Karoga 2008. gada novembra numura Skats bija veltīts rakstnieku un krogu attiecībām XX gadsimta pirmajā pusē. Izrādās, ne tikai Karogam interese par šo tēmu. Ap to pašu laiku iznāca arī viscaur akadēmisks rakstu krājums – Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta almanahs Krogs Eiropas kultūras telpā (Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds Saule). Tajā lasāmas 17 apceres latviešu un krievu valodā; autori – Rīgas, Daugavpils, Viļņas, Sanktpēterburgas vēsturnieki un literatūrpētnieki. Tiesa gan, puslīdz sakarīgu priekšstatu, kāda tad īsti ir kroga vieta Eiropas kultūras telpā, no krājuma nevar gūt, jo katrs raksts skar vien šauru kroga jēdziena aspektu, turklāt krājuma krogi ir izkaisīti telpā un laikā – ir gan vācu un angļu romantisma laikmeta krogi (apceres par Hofmani un Metjūrinu), gan krogi latviešu literatūrā, gan krogi Lietuvas lielkņazistē, gan padomju laika krogi (bagātīgi alkoholizēto krievu prozu gan pārstāv tikai neliels ieskats Dovlatova garstāstos).
Protams, var rasties jautājums – kāpēc akadēmiskās zinātnes uzmanības centrā nonācis tik nepretenciozs iestādījums kā krogs? Vai nekā cita ja ne gluži cēlāka, tad vismaz prātīgāka vairs nav atlicis, ko apcerēt? Atbilde rodama pirmajās krājuma rindās, Gvido Straubes rakstā, kas gan veltīts XVIII gadsimta Latvijas krogiem, taču teiktais attiecināms uz visiem laikmetiem: „..krogs bija tā institūcija, kur nereti noritēja procesi, kas spēja atstāt ietekmi uz visdažādākajām sabiedrības darbības jomām – gan politiku, gan saimniecību, gan kultūru un izglītību, gan morāli un tikumību, gan noziedzību.” Turklāt mūslaikos visai izplatīti ir tā saucamās ikdienas vēstures pētījumi (uzreiz nāk prātā nesen lasīts līdzīgas ievirzes krājums Alcohol. A Social and Cultural History (sk. sīkāk amazon.co.uk), kurā cita starpā atrodami ļoti interesanti fakti par alkohola un dzeršanas saistību ar gan ar franču revolūciju, gan reformāciju). Sīkāk ikdienas vēstures īpatnības apskaidro Kaspars Zellis rakstā Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, stāstīdams par to, kā saistās vēstures „mikro” un „makro” līmeņi un kā „mazā cilvēka” sociālā vēsture mijiedarbojas ar „lielo” vēsturi.
Jebkuram rakstu krājumam raksturīgo nesistemātiskumu vairo nepietiekamā diferenciācija – nav īsti nošķirti jēdzieni „krogs literatūrā” un „krogs realitātē”. Tāpēc krājums it kā sašķeļas divās īsti nesaistītās daļās: kroga funkcijas literatūrā tomēr stipri vien atšķiras no kroga lomas ikdienas dzīvē. Visuzskatāmāk par to liecina Fjodora Fjodorova raksts Мифология Гофмана: „питейный” художник, kurā autors fiksējis svarīgu lūzumpunktu ne tikai mākslinieka personības uztverē, bet literatūrā vispār – to, kā rakstnieks „nokāpj no Olimpa” (kā klasisks olimpieša piemērs minēts Gēte), par Olimpu pārtapinādams prastu pagrabkrogu (ko dzīvē un daiļradē izdara Hofmanis). Un tikai pēc tam pie lietas ķērās franču dzejnieki ar Bodlēru priekšgalā, caur krogiem un citām profānām padarīšanām literatūru ievedinot dekadences migliņā.
Interesanti, ka, spriežot pēc krājumā publicētajiem tekstiem, latviešu literatūrā šāds lūzumpunkts parādījies ļoti vēlu. Kaut arī letiņu rakstnieki ar milzīgu entuziasmu no sākta gala ir nodevušies krogu dzīves praktiskai izzināšanai (te vēlreiz jāpiesauc Karogā pagājušā gada novembra numurā publicētie materiāli, starp kuriem lielākais īpatsvars bija tieši rakstnieku krogus pieredzējumu atmiņām), tomēr latviešu klasiķiem krogs literatūrā tradicionāli ir vienvienīgs žūpības zaņķis, par ko vēsta, piemēram, Oksana Komarova rakstā „Dzēru, dzēru krodziņā”: kroga semantika Rūdolfa Blaumaņa prozā (bet itin nemaz negribētos piekrist autores pārmēru pārspīlētajam apgalvojumam, ka „dzeršana kļūst par vienu no vadmotīviem R. Blaumaņa prozā”). Pat vārgā modernisma atblāzma XX gadsimta sākumā par dekadentiem dēvēto rakstnieku tekstos te nekā nespēja līdzēt, par ko vēsta Maija Burima rakstā Vai tikai splīns un aizmiršanās? Saviesīgu vietu gaisotne 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā: „saviesīgā vieta” latviešu modernistiem tiek vai nu atbīdīta kaut kur tāltālu esamības fonā, vai arī interpretēta galīgi negatīvi – un pat visagresīvākā dekadenta Viktora Eglīša prozā krogs ir „posta vieta, kas cilvēku kārdina, ārda, pazudina.” Acīmredzot krogs pienācīgu vietu latviešu literatūrā ieņēmis tikai divdesmito un trīsdesmito gadu mijā.
Daugavpils Universitāte publicē ne mazums šādu semiotiski orientētu rakstu krājumu, tostarp, piemēram, 2008. gadā iznākusi Eiropas kultūra kā sistēma, Latgale kā kultūras pierobeža, Polija un Baltija kultūras dialogā un daudzi citi krājumi. Vienīgā nelaime – Rīgas grāmatbodēs šīs grāmatas, šķiet, vispār nav nopērkamas.
Guntis Berelis vērtē: 