Latviešu literatūras procesi un personības

Latviešu literatūras procesi un personības Man vienmēr drusku apšaubāms licies paradums grāmatā publicēt dažādu konferenču vai kongresu materiālus. Konferencē parasti sanāk kopā literatūrpētnieki, cits citam un mazai interesentu publikai nolasa referātus, tādējādi it kā atskaitoties par noteiktā laikposmā paveikto, bet referāti pēcāk tiek apkopoti vienos vākos. Līdz ar to saveidojas ļoti neviendabīgi rakstu krājumi, par kuriem grūti tikt skaidrībā, kālab tie vispār vajadzīgi – šos rakstus tiklab varētu publicēt arī periodikā. Taču tāda nu ir akadēmiskās zinātnes tradīcija – un ar to laikam jārēķinās.

Šāda ir arī grāmata Latviešu literatūras procesi un personības (Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2008; sastādītāji Viktors Hausmanis un Benedikts Kalnačs), kurā ievietotas 13 autoru 13 apceres par visdažādākajām tēmām un laikiem, kas nolasītas Letonikas otrajā kongresā.

Ar literatūras procesiem un personībām ir trūcīgi – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka apcerējumi pārmēru īsi un konspektīvi, kas dažviet rada virspusējības iespaidu. Drīzāk tie ir pieskārieni atsevišķām personībām un atsevišķām procesa niansēm, kaut gan – raksti vismaz sakārtoti hronoloģiskā secībā, sākot no XVIII gadsimta līdz XX gadsimta otrajai pusei, tādējādi radot iespaidu par nepārtrauktu procesu. Iespējams, Zigrīda Frīde rakstā „Robinsons Krūziņš” – pirmais romāns latviešu tautai patiešām pateikusi visu svarīgāko par Robinsonu Krūziņu, taču, piemēram, Veras Vāveres citādi ļoti interesantā apcere par Viktora Eglīša prozu liekas palikusi pusratā. Ir gan konspektīvs pārskats, gan mazs ieskats dažos Eglīša stāstos un romānos, kas nudien svētīgi, jo Eglītis, dzīves laikā dažu kolēģu/draugu, bet jo sevišķi sevis pārvērtēts un bezmaz komiskā manierē pataisīts par dzīvo klasiķi, mūslaikos faktiski izsvītrots no literatūras vēstures – īpaši kā prozists, atstājot viņam vien pieticīgu vietu līdzās citu dekadentiem. Tomēr pamatīgākas Eglīša prozas analīzes nav, tostarp pilnīgi nav skarta kāda manuprāt, svarīga tēma, kas daudz ko varētu izskaidrot XX gadsimta sākuma literatūras norisēs – cik lielā mērā Eglīša prozu ir iespaidojuši krievu simbolisti, ar kuriem Eglītis bija pazīstams arī personīgi.

Pauls Daija rakstā Baltijas apgaismības virzienu kontrasti un nozīme latviešu 18. gadsimta literatūras attīstībā turpina urķēties pa latviešu literatūras pirmsākumiem. Daijas darbību varētu raksturot ar banālu frāzi: viss bija daudz sarežģītāk nekā mums liekas. Vai – jo tālāka distance, jo dzelžainākas klišejas. Apgaismības laikmetam varam pateikties par dažām iesīkstējušamies Latvijas vēstures traktējuma klišejām, kas joprojām aizrautīgi tiek ekspluatētas, savukārt šīs pašas klišejas pēcāk paradoksālā manierē ir veidojušas arī mūsu apgaismības laikmeta modeli pēc principa „sliktie vācieši/labie latvieši”. Daija, izsekojot dažādu ideju ģenēzei un attīstībai, mēģina uz apgaismības laikmetu palūkoties it kā „no iekšpuses”, lai atbildētu uz joprojām neatbildēto pamatjautājumu: „kāpēc XVII gadsimtā Baltijas vācu mācītājiem radās nepieciešamība sacerēt laicīgu daiļliteratūru latviski?” Iespējams, pēc laiciņa Daijas pētījumi summēsies pamatīgākā darbā, kas varētu krietni izmainīt mūsu priekšstatus par latviešu literatūras sākotni.

Saskaroties ar kādu no XX gadsimta -ismiem, literatūrpētniekiem mūždien problēma – it kā šie virzieni bijuši latviešu rakstniekiem itin labi pazīstami, reprezentējušies arī latviešu literatūrā, bet allaž kaut kā nepilnīgi, deformēti vai galīgi nekanoniski. Teiksim, ko lai iesāk ar Sudrabkalnu – vēsu prātu krustīt viņu par ekspresionistu, tādējādi grēkojot gan pret Sudrabkalna dzejas poētiku, gan pret pašu ekspresionisma jēdzienu, vai katru reizi garumgari atrunāties, ka, redz, Sudrabkalna ekspresionisms nemaz nebija īsts ekspresionisms, bet tāds sudrabkalniski latvisks? Par to domā Ieva E. Kalniņa rakstā Jautājumā par latviešu ekspresionismu: paradoksālais ekspresionists Jānis Sudrabkalns. Var jau būt, ka viņas piedāvātā izeja – lietot jēdzienu „latviešu ekspresionisms” – īstenībā nemaz nav izeja, bet tas pats vecais strupceļš, tikai nosaukts citā vārdā, tomēr viņas citētā Sudrabkalna metaforiskā ekspresionisma definīcija (protams, komplektā ar autores pamatīgo Sudrabkalna uzskatu analīzi) ir tik krāšņa, ka vairs nepaliek nekādu šaubu – tikai tīrasiņu ekspresionisks spējīgs rakstīt šādus tekstus.

Raimonds Briedis rakstā Daži sociālistiskā reālisma lokālie aspekti turpina savas ekspedīcijas pa socreālisma tuksnešiem. Ārkārtīgi interesanta likās doma par pirmajiem pēckara dzejoļu krājumiem kā „atskaitēm”: „frontē pabijušie kārto „frontes dienasgrāmatas”, Latvijā palikušie – vienlaikus „atskaiti un attaisnojumu”par savu piederību jaunajam laikmetam. Krājumu kompozīcija iegūst episku linearitāti, kļūstot par dzejnieka personīgo eposu.” Tāpat – arī par visai īpatnējajām mātes tēla modifikācijām socreālismā: ja Maskava kļūst par māti, tad kāda loma tiek iedalīta Rīgai? Tomēr it nemaz negribētos piekrist domai, ka Rīgas centra statusu esot iemantojis Ļeņina piemineklis – nenāk prātā neviens daudzmaz nozīmīgs socreālisma laikmeta darbs, kurā 1950. gadā uzstutētais Ļeņins būtu paspējis kļūt par metaforisku pasaules asi. Apstrīdams likās arī viedoklis, ka 1940. gadā socreālisms tika radīts bezmaz tukšā vietā, stutējot to ar idejām, kas tika importētas ar tankiem. Jau trīsdesmitajos gados Andrejs Upīts rakstīja par „proletārisko reālismu” – un ko lai iesāk ar pirmo socreālisma romānu, Annas Sakses Darba cilti (1941), kas arī gluži nevarēja rasties tikai kā veikla reakcija uz importētajām idejām?

Savukārt Eva Eglāja-Kristsone apcerē Literatūra un noslēpums mēģina izdibināt laikraksta Svešuma Balss aizkulišu noslēpumus, tostarp uzurķēdama kādu patiešām intriģējošu faktu – trīs mīklainus latviešu rakstniekus, kas itin aktīvi publicējušies Svešuma Balsī un kuru vārdi nav atrodami nevienā enciklopēdijā vai uzziņu izdevumā. Lieta skaidra – te ar mistifikācijām nodarbojusies čeka; autore pieļauj, ka viens no šiem autoriem varētu būt Imants Lešinskis, bet kas pārējie – nav zināms.

Vienīgi – man nekādi netapa skaidrs, kāpēc uz grāmatas vāka uzkrāmēts pamatīgs dzirnakmens, kurā pie labākās gribas neizdevās saskatīt saistību ne ar latviešu literatūras procesiem, ne personībām.

Karogs, 10.2008.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s