Dace Lūse "Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas"

image Latviešu rakstnieki no sākta gala kā apmāti ar politiskām un ideoloģiskām padarīšanām – pat autori, kuri jaunībā bijuši avantūristiski noskaņoti estēti – kā, teiksim, Plūdons vai Virza – uz vecuma galu pārkvalificējas par marasmātiskiem vadoņa papēžu laizītājiem. Jaunlatviešu iestaigātā taciņa ātri vien pārvērtās par grāvi, kurā iekļuvis vien retais bijis spējīgs izkārpīties laukā. Bet tai pašā laikā rakstnieks pie labākās gribas nav šķirams no viņa ideoloģiskās pārliecības – un, saprotams, būtu galīgi absurdi par varītēm strādāt tā, lai šī pārliecība nekādi neizpaustos viņa tekstos, īpaši, ja rakstnieks tendēts uz reālisma kanonu, kādi ir bijuši lielākā daļa latviešu prozistu. Par šīm būšanām stāsta Dace Lūse grāmatā Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas (Valters un Rapa). Analizēta lielākoties proza, ļoti reti skarot arī dzeju.

Grāmatā uzmanības centrā ir divas tēmas. Viena – rakstnieks kā sava laika ideologs, kas ne tikai veikli reaģē uz notiekošo, to aprakstot savās grāmatās, bet arī pats cenšas šīs norises veidot vai vismaz iespaidot – gan kā to dalībnieks, gan kā aprakstītājs. Otra – politiskās norises rakstnieka traktējumā no gadu un gadu desmitu atstatuma. Šīs „sižeta līnijas” ir stipri atšķirīgas, bet, manuprāt, grāmatā tās nav pietiekoši diferencētas, kas daudzviet noved pie aizdomīgi neloģiskiem sastatījumiem un bezmaz uztiepumiem. Teiksim, rakstot par trīsdesmito gadu Latviju, gandrīz uzreiz pēc Aīdas Niedras romāna Anna Dzilna (1936) seko 1993. gadā publicētais Soduma romāns Savai valstij audzināts. Teksti piederīgi atšķirīgiem laikmetiem, tiem ir atšķirīgas stilistikas, ir atšķirīgs autoru pasaules skatījums, nemaz nerunājot par to, ka tos sacerējuši dažāda līmeņa rakstnieki, kopējs ir tikai tas, ka autori satiekas, aprakstot vienu un to pašu laikposmu. Distance ir pārāk milzīga, lai to atstātu bez ievērības, taču Lūses grāmatā tā paliek neaizpildīta. Līdzīga nekonsekvence jūtama arī, apcerot grāmatas par Pirmo pasaules karu, kuru lielākā daļa sarakstīta ilgi pēc kara beigām un pavisam citā laikmetā, kad bija jau nostabilizējušies visi „pareizie” ideoloģiskie akcenti. Savukārt, pievēršoties padomju laikam, skatījums mainās un uzmanības centrā nonāk rakstnieka attiecības ar „savu” laiku, krietni retāk – ar pagātni.

Grāmatas sākumā īsi aplūkots jaunnacionālisms ar tā centrālo figūru Andrievu Niedru, tad seko ļoti pamatīgas nodaļas par 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu un 1919. gadu, kas, manuprāt, grāmatā ir veiksmīgākās. Nodaļas veidotas līdzīgi – paralēli rit divi teksti: līdzās pamatīgam politiskās situācijas aprakstam ir dažādu rakstnieku atsevišķu darbu analīze, precīzāk, darbi ne tik daudz analizēti, cik aprakstīti, meklējot saskarsmes punktus ar reālajām norisēm un rakstnieka attieksmi pret tām (vienīgi – citātu daudzums un apjoms gan ir pārspīlēts). Īpaši interesanti likās tas, ka šī ir viena no retajām grāmatām, kur mēģināts vienkopus savākt ne tikai klasiķu kārtā ieceltos, bet arī rakstniekus, kas paslēpušies kaut kur literatūras dibenplānā un kuri visaptverošos literatūrvēsturiskos pētījumos parasti tiek apzīmēti ar u. c. Diemžēl šai sfērai piemīt milzīga inerce – lielākoties skatījums uz literatūras vēsturi veidojas kā nemitīga dažu tekstu interpretācija un pārinterpretācija – un, jo vairāk interpretāciju, jo ritenis kļūst smagāks un veļas uz priekšu, pārējos rakstniekus nolīdzinot līdz ar zemi. Lūses grāmatai šāds trūkums mazāk raksturīgs – šķiet, viņa apzināti atteikusies no kvalitātes kritērijiem, gan novelkot izplūdušu līniju, aiz kuras atrodas teksti, par kuriem vispār nav vērts runāt.

Taču, laikam ritot tālāk, grāmatas teksts kļūst aizvien fragmentārāks. Nodaļa Latviešu literātu dažādie ceļi Eiropā: likteņi un pieredze kā konspektīvs kopsavilkums nenoliedzami interesants, bet nudien netop skaidrs, kāds sakars Jaunsudrabiņa, Virzas vai Anšlava Eglīša Eiropas ceļojumiem ar XX gadsimta politiskajām kolīzijām. Savukārt nodaļas Latviešu rakstnieks Pirmajā Latvijas brīvvalstī lielākie plusi – Kārļa Zariņa, Jāņa Veseļa, Aīdas Niedras tekstu analīze. Parasti šie autori tiek skarti tikai garāmejot (īpaši nav veicies Kārlim Zariņam, kurš klasiķu panteonā jau sen pelnījis vietu līdzās Jaunsudrabiņam – un nevis kā novelists, bet gan tieši kā romānists; Lūses grāmata vismaz daļēji palīdz šo defektu labot, jo Zariņš tajā apcerēts daudz un pamatīgi). No otras puses – lai cik tas jokaini neliktos, nav pat pieminēts Vilis Lācis, nemaz nerunājot par mazāka mēroga kreisi orientētajiem rakstniekiem (starp citu – līdzīgā manierē no pirmajām nodaļām pačibējis Andrejs Upīts). Pieļauju, autore, lai lieku reizi neatkārtotu jau puslīdz zināmo, vairījusies no pazīstamu autoru pazīstamu darbu apcerēšana, galu galā – grāmatas virsrakstā formulētā tēma ir milzumplaša un vienos vākos nekādi neiekļaujama, taču, vienalga, bilde veidojas ar acīs pārmērīgi krītošu defektu.

Nodaļu Latviešu rakstnieki un kolaboracionisma problēma varētu uzskatīt par tādu kā ievadu grāmatas otrajai, padomju laikam veltītajai daļai, jo tajā autore atkal atgriežas pie grāmatas sākumdaļai raksturīgā „panorāmiskā” skatījuma, dažbrīd veiksmīgi, dažbrīd mazāk veiksmīgi relatīvi mazā apjomā mēģinot iekļaut milzīgu materiālu. Taču – šādas nosacītas „otrās daļas” nemaz nav, no padomju/postpadomju laika izvēlēti divi rakstnieki – Alberts Bels un Gundega Repše, kuru daiļradei atvēlētas trīs plašas nodaļas.

Ir skaidrs, ka tēmu Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas patiešām nav iespējams ievākot vienā grāmatā, jo tā īstenībā ietver sevī visu XX gadsimta latviešu literatūras vēsturi. Fragmentārisms un zināmā mērā arī vienpusība ir nenovēršama Tomēr tik un tā paliek iespaids, ka šoreiz grāmatā kaut kas galīgi nav kārtībā ar elementāru līdzsvaru – vietumis nenozīmīgiem tekstiem un autoriem atvēlēta pārmēru plaša vieta, citviet – būtiskas parādības vispār nav pat pieminētas.

Karogs, 06.2008.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s