Kurp vien eju, priekšā mīti. Par Raini. Saruna ar Gundegu Grīnumu

Vai iespējams uzrakstīt gandrīz literatūrvēsturisku detektīvu par viena pieminekļa tapšanu? Un vai vispār šāds piemineklis, lai cik izciliem rakstniekiem tas būtu veltīts, būtu ne tikai literatūrvēsturnieka intereses, bet arī apjomīga pētījuma vērts? Izrādās, ir – gan iespējams, gan arī vērts, par ko liecina Gundegas Grīnumas grāmata Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Pētījuma „sižets” apmēram šāds. 1906. – 1920. gadā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē, Kastanjolā. Jau 1929. gadā, tūlīt pēc Raiņa nāves, tika apsvērta doma par abu dzejnieku piemiņas iemūžināšanu Kastanjolā. Līdz piecdesmito gadu vidum pie dzejniekpāra mājokļa atradās tikai Raiņa māsīcas Almas Paegles privātā kārtā uzstādīta piemiņas plāksne. Taču pēc Otrā pasaules kara latviešu trimdas sabiedrībā aktualizējās doma par pieminekli un Raiņa un Aspazijas memoriālo muzeju.image

image Gundega Grīnuma soli pa solim, izmantojot milzumdaudz agrāk nepublicētu un nezināmu Šveices un Latvijas arhīvu materiālu, izseko, kā radās, attīstījās, variējās, sabruka un pēc tam atkal atdzima pieminekļa un muzeja ideja, lai beigu galā realizētos 1965. – 1980. gadā. Bet – ne tikai par to. Process krietni ieilga, un tajā iesaistījās plaša latviešu trimdas sabiedrības daļa, tostarp daudzi rakstnieki, mākslinieki, sabiedriskie darbinieki un vienkārši āksti, visi – ar savām iecerēm, ambīcijām, mānijām. Bija dažādu organizāciju savstarpējā cīņa, sazvērestības, intrigas un tamlīdzīgas būšanas. Lāgiem pieminekļa ideja pārtapa farsā, citkārt iezīmējās gluži vai Raiņa spalvas cienīgas drāmas aprises. Katrā ziņā – tik kolorītu, reljefu un, galvenais, pateicoties pētījuma dokumentārajam pamatam, ticamu trimdas sabiedrības portretējumu līdz šim nav gadījies lasīt. Vēl jo aizraujošāks sižets kļūst, kad, tuvojoties Raiņa simtgadei, par īpašumtiesībām uz Raiņa piemiņu cīņā paralēli latviešu trimdas organizācijām iesaistījās arī LPSR ceka un čeka, sūtot uz Kastanjolu savus emisārus.

Piemiņas paradoksiem ir arī pamatīgi zemslāņi – teiksim, par to, kā un kādiem nolūkiem vispār tiek darināti nacionālie simboli, kā rakstnieka piemiņa spēj pārtapt par zelta bedri, no kuras barojas daudzas turpmākās paaudzes, un, galu galā, – ko vispār iesākt ar mirušu dzejnieku?

Darbības vieta – Gundegas Grīnumas kabinets Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, Zinātņu Akadēmijas 13. stāvā. Laiks – 2008. gada novembris. Piemiņas paradoksi jau pabeigti, patlaban manuskripts atrodas izdevniecībā. Kopā ar Gundegu un grāmatas mākslinieku Māri Sīmansonu meklējam bildi, ko varētu likt uz Piemiņas paradoksu vāka. Visas puslīdz efektīgās Raiņa un Aspazijas fotogrāfijas jau redzētas līdz apnikumam, bet Gundegas vēlme uz vāka skatīt Kastanjolas pieminekli tiek izbrāķēta – bēdīgā kārtā tas tik neizteiksmīgs, ka nekādi nevar kalpot par jau pirmajā acu uzmetienā atpazīstamu simbolu, un nelīdzēs arī, ja fonā pieķibinās kuriozo astoņmetrīgo monstru, ko trimdas sabiedrība visdziļākajā nopietnībā bija iecerējusi būvēt Kastanjolā. Caurskatot bilžu lērumu, Gundega paspēj konspektīvi iepazīstināt ar nupat pabeigtās grāmatas saturu un arī ar dažiem saviem atklājumiem. Piemēram, bilde, kas jau šur tur bijusi publicēta: māja Kastanjolā, otrā stāva logā redzams Aspazijas siluets. Taču, izrādās, – un mēs esot pirmie, kas to uzzina, – ar mūslaiku tehnoloģiju palīdzību viņai izdevies noskaidrot, ka Aspazijai aiz muguras ēnā paslēpies arī Rainis.

Beigu galā Māris izvēlas savulaik Zviedrijā dzīvojušā mākslinieka Rūdolfa Kronberga (starp citu, dzejnieka Jura Kronberga tēva) ļoti īpatnējā, paša Kronberga izgudrotā tehnikā darināto Raiņa un Aspazijas dubultportretu, kas patlaban atrodas Lugānā.

Guntis Berelis. Vai tu lasi detektīvus?

Gundega Grīnuma. Jā, jā, protams un ļoti labprāt, tikai viņu par maz sarakstīts, man nepietiek.

G. B. Tad skaidrs, kāpēc Piemiņas paradoksi saveidojušies tādi, kādi tie ir. Ņemot vērā, ka mēs runājam par akadēmisku pētījumu, tas droši vien izklausīsies drusku ķecerīgi, bet Piemiņas paradoksi man vispirmām kārtām asociējas ar klasisko detektīvu. Ir līķis – piemineklis Rainim un Aspazijai Kastanjolā. Ir ierobežots aizdomās turamo loks – personas, kas bija iesaistītas, pareizāk sakot, pašas iesaistījās visā šajā Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanas padarīšanā. Nav zināms – kā īsti šis piemineklis uztapa un kurš vai kuri tad ir galvenie tā celšanas inspirētājs. Un tad tu ņem pēc kārtas visādas versijas, mudžini vaļā šīs ārkārtīgi sarežģītās literārās, apliterārās, politiskās, appolitiskās utt. kaislības un intrigas, tiec laukā no visādiem loģiskiem strupceļiem, lai beigās nonāktu pie patiesības un saliktu visus punktus uz „i”.

G. G. Ne prātā nenāca rakstīt kaut ko detektīvam līdzīgu – tas sanācis kaut kā neapzināti. Jaunībā es rakstīju tāpat kā visi citi – tādā pseidoakadēmiskā žargonā. Kaut gan – ja padomā, jau no bērnu dienām providence vai kas tamlīdzīgs mani bīdīja uz žurnālistiku.

Sakarā ar Piemiņas paradoksiem – un tajā grāmatā patiešām ir runa gan par piemiņu, gan par paradoksiem, rakstnieka piemiņa ir neiedomājami paradoksāla padarīšana – es redzēju, ka ir divas pasaules, kas savā starpā nesaderēja: tas, kas tika rakstīts presē, un tas, kas norisa faktiski. Tik atšķirīgas lietas, ka man uzreiz gribas noskaidrot, kas tad aiz tā visa slēpjas. Tā pavisam vienkārši – no elementāras loģikas viedokļa: ir publiski zināmi procesi – bet kādas zemstrāvas tie maskē?

G. B. Kā tu vispār nonāci līdz literatūrpētniecībai? Tas man mūždien licies mīklaini – lai saprastu, ka literatūrpētniecība ir ellīgi interesanta padarīšana, kaut kas par to jāzina, bet uzzināt iespējams tikai tad, kad esi sapratis, cik tā ir interesanta.

G. G. Mamma bija skolotāja Talsos, pat drusku briesmīgāk, viņa bija gan mana literatūras un latviešu valodas skolotāja, gan klases audzinātāja. Tomēr man tīri veiksmīgi izdevās sadzīvot gan ar klasi, gan ar mammu. Godīgi atzīšos – un mammai arī to jau savulaik pateicu – reizēm ar zilu tinti laboju klasesbiedru domrakstus. Ja cilvēkam pietrūka vienas balles līdz sekmīgai atzīmei un viņš karājās mata galā, es to izdarīju.

Bet te vēl kāda lieta – kā cilvēks samaitājas jau bērnībā. Jau no trīs četru gadu vecuma sēdēju mammai klēpī, kad viņa laboja burtnīcas. Līdz ar to – viss, cauri, tu esi uz visu dzīvi ar to saistīts, tev jau no bērnības parādās tā kaulainā literatūrpētnieka acs. Tekstu vairs neredzi, pareizāk sakot, redzi to citās kategorijās – tikai kā objektu, ar ko pētnieciski strādāt, meklēt pretrunas, kļūdas, analizēt. Tu vairs nevari lasīt, nepievēršot uzmanību tam, ko citkārt varbūt labāk pat nepamatīt. Bet vispār mammai bija smags raksturs, viņa bija perfekcioniste.

Savukārt tēvs bija grāmatvedis ekonomists, bez jebkādas izglītības, bet tāds, kas ir uz izķeršanu, kad jātaisa lielās inventarizācijas. Izgājis cauri leģionam, pēc tam – filtrācijas nometnei, tomēr viņam veicās – vācieši viņu nejauši sašāva. Ja tēvs nebūtu ievainots, viņš noteikti uzkalpotos līdz kādai augstākai pakāpei un beigu galā nebūtu izdzīvojis, bet ar ar cauršautu kāju viņš tika vien līdz kaprāļa pakāpei. No vienas puses viņš bija ārkārtīgs pedants, Ulmaņa laikā pat strādāja par kaligrāfu, no otras – milzīgi dzīvespriecīgs, tāds sabiedrības dvēsele. Nu, es gan neesmu nekad bijusi sabiedrības dvēsele…

G. B. Ļoti emocionāls grāmatvedis? Tad gan man skaidrs, kāpēc tu esi tāda, kāda tu esi. Ilustrācija gēnu mantojumam. No vienas puses – ārkārtīgi aizrautīga, no otras – patoloģiska pedante…

G. G. …bet vispār esmu talsiniece, pēc skolas gan uzreiz aizgāju uz Rīgu, tomēr ar Talsiem man saistās vislabākās emocijas. Man bija tik interesanta skolas dzīve – un ja vēl salīdzina ar mūslaiku jaunajiem cilvēkiem, kas mirst no garlaicības! Talsos mēs sportojām – izmēģināju visu pēc kārtas, ieskaitot motobraukšanu, vienīgi peldēšanu ne, jo esmu cirvja tips. Talsos sākās badmintons un līdz ar to arī mana sporta karjera, kas bija viena liela dzīves daļa – un svarīga joprojām, kaut gan sen jau vairs to bumbiņu nedauzu. Tad, protams, pašdarbība, jā, pat pionieru montāžas. Vēl bija avīzīte, Talsu pionieris, un no trešās klases es biju šīs avīzītes redaktore – neatceros, kāpēc mani tik jauniņu iecēla tajā amatā. Nu, lūk, līdz astotajai klasei vadīju Talsu pionieri – un tur iemācījos pilnīgi visus redakcijas darbu, sākot no mašīnrakstīšanas līdz maketēšanai, kas arī bija sava veida skola gan izklaides veids.

G. B. Tu pieminēji badmintonu. Uzreiz nāk prātā literatūrvēsturniece Līvija Volkova, kas taču arī noņēmās ar ko līdzīgu – un, šķiet, pat kļuva par galda tenisa čempioni.

G. G. Kad man bija 20 gadu un mācījos Universitātē trešajā kursā, spēlēju PSRS badmintona izlases kandidātos, kopā ar partneri uzvarējām PSRS čempionātu. Bija iespējama sportistes karjera, varēju ļauties nopirkties un kļūt par profesionālu sportisti – saņēmu jau dažus piedāvājumus. Bet tad es to visu nolēmu pamest un pievērsties nopietnākām lietām. Vēl drusku pabraukāju pa turnīriem, bet par sportistes karjeru vairs nedomāju. Savā ziņā par žēl, jo biju jau tādā līmenī, kad varēja pasākt kaut ko nopietnu. Taču tas nozīmētu, ka turpmākos desmit divpadsmit gadus nāktos veltīt tikai tam – bet ko vēlāk? Vajadzēja izvēlēties, ar ko nodarbošos. Skolā strādāt negribēju, par žurnālisti – nu, varbūt…

G. B. Un tad tu aizgāji uz Literatūras institūtu?

G. G. Tā bija pilnīgā nejaušība, kā es te nokļuvu! Kad izdomāju, ka ņemšu akadēmisko gadu, to bija uzzinājusi mana pasniedzēja Milda Losberga un, man nezinot, ierunājusi mani šeit, Literatūras institūtā. Kā šodien vēl atceros – ierodos pie cienījamā teātra zinātnieka Kārļa Kundziņa, domāju tukšs numurs – viņš tik izcila personība, tipisks kabineta zinātnieks, erudīts un ar tādu džentlmenisku stāju, un tad te, šajā vidē, kā tāds baltais zvirbulis skraida zaļknābis skuķēns, vēl ar badminotna raketi somā. Viņš jau nu mani noteikti te nepaturēs! Viņš noklausījās manu dižo biogrāfiju un tad teica: „Nu, jāņem jau būs, mazāk slimosi!”

Tieši tad sākās darbs pie Raiņa Kopotajiem rakstiem – tas sevī ievilka ar paātrinājumu, kā tāds bezdibenis, un man tak šausmīgi laimējās – arī tai ziņā, ka pirmā nosacītā darba devēja bija Elza Knope, kas pati par sevi jau bija staigājoša enciklopēdija. Pirmā epizode bija neaizmirstama. Mana pirmā darba diena – un tieši tajā dienā ir Andreja Upīša bēres. Aizejam uz Raiņa muzeju. Lai mani sabaidītu, Elza Knope pasūta vienu Raiņa rokraksta lapiņu – tur pusizdzisušas ar zīmulīti rakstītas vārnu kājiņas, nekā nevar salasīt. Noliek priekšā – nu, redzi, ar ko tev būs jānodarbojas. Elza Knope tolaik strādāja pie Raiņa runām un rakstiem un man viņai bija jāpalīdz kā laborantei. Tālāk man paspruka… tā pilnīgi dabiski, bet ilgi pēc tam Elza manas disertācijas aizstāvēšanā šo atgadījumu stāstīja kā lielu brīnumu. Viņa cēlās un teica, ka ies uz Upīša bērēm, bet es saku: „Vai jūs mani nevarētu atstāt šeit, jo negribu aiziet, pirms neesmu izlasījis to tekstu?” Viņa jutās diezgan šokēta, un es šo komplimentu varu nēsāt kā tādu medaļu – ka esmu bijusi viņas visu laiku labākā laborante.

G. B. Tu tagad vari izskaidrot – kas tāds lēcās, ka gribēji šo tekstu atšifrēt? Pēkšņi pamodās tevī mītošā literatūrpētniece?

G. G. Man vienkārši likās – teksts tur ir, un kā tas vispār var būt, ka es viņu nespēju izlasīt? Tā nedrīkst! Kaut kas nav kārtībā! Viņš jāizlasa! Kopš tā laika Raiņa rokrakstu lasīšana man kļuvusi par ārkārtīgi svarīgu lietu, ar ko es daudz turpmāk strādāju. Bet es jau teicu – tas man droši vien no bērnības.

Man šausmīgi laimējās – mani pielika strādāt pie Raiņa nepabeigtajām lugām, un ar to viss sākās, jo atklāju tādu Raini, kāds man ne sapņos nerādījās. Iedomāties nevarēju, ka Rainis var būt arī tāds. Nē, es negribu teikt, ka nebūtu viņu cienījusi vai Rainis nebūtu man autoritāte. Man joprojām žēl, ka neizdarīju to darbu līdz galam, jo likās, ka nāks citi cilvēki, kas ir cienīgāki turpināt, bet diemžēl joprojām šāda pētījuma par Raiņa nepabeigtajām lugām nav, kaut arī tur ir fantastiskas lietas. Pilnīgi neapgūts Rainis. Toreiz uzrakstīju savu disertāciju par Raiņa lugām ar antīkās vēstures sižetiem. Un vispār – lai apgūtu Raini, manam mūžam vajadzētu vēl kādus trīs klāt. Es skaidri zinu, kur vajag rakt un vairāk vai mazāk zinu, ko un kur arī varētu uzrakt.

Jaunībā pilnīgi neapzināti meklēju tādu kā atskaites sistēmu – un, kad saskāros ar Raini, sapratu, ka viņš nepavisam man nav nekāds elks vai dieveklis, bet man joprojām ir patīkami atgriezties pie lasītām lietām, kurās katru reizi kaut ko jaunu atrodu. Tā ir manta un vērtība ar daudz lielāku izstarojumu nekā tas, kas sajūtams mūsdienu Latvijas vidē.

Man vispār nekas mūsu nozarē neliekas neinteresants. Nu, varbūt vienīgi ļoti skrupuloza teksta analīze – tā mani nespēj aizraut. Bet pilnīgi viss cits, komentāru rakstīšana, konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem – un, lūzt vai plīst, tev šīs atbildes jāsameklē – tas taču ir ārkārtīgi aizraujoši! Domāšanu arī tas ieregulē. Tagad, protams, ir koncepciju laiks. Kā es te reizēm kolēģiem izmetu manu iemīļoto Andreja Upīša frāzi – neiesim aptumšot spriedumu ar lietas noskaidrošanu. Un, kam tik nav slinkums, tas būvē koncepcijas. Bet kādam jābūvē arī faktoloģiskā bāze.

Un tas faktu fundaments, kas jāapgūst Raiņa sakarā, ir tik neaptverams… Kā mani kaitina, kad dzirdu (Gundegas tonis kļūst neganti ironisks) – „Kā var visu mūžu noņemties ar vienu pašu Raini?” Rainis tāpat kā Gēte ir okeāns ar ļoti daudziem līčiem. Ja esi iebraucis vienā līcī, tas absolūti neko nenozīmē – tur var kuģot gadiem un gadu desmitiem. Un, galvenais, visi tie mīti un leģendas ap Raini… Patiesību sakot, es tāpēc arī sāku ar pētniecību nodarboties – tiklīdz piesēdos nopietnāk kādai tēmai, sapratu – priekšā mīts, kuram faktiski nav nekāda pamata. Kurp vien eju, priekšā mīts.

G. B. Piemēram?

G. G. Teiksim, nav neviena nopietna pētījuma par Raini divdesmitajos gados. Ir – padomju laikā ievazātie paviršie priekšstati, kas pēcatmodas laikā, dabiski, gan tika apgriezti kājām gaisā, bet īstenībā palika tikpat pavirši. Rainis bijis vājš un nekam nederīgs politiķis? Pietika man gluži nejauši atrast Kārļa Dzelzīša un Raiņa sagatavoto projektu Satversmei ar Šveices tipa tautvaldību, ko tolaik nozāģēja (sīkāk par šo projektu var lasīt Gundegas monogrāfijā), lai saprastu – mēs vēl šodien ciešam no tā, ka tolaik neuztvēra, ko nozīmē Raiņa proponētā tiešā demokrātija, jo, manuprāt, Rainis, dzīvodams Šveicē, daudz nopietnāk nekā mēs uzskatām bija iedziļinājies federālisma jautājumos. Turklāt neaizmirsīsim, ka viņš dzīvoja Karlo Kataneo namā, bet šis cilvēks savulaik bija īsts Itālijas federālisma apoloģēts. Tātad – vai tiešām Raiņa izpratne par to, uz kādiem pamatprincipiem būtu veidojama mūsu valsts politika, lai tā nepiedzīvotu krīzes, ar kurām atkal un atkal saskaras latvietis XXI gadsimtā, apliecina viņa politisku tuvredzību un mazspēju, nevis kaut ko gluži pretēju?

Rainis – nekam nederīgs izglītības ministrs? Man bija jānolasa referāts kādā Izglītības ministrijas rīkotā konferencē – un es atklāju, ka īstenībā Rainis bijis izcils izglītības ministrs, kurš lieliski pārzināja šo sfēru, bet jautājumos, kuros nebija stiprs, prata izvēlēties pareizos sadarbības partnerus. Manā uztverē viņš ir bijis, iespējams, labākais Latvijas izglītības ministrs – sevišķi, ja salīdzina, cik strādājuši un ko izdarījuši citi izglītības ministri.

Un tā – uz katra soļa. Arī gluži faktoloģiskas aplamības. Es ļoti cienu savus kolēģus, kuri sarakstījuši patiešām labus pētījumus par Raini, bet – tu atšķir kādu grāmatu un lasi… Šāda situācija: lai pēc 1905. gada revolūcijas tiktu uz ārzemēm, Rainim bija vajadzīga pase – un viņš izbrauca ar 23 gadus veca jaunekļa pasi. Liela Raiņa pētniecības autoritāte, stāstot par šo epizodi, apraksta iespējamo tā laika lauku jaunekļa fotogrāfiju, kas veras pretī no pases… Bet, mīļie draugi, tajā laikā pasē fotogrāfiju nebija, un tikai tāpēc Rainis ar svešu pasi itin mierīgi varēja šķērsot robežu! Tas ir tikai viens piemērs – no tūkstošiem. Un kas tikai nav lasīts, ko sarakstījuši Raiņa un Aspazijas tuvi draugi, kas it kā pat no viena šķīvja ar viņiem ēduši! Kā Aspazija apturēta, braucot vilcienā no Jūrmalas, un viņai nācies bēgt no vilciena, jo Aspazijai bijusi pase ar Nagliņas vārdu… Savu mūžu tāda dokumenta viņai nav bijis – Aspazijai bija pase ar Amālijas Herkinas vārdu. Kā viņa pie tās tikusi – to arī esmu izdibinājusi, bet tas ir tikai pats sākums, pirmās emigrācijas nedēļas. Un tā tālāk – mēs nemitīgi saskaramies nevis ar reāliem faktiem, bet ar kļūdām un aplamībām, kas jau pārtapušas vispārpieņemtos mītos.

Tas arī ir mīts, ka mums esot kaut kādi rainologi. Atceros, jau pasen atpakaļ kaut kur lasīju frāzi par labi paēdušo rainistu armiju, kas veģetējot uz Raiņa literārā mantojuma rēķina. Nav jau šo rainistu, jo īstenībā ir jābūt galīgi jokainam tipam, lielam īpatnim, lai šodien nodarbotos ar Raiņa pētniecību – patlaban viņš nudien nav topa autors.

G. B. Akadēmiskā zinātne lielākoties nodarbojas ar tekstu izpēti un analīzi. Lasīju Piemiņas paradoksus – un vienubrīd pēkšņi man pieleca, ka grāmata taču nav par tekstiem un pat ne par pieminekli Rainim un Aspazijai, kas it kā ir visa vēstījuma centrālā ass, bet gan par cilvēkiem, kas šajā pieminekļa padarīšanā bija iesaistīti.

G. G. Jā, kā mēdz sacīt – jāknābā graudi, nevis cilvēki, bet šoreiz man patiešām vairāk iznācis rakstīt tieši par cilvēkiem. Taču tas man ļoti imponē – kā izspēlējas cilvēciskais faktors. Šī pieminekļa vēsture nav vis kaut kādu procesu vai organizāciju, bet lielā mērā raksturu vēsture. Tie bija lielākoties cienījama vecuma cilvēki ar savām īpatnībām, ar ārkārtīgi savdabīgiem un reizēm pat eksotiskiem raksturiem – un tieši šie raksturi noteica, ka šie procesi aizsākās un kādā veicā tie norisinājās. Raksturi! Pārējais bija pakārtots. Sāku rakstīt par piemiņas plāksnēm, muzejiem un mājām, kurās Rainis un Aspazija bija dzīvojuši, bet beigu galā nonācu pie raksturiem.

G. B. Tava grāmata ir visai apjomīga – krietni pāri 700 lappusēm. Kā tas viss sākās – varbūt no maza rakstiņa par Raiņa un Aspazijas pieminekli?

G. G. Tā gluži nebija, ka tikai viens. Daži, bet nelieli. Sakarā ar simtgadi kopš Raiņa un Aspazijas trimdas sākuma mēs ar šveiciešiem gatavojāmies rakstīt kopēju grāmatu. Un tad pēkšņi es sapratu, ka vajadzīgas atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, kurus neviens vēl pat nav papūlējies īsti noformulēt. Nekad neesmu uzdrošinājusies sevi uzskatīt par lielu Raiņa zinātāju vai sapratēju, tomēr mēdzu pati sev uzdodu jautājumus, uz kuriem nemāku atbildēt. Vienu, otru, piekto, desmito… Atbilžu nav! Ir, protams, muzejā un institūtā cilvēki, kas ļoti labi pārzina Raini, nemaz nerunājot par manu pāragri aizgājušo kolēģi Saulcerīti Viesi, kuras trūkums šajā nozarē izjūtams ārkārtīgi spēcīgi, tomēr bija skaidrs, ka visas šīs Raiņa emigrācijas būšanas neviens nav pētījis – un arī uz jautājumiem, kas interesēja Šveices kolēģus, nav iespējams atbildēt. Tāpēc uzrakstīju vienu, otru, trešo rakstiņu – un tad sāku saprast, ka visā tajā ārprātīgajā mudžeklī nav iespējams orientēties, jo klāt vēl nāk tas, ka tie ūdeņi duļķoti arī apzināti un mērķtiecīgi – kaut kādu šauru kliķeniecisku interešu vārdā.

G. B. Labi, pieņemsim, tu soli pa solim esi izsekojusi visām šīm pieminekļa celtniecības peripetijām, pa ceļam klāt paķerot arī dažas Raiņa un Aspazijas biogrāfijas epizodes, iezīmējusi plašu trimdas kultūras dzīves panorāmu, ievijusi Kastanjolas vēstures un sadzīves ainas, aprakstījusi plašākai publikai praktiski nezināmu ļaužu likteņus un raksturus un sazin ko vēl. Bet, paklau, kāda tam visam jēga?

G. G. Nekādas jēgas! Nē, jēga ir – padarīt panesamu dzīvi, man pašai personīgi. Pirmām kārtām rakstu sev. Un, ja vēl grāmatu izlasa divi trīs cilvēki, kurus es cienu un kuru atsauksmes gaidu, tad pavisam brīnišķīgi. Bet principā tas viss vajadzīgs nozarei, Raiņa pētniecībai, jo nav normāli, ka nav neviena avota, pēc kura varētu vadīties. Tagad vismaz būs viena grāmata, kurā cilvēks varēs noskaidrot elementāras lietas.

Karogs, 12.2008

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s