Juris Jansons “Kā rodas oda priekam”

image Jau vairākkārt presē lasīts par Talsu mācītāja Kārļa Amendas un Bēthovena draudzību un saraksti. Tagad iznākusi šai tēmai veltīta novadpētnieka Jura Jansona grāmata Kā rodas oda priekam. Bēthovens un kurzemnieks Amenda. Draudzības rezonanse (Likteņstāsti, 2008). Tajā aprakstīts, kā Amenda iepazinies ar Bēthovenu, izsekota viņu sarakste, ieskicētas XVIII – XIX gadsimta Kurzemes dzīves un sadzīves ainas, izpētīti Amendas raduraksti un pēcteči; izklāstīts arī, kādā veidā Amendas piesūtītais Rūdolfa Berges operas librets pavedinājis Bēthovenu sacerēt melodiju, kas pēcāk kļuva par pamatu 9. simfonijai un tās finālam Oda priekam.

Tiktāl par faktiem – lai arī tie puslīdz zināmi, tomēr tos allaž der atgādināt. Taču šai gadījumā atsevišķas sarunas vērts likās grāmatas veidojums. Jansona teksts – tā ir tikai viena no grāmatas sastāvdaļām (varbūt tāpēc autora vārds nav minēts nedz uz vāka, nedz titullapā). To papildina milzumdaudzas senas un jaunas fotogrāfijas, XVIII un XIX gadsimta attēlu reprodukcijas, Bēthovena skaņdarbu notis, viņa vēstuļu fragmenti, Amendas rakstīti teksti, afišas, kartes, portreti, avīžu ziņas un viss kas cits; vēl – paralēli „galvenajam” tekstam uz lappušu malām risinās vēl viens stāsts, ko veido mazi fragmentiņi no citu autoru darbiem, sausa hronoloģija, kas vēstī par notikumiem, kas gan nav saistīti ar grāmatā aprakstītajām norisēm, bet notikuši aptuveni tai pašā laikā (man vienīgi nekādi neizdevās saprast, kāpēc grāmatas priekšlapā pavēstīts fakts, ka „1840. gadā Lielbritānija izdod pirmo pastmarku” un kāds tam varētu būt sakars ar Bēthovenu, Amendu vai Juri Jansonu). Tāpat arī autora vēstījums ne tuvu nav secīgs – viņš nevis klāsta Amendas biogrāfiju vai Bēthovena sakarus ar Latviju kā profesionālam vēsturniekam pieklātos, bet nemitīgi aizklīst sānceļos. Teiksim, no Amendas biogrāfijas epizodes viņš pēkšņi pārmetas uz Amendas pēcteču meklējumiem, tad – pievēršas Talsu baznīcai, pēc tam pakavējas pie smalki detalizēta Talsu mācītājmuižas apraksta, lai pēc viegla pieskāriena Amendam atkal dotos kārtējā ekskursijā, šoreiz uz Kabili, kur dzīvojis Amendas draugs grāfs Keizerlings, turklāt arī Keizerlinga priekš un pēcteči netiek atstāti bez ievērības. Dažbrīd šis zināmā mērā nesakārtotais vēstījums un krustu šķērsu lēkāšana pa laikmetiem un dzimtu radurakstiem liekas drusku kaitinoša, taču, grāmatu izlasot, pēcefekts paliek nenoliedzami iespaidīgs. Tiesa, autors nav neko daudz ievērojis profesionāļu spēles noteikumus (kaut arī pedantiska urķīguma trūkumu un virspusēju attieksmi viņam nekādi nevar pārmest – ja viņš ņemas šķetināt kādu ciltskoka pavedienu, tas noteikti tiek aizvedināts līdz pat XXI gadsimtam), taču ar šādu attieksmi ir panākts kas cits – relatīvi maza apjoma grāmata it kā „paplašinās”: paralēli rit stāsts par Amendu un Bēthovenu, stāsts par Jansona meklējumiem, stāsts par Amendas un citu personu pēctečiem plus vēl epizodiski ieskati XVIII un XIX gadsimta ļaužu dzīvē. Kopiespaids drusku haotisks, taču šis noteikti ir gadījums, kad haoss pārvēršas par reti auglīgu padarīšanu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s