Mācīties mācīt mācīties. Saruna par Literārās Akadēmijas jēgu un sūtību

Pārrunāt rakstītmācīšanas un rakstītmācīšanās būtību, jēgu un sūtību Karoga redakcijā satikās četri ļauži, kuriem bijis kāds sakars ar šo padarīšanu. Pauls Bankovskis prozas meistardarbnīcu vadīja pirms gadiem trim, Arvis Kolmanis – pagājušogad, Guntis Berelis – aizpagājušogad un patlaban ir Rakstnieku savienības prozas konsultants. Aivars Eipurs vadījis dzejas meistardarbnīcu un ir Rakstnieku savienības dzejas konsultants.

Guntis Berelis. Ronalds Briedis pašlaik topošajam Skatam, kas veltīts Literārajai Akadēmijai, piesūtīja rakstiņu, kur fiksēja gandrīz anekdotisku situāciju. Proti, kolīdz sanāk runa par Literāro Akadēmiju, visiem satriecošā vienprātībā uzreiz pirmais jautājums, kas tiek izteikts diezgan skeptiskā tonī: „Vai tad rakstīt vispār var iemācīt?” Diez vai arī mēs spēsim tikt kaut kur tālāk par šo jautājumu. Tā pati saruna par rakstītmācīšanas jēgu un bezjēgu vien sanāks, tomēr nedomāju, ka saruna varētu būt bezjēdzīga. Ja tiek konfrontēta jēga un bezjēga, allaž sanāk kaut kas jēdzīgs.

Bet visupirms – viela pārdomām. Pirms pāris gadiem, kopā ar tulkotāju Daci Meieri klīstot pa Barselonu, nejauši ieraudzījām izkārtni: Rakstnieku skola. Dabiski, nosmīnējām, dabiski paironizējām par grafomāniem, kādu Katalānijā droši vien vēl vairāk kā Latvijā, un tā tālāk – kā jau šādās situācijās parasts. Tieši tobrīd par vietējo bestselleru bija kļuvis spāņu rakstnieka Idelfonso Falkonesa romāns Jūras katedrāle. Grāmatveikalā Dace romānu drusku pašķirstīja un, atceros, vēl novaibstījās – spānis, dzīvo Katalānijā, bet atļaujas rakstīt spāniski par Katalānijas vēsturi, noteikti atkal no okupantu skatpunkta, maita, nekādas cieņas. Laikam tāpēc nenopirka. Taču patlaban Jūras katedrāles tulkošanas tiesības pārdotas vairāk nekā 30 valstīm, romāns, kā stāsta, esot patiesi sakarīgs lasāmgabals – no tiem, par kādiem jūsmo gan snobiski intelektuāļi, gan parasti lasītāji, un arī Dace pošas viņu tulkot, latviski iznāks, cerams, vēl šogad. Bet mūsu sarunas kontekstā svarīgākais – izrādās, šis Falkoness trīs gadus cītīgi apguvis rakstniecības mākslu tai pašā Barselonas Rakstnieku skolā. Turklāt citādi viņš ir cienījams un labi nodrošināts cilvēks, pēc profesijas advokāts, četru bērnu tēvs, bet, vienalga, trīs gadus skolojies par rakstnieku, par ko nejauša garāmgājēja labais tonis liek pavīpsnāt. Gala iznākumā viņa romānu lasa vai visā pasaulē. Tātad tomēr ir ļaudis, kas rakstītmācīšanos uztver ļoti nopietni – un varbūt viņš patiesi tajā Rakstnieku skolā kaut ko ārkārtīgi svarīgu iemācījies? Bez Rakstnieku skolas izcilā romāna nebūtu? Citiem vārdiem, vai tam, ko mēs darām ir jēga un kas tā ir par jēgu? Arvi, dzirdi? Vai tavai esamībai ir jēga

Arvis Kolmanis. Manai ir, bet vai jēga ir tam, ko es daru, to gan nezinu.

Pauls Bankovskis. Man liekas, jautājums ir aplams kaut vai tāpēc, ka tu vaicā, vai tam, ko mēs darām, ir jēga. Visticamāk, tas pats advokāts, ko tu pieminēji vai jebkurš cits, kurš nolemj apmeklēt rakstnieku kursus, – šādu izdarību jēga viņam atkarīga no tā, cik viņam pašam ir vēlme kaut ko saprast un iemācīties. Jo patiesībā muļķi – ar to domājot tādu personu, kas domā kaut ko iemācīties, bet tajā pašā laikā nemaz negrib mācīties, – mācīt nav jēgas. Tas tāpat būs neveiksmei nolemts pasākums.

G. B. Labi, jautāšu mazliet citādi, bet par to pašu. Tātad: tu vienu gadu vadīji prozas meistardarbnīcu. Vai no taviem audzēkņiem gala rezultātā kaut kas sakarīgs ir iznācis? Droši vien bezcerīgi būtu mēģināt izskaitļot Literārās Akadēmijas lietderības koeficientu vai ko tamlīdzīgu, tomēr kādi gadi jau pagājuši – un it kā būtu laiks paskatīties, cik audzelīga ir bijusi šitā sēkla.

image P. B. Jā, ir iznācis, un varētu teikt, ka tas procents ir pārsteidzoši liels. Neatceros, cik pavisam nāca pie manis… Varbūt – desmit… Neatceros… Cik jums bija?

G. B. Man sāka mācīties 18, līdz beigām izturēja 12.

A. K. Pie manis arī kādi padsmit.

P. B. Tik daudz gluži nebija, bet pāri desmit – un diviem noteikti tika kaut kāda jēga. Manuprāt, tas ir pārsteidzoši liels procents.

A. K. Viņi tagad kaut kur publicējas?

P. B. Jā, piemēram, Karogā. Viena ir Inga Žolude, otrs – Gundars Ignats.

G. B. Man līdzīgi – vienam, Mārim Bērziņam, pagājušogad iznāca grāmata, kuras pirmie fragmenti tika nolasīti meistardarbnīcā, otrs, Uldis Vanags, jācer, šogad beidzot pieliks punktu ilgi tapušajam romānam. Bet viņi ir rakstnieki, kurus es pats ļoti augstu vērtēju. Zinu, ka turpina rakstīt vēl kādi trīs vai četri – grūti pateikt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi, neesmu interesējies, bet sava niša ir arī šādiem rakstītājiem. Tomēr lielākais gandarījums – pāris cilvēki pēc Akadēmijas man teikuši, ka iemācījušies viņi ne vella nav, bet viņiem radusies pārliecība, par to, ko viņi dara.

P. B. Jā, tas ir tas labākais. Vai nu ir pārliecība, ka tu dari, tev sanāk un tāpēc jāturpina, vai arī tev nesanāk un jāmet miers. Tie abi ir laimīgie gadījumi, bet viss, kas pa vidu – nu, tur darbs arī psihoterapeitam.

Es vispār uzskatu, ka iemācīt neko nav iespējams – tai ziņā, ka tu viņam kaut ko ieliec galvā, mutē vai kādā citā vietā, un pēc tam viņš pēkšņi sāk rakstīt… Ja viņš grib iemācīties, tad arī iemācās. Bet to jau var just. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka viņš pats visu zina labāk, un viņam nerodas jautājumi par to, ar ko viņš nodarbojas… Labi, lai viņš dzīvo ar šo pārliecību.

image Aivars Eipurs. Iemācīt nevar, tas tiesa, bet var attīstīt prasmes un iemaņas. Uztrenēt garīgos muskuļus.

P. B. Bet cilvēkam vispirmām kārtām to jāgrib! Ja viņš kā tas balodis, kas ligzdu taisa…

A. E. Iedomājies – Latvijā ir daudzas dažādu līmeņu mākslas skolas, sākot no pirmskolnieku zīmēšanas pulciņiem līdz akadēmijai. Visur mācās „par māksliniekiem”. Lai izveidotu mākslinieku, izstrādāta pamatīga izglītības struktūra. Tas pats ar mūziķiem. Kāpēc mums jāiedomājas, ka dzejniekiem un prozistiem noteikti jābūt autodidaktiem? Dabiski, arī mākslā ir autodidakti, kaut vai, teiksim, naivisti, bet tādi gadās ārkārtīgi reti. Turpretī literatūrā – visi autodidakti, pilnīgi visi. Filologos taču rakstīt nemāca. Tāpēc es uzskatu, ka mācīt rakstniecību noteikti vajadzīgs.

G. B. Pag, bet mākslinieka un rakstnieka darba specifika tomēr ir atšķirīga. Pieņemsim, cilvēks mācās mākslas skolā, pēc tam akadēmijā, ar lielām pūlēm tiek visam cauri, bet talantu viņam nav nekādu. Vienkārši tāds uzcītīgs cilvēks patrāpījies. Pēc tam, kad viņš nomācījies vai nomocījies šos kopumā padsmit gadus, viņš tak var likt lietā apgūtās zināšanas, precīzāk, amata prasmi un labi attīstītās iemaņas. Nu, kaut vai zīmēt konservu etiķetes vai ko tamlīdzīgu un tādējādi nopelnīt iztikšanu – un štrunts, ka ne uz ko citu viņš nav spējīgs. Bet rakstnieks? Viņš savas iemaņas nekur nevar izmantot. Nav tāda sfēra kā, teiksim, lietišķā aprakstniecība. Nevienā iestādē nav tāda amata – rakstnieks. Bet mākslinieks – tāds gan ir, un tur arī droši vien aiziet visi tie netalantīgie, kas prasmes un iemaņas tomēr apguvuši.

P. B. Bet viņš var būt labs redaktors.

image G. B. Nu gan – pēc rakstnieku kursiem par redaktoru! Man liekas, labu redaktoru grūtāk izmācīt nekā rakstnieku. Nē, precīzāk sakot, slikts rakstnieks lielas ziepes nav spējīgs sataisīt, viņu vienkārši nelasīs, bet slikts redaktors gan.

P. B. Protams, par to varbūt pat būtu interesantāk parunāt. Man liekas, jauni rakstnieki, lai kādi laiki būtu, parādīsies atkal un atkal, un tas nekad nebeigsies. Bet no laba redaktora jauns rakstnieks var vairāk iemācīties nekā apmeklējot šitādus kursus. Un iemācīties tieši to, kas viņam vajadzīgs praktiskajā ikdienas darbā. Tās pašas prasmes un iemaņas.

A. E. Literārajā Akadēmijā gada laikā katrs māceklis iziet 16 nodarbības meistardarbnīcā un 32 dienas ir teorētiskās lekcijas. Tas, ko Pauls saka, – tur patiešām beigās var iznākt redaktori, var iznākt kritiķi… Ja ne citādi, akadēmija parāda ceļu, nošķir potenciālos rakstniekus no potenciālajiem redaktoriem, korektoriem vai, teiksim, žurnālistiem. Kaut vai tik primitīvā veidā, ka cilvēks vienkārši apjēdz, ka viņam nekādā gadījumā nepadodas rakstīšana, bet, ja nu tomēr nosliece uz literatūru ir, var izvēlēties arī tādu sfēru, kur darbošanās ar tekstu vairāk ir amats. Pirms Akadēmijas viņam par to visu varbūt nebija ne mazākās nojausmas, jo cilvēki taču lielākoties neapzinās, cik plaša un daudzveidīga ir pasaule, kas saistīta ar teksta un grāmatas tapšanu.

P. B. Jā, pamudina sākt interesēties un mācīties vairāk.

A. K. Bet uz Akadēmiju taču iet cilvēki, kas grib tapt par ģeniāliem rakstniekiem! Viņiem ne prātā nenāk redaktora darbs.

P. B. Es sako ko citu. Kārtīgs redaktors jaunu rakstnieku var izdresēt labāk nekā vairāki gadi Akadēmijā. Bet pieredzējuši redaktori Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Katrā ziņā – mazāk nekā rakstnieku.

A. K. Redaktors var iemācīt tīro tehniku, bet ne jau… idejisko līmeni vai ko tamlīdzīgu.

G. B. Ko tu mācīji savā meistardarbnīcā – citu vai vairāk, nekā spēj iemācīt redaktors?

A. K. Teiksim, lasīju viņu darbiņus un caur uzrakstīto mēģināju sajust, ko viņi vispār spētu uzrakstīt. Piemēram, dažs mēģina rakstīt kaut ko vienu, bet viņam nekas nesanāk. Nesanāk – un viss. Taču, kolīdz viņu piespiež rakstīt kaut ko citu vai citādi, uzreiz aiziet, – un cilvēks pats izbrīnījies, ka viņam sanāk kaut kas tāds, par ko iepriekš nav bijis ne jausmas.

G. B. Piespiest uzrakstīt? Ar draudiem un pavēlēm? Ja nerakstīsi, ko no tevis prasa, izmetīsim no Akadēmijas?

image A. K. Ne gluži. Es devu vingrinājumu darbiņus par kādu tēmu vai žanru – un tad jau uzreiz redzams, kas no attiecīgā cilvēka nāk laukā un uz kuru pusi viņam prāts virzās.

A. E. Arvi, kā tu to domāji – jaunie grib kļūt par ģeniāliem rakstniekiem? Nopietni?

A. K. Visi jaunie grib kļūt par ģeniāliem rakstniekiem! (Diemžēl rakstītā tekstā nekādi nav iespējams atveidot ironijas smalkās un daudzveidīgās nianses, ar kādām šī saruna ir pārsātināta .)

G. B. Zini, man gan radies cits iespaids – ne no meistardarbnīcas, bet vairāk no konsultanta pieredzes. Ir relatīvi plašs ļaužu slānis, varbūt pat tas ir tāds specifisks psiholoģiskais tips, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ – es pat teiktu, nevis raksta, bet prasti bakstās. Ne viņiem kārtīgs iekāriens, ne ķēriens un pat ne vēlēšanās… Nekādu domu par ģenialitāti. Kaut ko paknibinās, apraksta pāris lapiņas un tad uzreiz skrien pie konsultanta, bet beigu galā vēl apvainojas, ja es saku, ka tur ne vella nav un ka prozistam vajadzīga pamatīga pacietība un rūdīta pakaļa.

P. B. Jā, tā ir tāda īpaša cilvēku suga, ne jau tikai literatūrā vien sastopami. Manuprāt, labākais, ko šādi kursi var dot, ir darboties kā tādam filtram, kas labi daudziem cilvēkiem pasaka – beidziet tak nodarboties ar šīm muļķībām, sāciet darīt kaut ko citu!

G. B. Tu esi kādam tā pateicis? Tā vienkārši pasūtījis ellē ratā?

P. B. Varbūt ne tik tiešā veidā, bet daudzmaz saprotami. Patiesībā tas svarīgi jebkurai skolai, ne jau tikai Akadēmijai vien – nevis iemācīt, bet palīdzēt saprast, kas tu nekad nebūsi. Nevis iedresēt integrāļus, bet radīt tevī apjausmu, ka nekad nebūsi ģeniāls matemātiķis. Nu, un? Nebūšu – un Dievs ar to. Šaubos, vai daudz cilvēku izjūt kā traģēdiju to, ka viņš nebūs ģeniāls matemātiķis. Kāpēc būtu jāpārdzīvo rakstnieka talanta trūkums?

A. K. Daļa atbirst automātiski – atnāk kādu reizi, saprot, ka tik vienkārši tā lieta neies un vairs nenāk.

P. B. Bet katram pašam tas jāapjēdz! Ja nesaproti – tad ir tā bakstīšanās, viņi nāk, ņergājas un muļļājas tā vietā, lai darītu kaut ko citu. Un nevar viņiem ieskaidrot, ka, lai kaut ko sakarīgu uzrakstītu, ir jāstrādā! Tad vēl ir tie pavisam klīniskie gadījumi, kad cilvēks gadu pēc gada par katru cenu cenšas pielipināties klāt. Katru reizi nes vienus un tos pašus nez kad sarakstītos darbus, sēž, nīkst, nezinu, ko vispār dara, – laikam gaida, kad sāks rakstīties pats no sevis, un, lai ko tu viņiem teiktu, tas ir kā pret sienu.

A. K. Tomēr tu vari to cilvēku it kā pagrūst, radīt viņā ticību pašam sev, sajūtu, ka viņš vispār kaut kas ir. Pēc Akadēmijas beigšanas pāris meitenes man teikušas, ka kaut ko viņas saņēmušas – ja ne citādi, vismaz ticību sev. No 15 cilvēkiem, kas bija sākumā, 9 pabeidza, un man liekas, ka vismaz trīs turpinās rakstīt. Nezinu, cik labi vai slikti tas būs, cik aktīvi viņi to darīs, bet tomēr turpinās. Var jau būt, ka izšķirošo grūdienu viņas saņēmušas tieši Akadēmijā – un, ja tā, tad noteikti var uzskatīt, ka Akadēmija savas funkcijas pilda.

G. B. Aivar, tu jau vairākus gadus esi Rakstnieku savienības dzejas konsultants. Tu esi kādam skaidri un gaiši pateicis – met mieru, tev nav nekādu spēju, nekas nesanāks?

A. E. Es apbrīnoju jūsu skepsi. No vienas puses jau labi, ja izvirza tik augstus kritērijus un atbilstoši tiem filtrē cilvēkus. Tomēr šādā gadījumā diezgan plašs rakstītāju slānis paliek nenosegts. Konkrēts piemērs. Pagājušogad vadīju maksas meistardarbnīcu, uz kuru pieteicās daži no tiem, kurus Kārlis Vērdiņš nepieņēma savā meistardarbnīcā. Tātad – atbilstoši viņa filtrācijas kritērijiem ar šiem cilvēkiem nebija jēgas noņemties. Taču šogad divas no šīm meitenēm, kas pagājušogad nāca mācīties pie manis, šogad atlasi izturēja un iekļuva Literārajā Akadēmijā. Viena raksta patiešām atzīstami labi. Tātad – bija vērts ar viņām darboties. Bet, iedomāsimies, ja viņas tiktu skarbi atraidītas – kuram no tā tiktu labums? Cilvēks varbūt nelaimīgs, literatūrā varbūt kāda niša paliek neaizpildīta…

Bet ir vēl kāda lieta – daudzi, kas apmeklē manas konsultācijas, grib rakstīt un pat raksta, bet nelasa. Tā vienkārši – nelasa, pilnīgi neko.

P. B. Tas vēl nekas. Ir iznācis satikt tādus – un gan jau jūs arī esat ar viņiem saskārušies – kas ne tikai nelasa, bet nemāk rakstīt. Cilvēks pabeidzis skolu un nespēj izveidot sakarīgu teikumu. Bet tai pašā laikā viņam ir nepārvarama pārliecība, ka jānodarbojas ar rakstniecību.

G. B. Ko tas nozīmē – nepārvarama pārliecība?

P. B. Nu… Kaut kas jāpauž rakstveidā. Deklarēt ar prozas palīdzību kaut kādas idejas vai murgus. Bet, ja tā turpināsies, vienubrīd šādās meistardarbnīcās nāksies sākt mācīt gramatiku, nevis rakstniecību.

A. K. Jā, atlase nebūt nav no vieglajām problēmām. Tur viegli var nošaut greizi. Uz Akadēmiju parasti darbus iesūta vairāki desmiti. Dabiski, visu baru nav jēgas ņemt. Atceros, kāda meitene bija iesūtījusi kaut kādu galīgu draņķi, izlasīju un, protams, viņu nepieņēmu. Tomēr viņa bija natlaidīga, nelikās mierā, sūtīja citus tekstus, un beigu galā es neizturēju un paņēmu arī viņu. Beigas laimīgas – tagad viņa turpina rakstīt, nemaz ne tik slikti, bet daudzi, kas sākumā bija spēcīgāki par šo meiteni, jau pazuduši. Kā tu sākumā izzīlēsi, ar ko ir vērts strādāt un ar ko nav?

P. B. Man prātā viens līdzīgs gadījums, gan ne no Akadēmijas, bet no deviņdesmitajiem gadiem, no Jauno autoru semināra, kas tolaik vēl notika Benjamiņu mājā. Biju pie vērtēšanas, un kādai meitenei skaidri un gaiši apjautājos – vai viņai vispār vajadzētu rakstīt, jo nekādu lielo cerību tur nebija. Gan neatceros, ko viņa atbildēja, bet rakstniecībai laimīgā kārtā neatmeta ar roku. Tagad mēs viņu visi zinām – tā bija Inga Ābele. Tātad, neatkarīgi no tā, ko viņai saka, viņa turpināja rakstīt. Tas labi.

Man tomēr liekas, ka ir lietas, kas jāprot. Vienkārši – pirms tu ķeries pie rakstīšanas, tev jau kaut kas jāprot. Lai tu nodarbotos ar kādu no mākslām, tev jāprot klasiskā zīmēšanas tehnika. Ar rakstīšanu tieši tāpat. Tev jāzina kaut kādi noteikumi, lai tu zinātu, ko vispār vajag pārkāpt. Viena lietām, ko vajag zināt, ir gramatika, otra – lasīšana.

A. K. Lielajam vairumam nav nekādas paškritikas. Viņam nav ar ko salīdzināt, jo viņš nelasa, tāpēc viņš nesaprot, ka raksta galīgus draņķus.

G. B. Parasti viena no pirmajām lietām, ko es mēģinu ieskaidrot, – ja šis cilvēks grib nodarboties ar literatūru, simt procenti, ka viņš visupirms dabūs pa galvu, turklāt, iespējams, lielā mērā nepamatoti. Tādi no sākta gala ir spēles noteikumi. Ja nav uz to gatavs, lai labāk vispār nesāk.

A. E. Vēl jau ir arī ļaudis, kas saraksta stabiņā vārdus un tad kāds paziņa viņam saka apmēram tā: „Es vispār dzeju nelasu, bet, zini, tavējā man patīk.” Uzreiz rodas tāda kā savējo vai ģimeniskuma sajūta, visiem labi, un cilvēks dodas konsultēties. Man liekas, tas ir kaut kas līdzīgs puķu audzēšanai vai makšķerēšanai – patīk tā lieta, un tad var aiziet pie gudrāka parunāties par stādiem vai vizuļiem.

Tomēr gribētos atgriezties pie iemaņām un prasmēm, par ko jau teicu. Iedomāsimies cik daudz līdzekļu gada laikā tiek atvēlēts mākslas vai mūzikas skolām un cik – literatūras iemaņu attīstībai? Cik daudz līdzekļu un enerģijas tiek veltīta, lai cilvēki iemācītos kopā dziedāt? Runa ir par koriem. Vai tad literatūra būtu tik nevērtīga? Lai izaugtu tie ziedi, neatceros, Ovīdijs vai Horācijs teicis, augsne esot jāmēslo. Vai kādu mazumu no tā visa nevajadzētu atvēlēt arī rakstītmācībai?

P. B. Vai labāk, ja daudz rakstnieku – vai maz?

A. E. Man drusku žēl, ka to vārdu grafomāniju lieto tikai vienā nozīmē – daudz un slikti. Bet var taču rakstīt vienkārši daudz. Apmātība ar rakstīšanu. Dzejā tas izpaužas mazākā mērā, bet prozā – varbūt.

A. K. Ja fona nebūs – nebūs uz kā izcelties. Eipurs jau atbildēja – lai kaut kas rastos, jāmēslo. Vienīgā problēma – nevienam nav patīkami apzināties, ka viņš ietilpst mēslojuma kategorijā.

Neņemtos definēt, kas ir talants, tomēr uzskatu, ka rakstniecībā kaut kam ir jābūt. Ja patīk, to var dēvēt arī par talantu. Var iemācīt savirknēt vārdus, sakonstruēt ideju, bet beigu galā, visviens, nekas nesanāks. Daļa, kas pie manis mācījās, rakstīja kā no grāmatas – nebija kur piesieties. Teksts gluds, viegli un patīkami lasāms, it kā viss kārtībā, bet tu paskaties uzmanīgāk – tur iekšā tak nekā nav! No otras puses – ir tādi, kam teksts nenostrādāts, viņš vienkārši nemāk rakstīt, bet tu uzreiz redzi, ka viņam iekšā kaut kas ir. Droši vien šo cilvēku dēļ izglītība rakstniecībā vajadzīga. Vēl ir arī citi, kuriem esmu teicis – nāc, ja tev gribas un patīk, bet iemācīt es tev nekā nevaru, tu jau pats esi visu apguvis. Tādi laikam nāk vienkārši meklēt apstiprinājumu, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi.

A. E. Jā, jābūt duendei, mūzai, enģeļiem vai kam.

G. B. Kā tad, velniem un dēmoniem arī, bet Literārajā Akadēmijā jāmāca garu izsaukšana.

Kad jūs saskaraties ar to, ka kāds jāmāca, – jums nekad nenāk prātā apmēram šāda doma: es taču pats esmu tāds idiots – kā es kaut ko varu citam iemācīt!

A. E. Mums visiem jāturpina konsultēties. Gunti, tev jākonsultējas pie Arvja, Arvim – pie Paula…

G. B. ..un mums visiem trim pie tevis.

A. E. Nē, tas tā nosacīti. Visviens, cik tu profesionāls, tomēr tās klapes uz acīm ir – un uz kaut kādiem defektiem var norādīt tikai cilvēks no malas.

P. B. Tam jābūt absolūtam plānprātiņam, kurš iedomātos, ka visu zina un tagad tik mācīs citus. No tādiem kursiem vajadzētu turēties pa gabalu. Tas nozīmētu, ka pie stūres ticis viens no tiem, kādu starp mācekļiem ir vairākums un kas visu jau zina tāpat.

Atgriežoties pie tā, ko var un ko nevar iemācīt – man liekas, svarīgākais ir tas, ka jācenšas pašam sev uzdot nepatīkamus jautājumus par to, ko tu dari. Šo spēju ir iespējams uztrenēt, un viens no variantiem – paklausīties, kā tev šādus jautājumus uzdod citi. Man liekas, tādā veidā Akadēmijā daudz ko iemācās ne tikai mācekļi, bet arī paši mācītāji.

A. E. Bet pie manis atnāca sieviete ar četriem romāniem un teica, ka tuvinieki viņu iznīcinās, ja viņa nekļūs slavena. Rakstīt romānus un kļūt slavenai – tas esot vienīgais veids, kā no tā sprosta tikt laukā.

G. B. Ko tu dari tādos gadījumos?

A. E. Parasti mēģinu izrunāties ar cilvēkiem, noskaidrot, vai viņiem ir kādas citas prioritātes dzīvē un viņiem pašiem radīt kaut kādu skaidrību. Nevar taču būt, ka papīra aprakstīšana viņiem ir pats galvenais.

G. B. Izdodas to izdarīt?

A. E. Domāju, ka jā. Tu jau slēpjas tā konsultēšanas jēga, un tāpēc es arī varu būt konsultants. Ir gadījies satikt cilvēkus, kuriem jau pāri trīsdesmit, viņi tīņa vecumā dabūjuši nekorektu atraidījumu – un tad viņi nekur vairs neiet, izdod pat grāmatas pa saviem, vecāku vai brāļa līdzekļiem. Bet, ja būtu korektāk aprādīts, ka viņam nav nekādu rakstnieka spēju, varbūt šis cilvēks patiešām vairs nerakstītu, un visiem būtu labāk.

P. B. Jā, īpaši tam brālim, kas finansēja grāmatas izdošanu…

A. E. Vārdu sakot, tāds tīri pedagoģisks piegājiens.

G. B. Tātad brīžiem tu strādā bezmaz kā psihoterapeits? Vai neesi uzņēmies pārāk daudz?

A. E. Nē, psihoterapija – tur ir cita valoda, cita spēle, bet es domāju, ka pedagoģiskais aspekts te noteikti ir. Nē, nenoliedzu, vienam otram šādu kursu vai konsultāciju apmeklēšana ir kaut kas līdzīgs psihoterapijai… Bet, no otras puses – ir cilvēki, kuriem nesanāk, nesanāk un nesanāk – un tad pēkšņi sanāk. Tieši šo iemeslu dēļ es negribu nevienu atraidīt.

G. B. Tātad ir cilvēki, kuriem reāli var palīdzēt?

A. K. Akadēmija nav ne ģēniju fabrika, ne rakstnieku konveijers, un tai arī tādai nav jābūt.

A. E. Bet varbūt dažam būtu labāk, ja viņš izvirzītu patiešām augstus mērķus – nu, patiešām, kaut vai izmācīties par ģēniju. Teiksim, atnāk pie manis meitene. Prasu viņai – kas patīk no latviešu dzejas? Ārija Elksne patīkot. Vai tu raksti tikpat labi kā Ārija Elksne? – Nē. – Vai tu raksti labāk par Āriju Elksni? – Nē. – Vai tu varētu rakstīt labāk? – Nē. – Bet kāpēc gan nevarētu izvirzīt tādu mērķi – rakstīt labāk par Āriju Elksni? Neizdosies – nekā darīt, literatūra reizēm ir nežēlīga padarīšana.

P. B. Tas jau nav saistīts ar rakstniecību vien. Man liekas, tā ir kaut kāda latviešu nacionālā slimība, jebkurā nozarē. Pielīdzināties zemākajam. Kur nu es, ko nu es, es tik te pa apakšu. Tāda sajūta, ka totāls ambīciju trūkums ir vispārēja latviešu iezīme.

G. B. Beigu galā vēlreiz – skaidri, gaiši un banāli: vai rakstītmācīšanai ir jēga?

A. E. Protams. Protams. Es domāju, Ronaldam Briedim cepuri nost, ka viņš visus šos gadus pasākumu uzturējis pie dzīvības.

G. B. Man liekas, apcerot jēgu, drīzāk jārunā jau par sistēmu, kurā Literārā Akadēmija ir tikai viens no ķēdes posmiem. Tīņiem ir Daiņa Grīnvalda Aicinājums, kuru viņš gluži vai neticamā veidā praktiski vienatnē mācējis saglabāt. Ir Iesācēju autoru seminārs, kas beidzamajos gados, manuprāt, stipri mainījies uz labo pusi un nu spējīgs aptvert krietni lielāku potenciālo rakstītāju loku. Ir Literārā Akadēmija, kas arī nestāv uz vietas, bet gadu no gada mainās. Ir Rakstnieku savienības konsultanti. Pagājušogad biju Liepājā, kur arī vairākas dienas notiek kaut kas līdzīgs Iesācēju autoru semināram un kur piedalās ne jau tikai Liepājas jaunie autori vien.

A. E. Talsos arī ir kaut kas līdzīgs rakstniecības skolai.

G. B. Vārdu sakot, Akadēmija nav izņēmums, tā ietilpst sistēmā. Cik šī sistēma ir pareiza – ne jau mums spriest, jo paši tajā darbojamies un tāpēc neapzināti esam ieinteresēti to saglabāt, taču ir skaidrs, ka tā nebuksē, strādā, turklāt rezultāti labi redzami – tie parādās izdoto grāmatu formā. Bet interesantākais, ka šo sistēmu neviens nav plānojis – tā pamazām, lēni un smagi attīstījusies, soli pa solim. Un tas jau ir kaut kas nopietns. Akadēmija var nomirt dabiskā nāvē, konsultantu amatus kaut kādu iemeslu dēļ var likvidēt, bet, ja ir sistēma, vieta tukša nepaliks. Sistēma nodrošina, ka rodas tas, kas vajadzīgs, un atmirst, kas izrādās nederīgs.

P. B. Jebkas, kas cilvēkam ļauj nonākt pie jebkādas skaidrības vai saprašanas, ir derīgs. Un viss. Tālākie jēgas meklējumi būtu bezjēdzīga.

Karogs, 03.2008. Saruna ietilpst plašākā kontekstā – materiālu kopā ar nosaukumu Literārā Akadēmija vai rakstnieku konveijers?, kurā savus viedokļus izteikuši gan Literārās Akadēmijas meistardarbnīcu vadītāji, gan viņu audzēkņi.

P. S. Jau 2009. gadā gan Literārās Akadēmijas, gan Rakstnieku savienības konsultantu esamībai līdzekļu trūkuma dēļ tika pielikts punkts.

Vēl par šo pašu tēmu – pārdomas par to, vai rakstīt vispār iespējams iemācīt – Rakstītmācība, un apcere par pieredzi, vienu gadu vadot Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīcu – Meistardarbinieku meistardarbi.

Advertisements

One thought on “Mācīties mācīt mācīties. Saruna par Literārās Akadēmijas jēgu un sūtību

  1. Manuprāt iemācīt nevar ja nav talanta,pareizi izteiktiies noteikti ka var iemācIt.Nav jābūt ģēnijam,bet tam ko dara jānāk no sirds.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s