Lorenss Darels “Justīne”

Lorenss Darels Aleksandrijas kvartets Justīne XX gadsimta pirmās puses literatūras dižgaru triumvirātu – Kafka, Džoiss, Prusts – katrs, protams, var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas daudzos un dažādos veidos. Tomēr liekas, ka itin bieži cieši pēc šiem trim ļaužiem sekotu Lorensa Darela vārds. Darela prozas latviskošana sākusies no ačgārnā gala – visupirms tulkoti viņa perifēriskie darbi: Kipras rūgtie citroni (Nordik, 2005), Prospēro celle (Nordik, 2006), Jūras Veneras atspulgi (Nordik, 2007), kas attiecīgi veltīti Kiprai, Korfu un Rodai – salām, kur Darels dažādos laikposmos dzīvojis. Tagad beidzot kārta pienākusi pirmajam Aleksandrijas kvarteta romānam Justīne (Nordik, tulk. Māra Rūmniece). Trīs salām veltītās grāmatas radušās no Darela kvēlajām simpātijām pret Grieķijas salām; ar Aleksandrijas kvartetu gluži pretēji – Aleksandriju viņš no sirds nīda, kas gan tagad netraucē svētceļiniekiem meklēt Darela mitoloģizētās Aleksandrijas drupu atspulgus mūsdienu Aleksandrijā.

1935. gadā Darels dzīvoja Korfu (tieši šo laikposmu aprakstījis viņa brālis Džeralds Darels Manā ģimenē un citos zvēros, dažu sižeta vijumu dēļ mazliet pakoriģēdams notikumu reālo ainu: Lorenss Darels – grāmatā Larijs – kopā ar savu pirmo sievu Nensiju tolaik jau mita atsevišķi no pārējās ģimenes). Tur kādā publiskajā tualetē Darels miskastē atrada nesen iznākušo Henrija Millera Vēža tropu, ko droši vien bija izmetis kāds pārmēru jūtīgs tūrists. Vismaz – tā Darels stāsta intervijā gadus piecdesmit vēlāk. Darels grāmatu izlasīja, aizrakstīja Milleram sajūsminātu vēstuli, ar kuru sākās viņu draudzība, un vēlāk apgalvoja, ka bez Vēža tropa nebūtu viņa turpmāko grāmatu, tostarp arī Aleksandrijas kvarteta. Šo epizodi vērts pieminēt ne tikai tāpēc, ka Millera mazliet sirreālā un fragmentārā rakstība patiešām iespaidoja Darela stilistiku un arī ne tāpēc, ka jau Korfu radās Mirušo grāmatas iecere, kas pēc daudziem gadiem izvērtās par Aleksandrijas kvartetu, bet arī kādas sīkas, toties krāšņas Justīnē lasāmas epizodes dēļ – romāna galvenais varonis kādā Aleksandrijas publiskajā tualetē nejauši satiek rakstnieku Pērsvordenu, vēl nezinādams, ka tas viņam novēlējis krietnu naudas summu.

Aleksandrijā Darels sabija kara laikā 1941. – 1945. gadā. Tur viņš iepazinās ar Evu Koenu, savu otro sievu, kas kalpojusi ne tikai par Justīnes, bet arī par Melisas un, iespējams, visas Aleksandrijas (Kvartetā izkaisīti diezgan grūti izprotami prātojumi par gnosticismu, Sofiju un Aleksandrijas sievišķīgo dabu) prototipu; nav nejaušība, ka Melisas pielūdzējam, kažokādu tirgonim uzvārds ir Koens. Kaut gan – varbūt taisnība ir Džulianam Bārnsam, kurš apgalvoja, ka Darels spējīgs sevi projicēt visos – vīriešos, sievietēs un pat nedzīvos priekšmetos. Savukārt Justīnes Klea vēsta, ka esot tikai trīs lietas, ko varot darīt ar sievieti: mīlēt viņu, ciest viņas dēļ vai pārvērst viņu literatūrā. Ja te vēl atceras, ka Kleas – Kvarteta ceturtajā romānā uzmanības centrā nonāks viņa – prototips ir nākamā Darela sieva žurnāliste Kloda Vansendona, kļūst skaidrs, ka Darelam piemita retais ķēriens visu, kas vien ar viņu atgadījās, pārtapināt literatūrā. Par metaforu kļūst viss – gan nīstamās Aleksandrijas tautu, ticību, paražu putraskatls, gan Darela/Dārlija sievietes, gan Darela pieredzējumi, gan Darela dažādu laikposmu iemīļotākā lasāmviela. Taisnie ceļi ir aizmirsti, neviens spogulis vairs nerāda pareizu atspulgu, ļauži nedzird ne tikai cits citu, bet arī paši sevi, Aleksandrijas svelmainā saule miglu padara vēl biezāku. Parasti Aleksandrijas kvarteta stilistiku mēdz raksturot kā barokālu – un zināma taisnība šai domā ir, gan precizējot, ka romānos darbojas vairākas stilistikas, kas savstarpēji disonē – bet īpatnējākais ir tas, ka no šīm disonansēm rodas jēga. Darels ne reizi vien ir diezgan skarbi izteicies par ideju dominanti literatūrā: romānu ar ideju naglām varot vai nu nogalināt, vai arī tas piecelšoties un aiziešot prom ar visām naglām (šādi un līdzīgi izteikumi kritiķiem savukārt ļauj pašu Darelu pienaglot kā, pasargdies, prepostmodernistu). Tā droši vien ir augstākās meistarības pazīme: līdz jēgai – kā citādi lai krustī vārdā īsti nesaucamu literatūras būtību – aizvedina nevis gludas ar idejām un precīziem aforismiem bruģētas taciņas, bet gan plūstoša, neskaidri mirguļojoša rakstība.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s