Inga Žolude "Silta zeme"

Inga Žolude Silta zeme Rets gadījums beidzamo gadu latviešu literatūrā – itin cerīga debija prozā. Inga Žolude jau daudz publicējusies kopš 2002. gada – gan īsprozu, gan recenzijas. Tagad iznācis viņas romāns Silta zeme (Dienas Grāmata, 2008). Visupirms drusku samulsina visai specifiskā darbības vide, laiks un personāži: bezmaz nekur, nekad un ne ar ko. Darbības laiks netiek precizēts – tikai aptuveni nojaušams, ka tās varētu būt ļoti nosacītas mūsdienas. Vieta – Āfrika, Stambula, Pēterburga, Itālija, pa kurieni maļas personāži, ir tikai tukši vārdi, kas lāgiem tiek dekorēti ar nēģeriem, mošejām, olīvkokiem, zeltainiem baznīcu kupoliem vai tamlīdzīgu „kolorītu”, vienīgi Parīze izpelnījusies taustāmākas aprises, kas gan aprobežojas ar Luvras un Eifeļa torņa pieminējumiem. Arī personāži bez piesaistes kaut kādai konkrētībai, valodai un pat dzimumam. Ja Danielam – pārsvarā no viņa skatpunkta iekšējā monologa stilistikā rit vēstījums – izdarītu abortu vai viņa māsu Nelliju aplaimotu ar dažiem vīrišķā dzimuma atribūtiem, romānā nekas daudz nemainītos – un tas nekas, ka patlaban abortus izdara Nellija, bet sievietes drāž Daniels. No sākuma man likās, ka tas tāds iesācēju autoru sindroms – ja reiz viss degungalā esošais liekas blāvs, banāls, pārmēru pazīstams, tāpēc augsto plauktu literatūras necienīgs, pareizāk sakot, vienkārši pietrūkst meistarības tā aprakstīšanā, labāk pabēgt pēc iespējas tālāk, patverties dažu pazīstamu kultūrzīmju aizvēnī un ļaut, lai tās strādā autora labā. Tomēr šoreiz lieta sarežģītāka. Šķiet, šāda „nekur un nekad” taktika bijusi nepieciešama gluži triviālu apsvērumu dēļ – lai akcentētu, ka mūsdienu cilvēks zaudējis spēju identificēties ar konkrētiem telpas un laika punktiem (manuprāt, tas gan ir no gaisa pagrābts antropologu pieņēmums, kas veiksmīgi iztirgots modīgas teorijas skatā), līdz ar to vismaz daļēji zaudējot arī savu būtību un pārtopot galīgi bezpersoniskā, medūzveidīgā vārdu masā. Galu galā – vismaz no personāžu skatpunkta un romāna kontekstā – jautājumam „kur un kad?” patiešām nav nekādas nozīmes, tās tikai dibenplāna detaļas, viss svarīgākais noris personāžu domās, iedomās, sapņos, vīzijās. Taču nūjai ir otrs gals – šāda pasaules kultūrzīmju, „tikai vārdu” zibināšanās un kartogrāfiskās mistifikācijas nevieš ne mazāko uzticību, un, ja romāna dibenplāns ir būtībā nekāds, uzreiz kļūst apšaubāma visa romāna būve.

Siltā zemē mīt neiedomājami infantīli radījumi (savā ziņā radniecīgi Gundegas Repšes infantīlajiem apmākslas ļaužiem, tikai bez pasaules tricināšanas/tracināšanas ambīcijām), kas turklāt apzinās savu infantīlismu un nemitīgi ķer kaifu, ar varen plašu un mazohistisku atvēzienu jūsmodami, cik viņi nederīgi un nekur neiederīgi. Jau sākumā simboliski tiek pasludināts, ka „tuneļa galā ir tikai tumsa”, bet pēc tam Daniels turpina: „Mēs esam neizdevīgi cilvēki, mēs neesam radīti ar domu par nākotni, bet ar domu par sevi. Kaut kādas asociālas būtnes, kas nemitīgi atražo sevi aizvien no jauna, it kā mēs būtu tik vērtīgi, ka mums atļauts nelikties ne zinis par pasauli no tās vietas, kur paši beidzamies. It kā pasaules kārtība mūs neskartu, un, tiklīdz tā sāktu mūs ietekmēt, mēs varētu aizbraukt prom, uz citu vietu, kas mūs padarītu nemirstīgus.” Vai: „Mēs nevaram neko dot pasaulei, jo mums nav sakņu, nav jēgas, nav nozīmes kaut ko radīt un nostiprināt, jo drīz vien izmantotu mēs to pametīsim. Kāpēc tādiem kā mēs tiek dots laiks?” Utt. Visa XX gadsimta literatūra ir piegānīta ar šādiem esoši neesošiem vai dzīvi mirušiem tipiem un viņu apnicīgajiem vervelējumiem – kāda jēga lieku reizi tos lappušu lappusēm visdziļākajā nopietnībā reproducēt no jauna? It īpaši, ja centrālā sižetiskā līnija – un atkal visdziļākajā nopietnībā – ir Daniela vēstījums un refleksijas par to, kurš kuru drāž, izdrāž, piedrāž, sadrāž (vai vismaz iedomājas, ka to dara, vai grib to darīt) visās šo vārdu iespējamajās nozīmēs, bet, ja nedrāž reāli vai domās, tad procedūra noris simboliski. Kārtīgam freidomaniakam Silta zeme varētu kļūt par retu delikatesi, no kā pārtikt rītā, pusdienā vakarā, – ne tikai pateicoties incesta tēmai, bet arī daudzām citām sīkākām epizodēm. Ko vērts ir kaut vai Daniela tētiņš, kurš, pats neapzinādamies kāpēc, n-to reizi brauc augšā Eifeļa tornī.

Īstenībā bilde nav tik melna kā es te mālēju. Līdzās banālajām Daniela vaimanām un freidiskajiem pekstiņiem gadās pārsteidzoši iespaidīgas ainas no pavisam citas raudzes prozas – teiksim, Daniela visai īpatnējās attiecības ar pienu, kādas veidojas pēc viņa iepazīšanās ar Vū, kaut gan epizode tiek drusku pamaitāta, to pēcāk uzbāzīgi atkārtojot Andrē dienasgrāmatā. (Starp citu, par Andrē un Līvas – Daniela un Nellijas vecāku – dienasgrāmatu fragmentiem, kas daudzviet iestarpināti tekstā: man tā arī netapa skaidrs, kālab tie vajadzīgi. It kā dienasgrāmatas stāsta par tiem pašiem notikumiem no cita skatpunkta, bet īstenībā šie iestarpinājumi ar ļoti retiem izņēmumiem vēlreiz atkārto to pašu, kas jau zināms no Daniela iekšējā monologa.) Glābj arī dažas sižetiskās mežģīnes, piemēram, komiskā epizode, kad Daniels Pēterburgā saskrienas ar savu kādreizējo un nākamo un tēva pašreizējo un arī nākamo mīļāko Vū un māsas mīļāko – nēģeri Jošī, turklāt tēvs, lai drusku ietaupītu naudu un vispār sadzīvi padarītu vienkāršāku, noīrējis Vū un Jošī kopīgu dzīvokli.

Jau teicu, ka debija ir cerīga. Šoreiz tā nebūt nav dežūrfrāze, kas izsaka pliku neko. Pēc Siltas zemes izlasīšanas patiešām paliek iespaids, ka no Žoludes varētu gaidīt ko iespaidīgāku. Par to liecina, piemēram, nenoliedzami veiksmīgā vibrēšana starp Daniela sapņiem, fantāzijām, refleksijām un reālo pasauli. Šī plūstošā un mainīgā robeža patiešām atveidota meistarīgi, kas nepavisam nav nedz viegli, nedz vienkārši. Taču pats galvenais – Silta zeme ir romāns, kas mēģina diktēt pats savus spēles noteikumus un veidot savu, ļoti specifisku un visādām simboliskām spēlītēm piesātinātu pasauli. Šādu spēlīšu pārāk daudz, tāpēc tās neliekas īsti izstrādātas, un uz romāna beigu galu, manuprāt, šis tas tiek mākslīgi sastrupināts (īpaši tas sakāms par precēšanās māniju, kas nomaina drāšanās māniju), tomēr tās vēsta, ka garlaikotā Daniela garlaicīgais pļāpūdens šai gadījumā ir tikai pagalam neveiksmīgi izvēlēts pamats, uz kura darināt pārējo romāna ēku.

_____________________

Vēl par Ingu Žoludi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s