Inga Ābele "Paisums"

Inga Ābele Paisums Ingai Ābelei iznācis otrais romāns Paisums (Dienas Grāmata, 2008). Viņas pirmais romāns Uguns nemodina (2001) likās līdzīgs garam stāstam, kas mazliet varmācīgā manierē, papildinot centrālo sižeta līniju ar jaunām detaļām un norisēm, pārmēru izstiepts garumā. It kā viss savā vietā, tomēr par romānu to negribējās saukt. Savukārt, lasot stāstu krājumu Sniega laika piezīmes (2004), likās, ka dažam stāstam par šauru tam atvēlētajās lappusēs (īpaši tas sakāms par diptihu Mainīga virziena vējš. Vīrietis un Mainīga virziena vējš. Sieviete – neatkarīgiem, tomēr saistītiem tekstiem; šie stāsti piesaukti arī tāpēc, ka tajos, uzmanīgāk ielūkojoties, nojaušamas dažas Paisuma poētikai raksturīgas iezīmes). Ābele prozā romānista atvēziens un domāšana jūtama jau no pirmā acu uzmetiena – viņas iepriekšējie darbi nemitīgi it kā balansēja starp stāstu un romānu. Par Paisumu uzreiz jāsaka, ka tas ir īsts, klasiska modernisma garā uzmeistarots romāns, ja vien patlaban iespējams pateikt, kas ir īsts romāns, nelietojot daudznozīmīgas pēdiņas, un kas vispār ir romāns.

Ja vajadzētu pārstāstīt sižetu, tas izskatītos apmēram šāds: tīnīte Ieva pie vecās pasaules gala astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā apprecas ar lauku darbarūķi, pamatīgo Andreju. Rūpes par „savu stūrīti, savu kaktiņu” Ievai neko neiet pie sirds, tāpēc viņa drīz vien ieskatās kaimiņu Akselā un pamet Andreju. Seko bohēmiska padzīvošanās pa metropoli, Aksels no panka pošas pārkvalificēties par prastu narkomānu, bet tad Andrejs nošauj Akselu un nonāk aiz restēm. Vēl pa vidam sava vieta ierādīta Ievas mātes dzīvei un nāvei, Ievas jaunības pieredzējumiem Gotlandē un Stokholmā, viņas un Andreja meitai Montai, krietni prātīgākajam Ievas brāļukam kas un dažiem citiem ļaužiem. Vārdu sakot, kapu šausmas ne proza. Pēc šāda pārstāsta acu priekšā iznirst biedīga aina, kurā Inga Ābele ķer kaifu, kulstīdama rozā (krāsas pēc piešautas asinis) melodramatiskas putas. Pasargdies, Ābeles sižetus nekādā gadījumā nedrīkst pārstāstīt, jo tad no viņas darbiem nekas daudz pāri nepaliek.

Protams, visu šo padarīšanu krietni augstākā pakāpē paceļ komplicātais romāna veidojums – un vispirmām kārtām tas, ka Paisuma sižets rit ačgārni – romāns sākas mūslaikos ar Ievas mātes nāvi, beidzas vairāk nekā trīsdesmit gadus senāk – ar Ievas piedzimšanu. Tīri tehniski rakstības paņēmieni sāk manipulēt ar laiku, tāpēc dažbrīd īsi laika ietverbezdibenīgas esamības dzīles, citviet bezrūpīgi tiek lēkāts pāri gadiem un gadu desmitiem. Šīs atsevišķās perfekti izstrādātās epizodes ir tik spilgtas, ka ar tām pilnīgi pietiek – nav nepieciešams tās apaudzēt ne ar kādām papildus detaļām vai laikmeta ainām. Tomēr lieta ir vēl sarežģītāka. Romāns ne tikai rit no beigām uz sākumu, bet no visiem galiem vienlaikus – sākuma, beigām, vidus, arī no visiem stāstā iesaistīto personu skatpunktiem, un tikai priekšpēdējā nodaļā Deviņdesmitie šie daudzie fragmenti beidzot saplūst vienotā ainā (tostarp noskaidrojas arī tas, ka Aksela slepkavības iemesli nebūt nav tik triviāli kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena).

Taču tie ir tīri tehniski knifi, kurus Ābele pārvalda lieliski. Iespējams, viena no romāna drūmās poētikas atslēgām meklējama nodaļā Andreja reliģija, kurās Andrejs cietumā lasa rokās nejauši nonākušus sengrieķu mītu pārstāstus. Šādas dibenplānā atbīdītas intelektuālas mežģīnes nebūt nav nekas jauns Ābeles prozā – tās lāgiem pavīdēja jau viņas pirmajā stāstu krājumā Akas māja. Starp citu, mītu lasīšana ir vienīgā epizode, kur nosprakšķ pa ironijas dzirkstelei (ja nu vēl tikai dažos laikmeta raksturojumos Deviņdesmitajos). Mūslaikos rakstīt romānus, neizklaidējoties ar ironiskām spēlītēm, – tas nudien nav viegli. Protams, sengrieķu mītos Andrejs meklē paralēles ar savu dzīvi, viņam tīri labi iet pie sirds laiki, „kad neviens par citu grēkiem vēl nebija krustā sists un neviens no cita vēl nebija tapis pestīts,”, bet Zeva priekšā vispār cepuri nost („šis puisis bija aprijis savu pirmo sievu” – ilgi jādomā, kāpēc īsti Andrejam tik ļoti patīk Zevs). Te atkal jāpiesauc autores tehniskā meistarība. Retais rakstnieks šādā gadījumā spētu atturēties no kārdinājuma ar savu darbu ilustrēt/variēt/papildināt kādu no sengrieķu mītiem, jo, grozi kā gribi, intertekstualitātei zvēra spēks – ja pats netiec galā, palīgos vienmēr nāks Hērakls vai Odisejs. Paisumā ne miņas no uzbāzīgām analoģijām un sakritībām, tomēr romāna lasīšanas gaitā šie tikai garāmejot skartie dievu asinsdarbi un asinsgrēki nemitīgi nāk prātā. Rodas jautājums – kāpēc autorei tie vispār bija vajadzīgi? Grieķi savus dievus cilvēciskoja – dieviem piemita tās pašas kaislības un vājības, kas cilvēkiem, tikai hipertrofētas vispārākajā pakāpē. Savukārt Ābele iet pretējo ceļu – viņa savus personāžus paceļ līdz šo arhetipisko tēlu līmenim. Aizlaiku mitoloģiskā drāma projicējas mūsdienu pasaulē. Ne velti Ieva vienubrīd lasa Roberta Mūka grāmatu, kurā apcerēti nepārtrauktie esamības loki un mūžīgā atkārtošanās. Mītā nav svarīgas darbības sekas – no svara ir tikai darbības jēga pašam darītājam; ja ir impulss, tas noteikti jārealizē darbībā, neko daudz nedomājot, kādas pārmaiņas tas izraisīs pasaulē. Tieši pēc šādiem principiem vadās arī Ābeles personāži – ja kaut ko dara, tad tikpat monumentālā manierē kā dievi. Viņi ir monumentāli pat savā muļķībā un neapdomībā. No šā panteona izkrīt laukā vienīgi Ievas brālis Pāvils – viņš tā arī palicis pagalam blāvs un bezpersonisks un, šķiet, romānā vajadzīgs vien tālab, lai priekšpēdējā nodaļā uzklausītu Ievas epistolārās grēksūdzes, kurās arī lasītājam tiek apskaidrotas dažas līdz tam īsti neizprotamas epizodes.

No pārējā romāna stilistiskā ziņā jūtami atšķiras nodaļa Deviņdesmitie, kas aizņem turpat trešo daļu grāmatas kopapjoma. Nodaļa ir svarīga – tajā beidzot noskaidrojas, kas īsti bija Aksels un kāpēc un kā viņš atrada savu galu. Visam pārējam romānam raksturīga tāda kā ēnu spēle – Ābele reti kaut ko saka tieši un skaidri; iespējamo sižetu nākas bezmaz restaurēt no mozaīkas fragmentiem, ēnu spēlēm, mājieniem, noklusējumiem. Iespējams, tā ir lielākā māksla – uzrakstīt ļoti daudz teksta, bet šo tekstu izmantot, lai vēl vairāk klusētu. Tāpat savulaik rīkojās arī Regīna Ezera (tas gan nenozīmē, ka vēsu prātu varētu abas rakstnieces salīdzināt, bet kaut kādas grūti formulējamas paralēles nojaušamas, ja ne citādi, viņas vismaz klusē ļoti līdzīgi). Šis smalkais tīmeklis, kas apausts ap noklusējumiem, nudien iespaidīgs. Taču Deviņdesmitajos saraustītais vēstījums piepeši pārvēršas secīgā stāstījumā, bet ēnu spēles pagaist vispār. Gluži vai veidojas „romāns romānā” – tik ļoti tas kontrastē ar pārējo teksta daļu. Grūti pateikt, cik lielā mērā šis kontrasts veidots apzināti, tomēr, manuprāt, romānam par labu tas nenāk. Jo sevišķi te pie vainas stāsts par Ievas pieredzējumiem Zviedrijā. Tā arī nesapratu, kālab Paisumā iemitināta vētrainā īslandiete Jonsī un bomzīgais ielu muzikants Aleksandrs – it kā viss kārtībā, personāži patiešām kolorīti un ļoti dzīvi, taču īstas vajadzības pēc tiem nav, ja nu vienīgi viņi par abiem parāda Ievai divus dažādus esamības variantus, kuri abi atšķiras no tās dzīves, kādu pēcāk izvēlas Ieva.

Jau esmu rakstījis, ka Ābelei piemīt retais ķēriens ieraudzīt tos eksistenciālos bezdibeņus, kas atrodas zem ikdienišķās esamības virskārtiņas. Ja pavisam īsi jāraksturo, par ko ir Paisums, to var izdarīt ar pāris citātiem: „Ieslodzīti. Dzīvībā ieslodzīti”; „..dzīve ir daudz par garu vienai laimīgai dzīvei.”

Karogs, 08.2008

___________________________________________

Inga Ābele 18.10.2009. Pirms pāris dienām Inga uzzināja, ka par "Paisumu" viņai piešķirta Baltijas Asamblejas balva

Inga Ābele 18.10.2009. Pirms pāris dienām Inga uzzināja, ka par "Paisumu" viņai piešķirta Baltijas Asamblejas balva

_______________________________________

Vēl par Ingu Ābeli:

________________________________

One thought on “Inga Ābele "Paisums"

  1. I just did a critique of the translation of this book for ALTA, and it is dreadful. Words are egregiously mistranslated, phrases are ‘interpreted’ rather than translated, dialogue is often embedded in text. Paragraph breaks do not follow the original – and if they’re not going to, why not break up the voluminous blocks of text more? I don’t believe an editor ever looked at this translation; Kaija Straumanis apparently bought herself a job at Open Letters with the $7,000 she was paid for doing it. I have my doubts whether it was proofread either, or the style problems would have been caught.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s