profesionāļi – ko jēdzīgu viņi spējuši paveikt vien tālab, ka strādājuši lēni, stūrgalvīgi, diendienā, neko daudz neatraudamies citu darbu dēļ.”

    Piekrītu, bet lēni un stūrgalvīgi diendienā ir iespējams strādāt arī tad, ja ir citi darbi (un ģimene, un draugi). Tbš problēmas uzstādījums “profesionāļu nav, jo viņi nedzīvo cellē” ir absurds; rakstīt var gan cellē, gan tramvajā, būtiskas atšķirības starp abiem variantiem neredzu. Ja plāns nav uzrakstīt vairāk nekā 1 romānu gadā, mierīgi pietiek ar 5-10 stundām “tīrās rakstīšanas” nedēļā (atkarībā no darba tempa).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s