Ceļš pie Blaumaņa zelta. Saruna ar Līviju Volkovu

image image Līvija Volkova nupat pabeigusi monogrāfiju Blaumaņa zelts. Rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos. Pētījumā ieguldīts daudzu gadu darbs – atgādināšu, ka autorei savulaik jau publicēta grāmata par Blaumaņa daiļrades sākumposmu Tapšana (1988), tās turpinājums Pilnbriedā lasāms Blaumaņa Kopotu rakst 9. sējumā. (1999). Pētījums saveidojies milzīgs – vairāk nekā 600 lappušu. Neņemos spriest, cik pilnīgi monogrāfijā aprakstīta Blaumaņa dzīve un darbi – to apzinās tikai pati Līvija, jo diez vai ir vēl kāds cits, kurš par Blaumani zinātu vairāk nekā viņa, – taču, protams, ne jau apjoms vien piesaista uzmanību. Pirmām kārtām – Blaumaņa zelts patiesi ir reti vispusīga grāmata. Apakšvirsraksts diezgan precīzi raksturo saturu – Blaumaņa zeltā aplūkota gan viņa biogrāfija (tostarp arī, piemēram, ir nodaļa par Blaumani kā Braku samnieku, turklāt iedziļinoties viņa saimniekošanā ciešā saistībā ar Blaumaņa darbiem), gan daiļrade (ne tikai proza, dramaturģija un dzeja, bet arī žurnālistika, kurai līdz šim literatūrvēsturnieki pievērsuši maz uzmanības), gan Blaumaņa attiecības ar citiem ļaužiem. Tālāk – Blaumaņa zeltam raksturīga apbrīnojami korekta attieksme pret apceramo objektu un vienlaikus fanātiska urķība, no arhīviem, vecām avīzēm, vēstulēm dienasgrāmatām velkot laukā vissīkākos faktus un liecības par Blaumani. Jebkuram apgalvojumam ir pietiekoši spēcīgs faktoloģisks pamats. Līdz ar to Līvija ne teorētiski, bet praktiski sniegusi savu versiju atbildei uz īstenībā neatbildamo jautājumu: kur meklējama neredzamā robežlīnija starp dokumentēta fakta interpretāciju un pārmēru brīvu pieļāvumu vai pieļāvumu? Vai, no otras puses – kā atbrīvoties no no literatūrvēsturnieka dēmoniem: kārdinošās vēlmes savām iegribām, iecerēm, ilūzijām, iedomām pakļaut faktus, šo to izbīdot priekšplānā, šo to noklusējot. Visubeidzot – izdzirdot jēdzienu „akadēmisks”, normālam lasītājam uzreiz droši vien uzmetas zosāda un rodas priekšstats par kaut ko sātaniski garlaicīgu un nevienam nevajadzīgu. Bēdīgā kārtā neskaitāmu rakstītāju armādas pilnībā diskreditējušas akadēmiskuma – kā kvalitātes un atbildības – jēdzienu. Iespējams, literatūrzinātnē grafomānu vēl vairāk nekā literatūrā. Te vēl viens no Līvijas trumpjiem: viņa prot rakstīt aizraujoši, visviens, runa ir par Blaumaņa attiecībām ar sievietēm vai par to, kā viņš traktējis Freitāga dramaturģijas koncepciju.

Manuprāt, analogu Blaumaņa zeltam beidzamo gadu latviešu literatūrpētniecībā nav. Pieļauju, ka zināmā mērā monogrāfiju varēs uzlūkot kā etalonu literatūras vēstures pētniecībā vispār. Ja ne citādi – katram literatūrpētniekam samērot savu darbu ar Līvijas veikumu.

Guntis Berelis. Cik gadus tapis Blaumaņa zelts?

Līvija Volkova. Esmu rakstījusi – grūti pateikt… Man liekas, jau kopš vidusskolas laikiem, jo iekšēji tas viss sākas ar zināmu mīlestību…

G. B. Pret konkrētu cilvēku?

L. V. Jā, pret Blaumani. Mums bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja, Ilga Rugāja, viņa mums patiesi iemācīja mīlēt Blaumani, Poruku, Aspaziju, Bārdu… Nezinu, kā bija ar Raini, neatceros, vai Raini mācīja mīlēt, bet pirmie impulsi, pirmie mēģinājumi ieiet Blaumaņa tēlu pasaulē sākās bija jau vidusskolā. Ļoti tāli laiki – četrdesmito gadu beigas. Bet man pat prātā nenāca, ka es kādreiz rakstīšu par viņu grāmatas.

G. B. Latviešu rakstniecība biogrāfijās apgalvo, ka jūs esat beigusi Ķīmijas fakultāti.

L. V. Visupirms mans sapnis bija kļūt par mediķi. Tas nesanāca. Tad aizgāju uz ķīmijas fakultāti, izmācījos, gadus desmit kārtīgi strādāju par ķīmijas skolotāju. Tomēr ķīmija īsti pie sirds negāja, un te laikam pie vainas bija tā pati vidusskolā iegūtā mīlestība – ne konkrēti pret Blaumani, bet pret literatūru vispār. Tas, ka neesmu īstajā vietā, mani grauza tik ilgi, kamēr iestājos neklātienē filologos. Pie mūsu cienītā un mīļotā pasniedzēja Viļņa Eihvalda rakstīju diplomdarbu par Veidenbaumu, Eihvalds mani paslavēja un jau sāka runāt par publicēšanos. Gandrīz nobijos, tā man toreiz likās tik sveša lieta. Bet, jau filologos mācīdamās, strādāju roreizējā Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā. Bija maza publikācija, pēc tam mana draudzene Saulcerīte Viese no muzeja aizgāja strādāt uz Liesmu, uz kritikas un literārā mantojuma redakciju, un ieteica, lai es rakstot grāmatu. Tas man likās šausmīgi jocīgi…

G. B. Vēl mazliet atkāpsimies pagātnē. Kad mācījāties ķīmijas fakultātē – tie tak vēl bija Staļina gadi, grāmatas iznāca maz un tās pašas galīgi nelasāmas. Ko tolaik vispār varēja lasīt tādas eksaktas un ar literatūru galīgi nesaistītas jaunkundzes, lai nesamaitātu prātu?

L. V. Jā, bija tie tukšie gadi, kad tika publicēti tikai padomju ražojumi, taču vēlāk parādījās arī gluži lasāmas grāmatas. Bet mēs lasījām – un ārkārtīgi daudz – pirmskara gados izdoto literatūru. Grāmatplaukti cilvēkiem tomēr bija palikuši, un tur bija daudz labas literatūras. Lasījām skandināvus, atceros, es biju aizrāvusies ar Kroninu, lasījām latviešu klasiķus… Mainījāmies ar grāmatām, ko katrs atrada vecāku plauktos vai pie paziņām.

G. B. Un tomēr: no vienas puses – Blaumanis un pārējie latviešu klasiķi, no otras – precīzi strukturētās eksaktās zinātnes…

L. V. Eksaktā izglītība mani pieradināja pie loģikas. Muzejā tas viss nāk tikai par labu. Starp citu, tāda interesanta sakritība, muzeja galvenā glabātāja, Anna Egliena pēc izglītības arī ir ķīmiķe.

Bet es jau teicu – mans sapnis bija kļūt par dakteri. Pēc 1949. gada, kad beidzu vidusskolu, trīs gadus stājos mediķos, bet savas ne visai labās biogrāfijas dēļ netiku iekšā. Ķīmiķi man likās labs apkārtceļš.

G. B. Ko jūs sagrēkojāt, ka biogrāfija ne visai laba?

L. V. Biogrāfiju samaitāja mani nabaga vecāki, kurus 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju.

G. B. Bet jūs pati kā paglābāties?

L. V. Laikam tiešām esmu dzimusi laimes krekliņā. Ja mani aizvestu – man toreiz bija tikai desmit gadu –, varbūt pat nebūtu atgriezusies, jo bērni ļoti daudzi tur palika. Acīmredzot bija pagadījušies labi ņēmēji, kas tajā rītā atnāca pakaļ. Mēs dzīvojām kopā ar vecmāmiņu, un viņa sāka lūgties, vai to bērnu nevar atstāt pie viņas mājās. Lai cik neticami tas izklausītos, mani atstāja. Tēvs Sibīrijā nomira badā, bet mamma puslegāli atgriezās, vēl pirms 1956. gada. Tie bija smagi gadi.

Tēvs bija zvērināts advokāts, ar ko kādreiz ļoti lepojos, bet tagad, kad ar advokātiem visas tās nebūšanas, jau gluži neērti kaut ko tādu teikt. Tēvabrālis un otra vecmāmiņa dzīvoja laukos, Krapes pagastā, tāpēc arī es daudz dzīvoju pie viņiem, un kopš tā laika sevi vienmēr vairāk esmu izjutusi kā lauku bērnu, ne kā pilsētnieci. Arī tāpēc varbūt esmu tendēta uz šo literatūru, kas lielā mērā tapusi laukos un ko radījuši laucinieki.

G. B. 1979. gadā iznāca jūsu pirmā grāmata – Eduards Veidenbaums. Kāpēc tieši Veidenbaums – nevis jau tolaik Blaumanis?

L. V. Veidenbaums – tā bija gandrīz liktenīga sakritība. Vēl strādājot par skolotāju, ar savu audzināmo klasi, tāds mazs bariņš, ar mugursomām devāmies uz Cēsīm. Galamērķis laikam bija Sietiņiezis pie Gaujas. Zināju, ka mana vecmāmiņa dzimusi Kalāčos. Viņas vecāki tur bija rentnieki pie Veidenbaumiem. Nekad nebiju Kalāčos bijusi, un man ienāca prātā – izmetīsim līkumu, apskatīsimies. Muzeja vadītāja, Biruta Leite, mūs sirsnīgi uzņēma, parādāja man rentnieka istabu, kur vecmāmiņa bija dzīvojusi. Tad arī uzzināju, ka Veidenbaums mācējis stenografēt – un bieži savu prasmi izmantojis, bet līdz pat tam laikam – 1962. gadam – neviens nebija šīm stenogrammām ķēries klāt un atšifrējis. Turklāt Veidenbaums bija stenografējis vācu valodā, un tur tie principi citādi nekā latviešu. Sagadījās, ka arī es biju apguvusi stenografēšanu, arī es mācēju vācu valodu – un tāpēc tā avantūristiski apņēmos stenogrammas atšifrēt. Gads pagāja, kamēr beidzot biju izlasījusi, ko Veidenbaums tur sarakstījis. Faktiski tikai tāpēc sāku strādāt ar Veidenbaumu un filologos izvēlējos rakstīt par viņu kursa un diploma darbu.

G. B. Tātad var uzskatīt, ka vecmāmiņa ir noteikusi jūsu literatūrpētnieces biogrāfiju?

L. V. Jā, sākums ir Kalāču vecmāmiņa. Tā arī pamazām nonācu līdz grāmatai par Veidenbaumu. Bet ko es vispār jēdzu no grāmatu rakstīšanas, turklāt pēc dabas esmu stipri haotiska, neraugoties uz eksakto izglītību. Un te nu es joprojām nevaru beigt dziedāt slavas dziesmas manai pirmajai redaktorei, Silvijai Radzobei, kura man iedīdīja, kā vajag rakstīt – vēl tagad viņas mācības šur tur noder. Īstenībā bez viņas nekas nebūtu sanācis – viņa man bija kā līdzautore.

Pēc Raiņa literatūras un mākslas vēstures sākās mani klaiņošanas gadi, vispirms strādāju Kalāčos, tad – Brakos.

G. B. Kāpēc jūs neturpinājāt tik veiksmīgi sākto tēmu par Veidenbaumu?

L. V. Ja man vēl kaut ko vajadzētu rakstīt, man nebūtu lāga ko teikt… Ziniet, ir sajūta, ka par Veidenbaumu esmu pateikusi visu, ko es personiski varu pateikt. Jā, par viņu var rakstīt filozofiskā aspektā, bet tas jādara citiem autoriem. Ar Blaumani ir pilnīgi pretēji – es varētu vēl turpināt un sarakstīt vēl vismaz vienu tādu pašu grāmatu.

G. B. Jūs uz Brakiem aizgājāt apzināti, lai, pabeigusi Veidenbaumu, kārtīgi ķertos klāt Blaumanim?

L. V. Daļēji arī tā bija nejaušība. Kā jau teicu, Blaumanis man pirmā jaunības mīlestība. Braki jau vispār man bija tāda vieta, uz kurieni brauc kā svētceļojumā. Un tad, kad no Brakiem aizgāja iepriekšējā vadītāja, mani pabildināja. Biju gan briesmīgi pārbijusies, bet piekritu, un divus gadus es tur nostrādāju. Un tikai tur es sapratu, cik ārkārtīgi daudz Blaumanis izmantojis savos darbos no tā, ko redzējis sev apkārt. Literatūrvēsturnieks, kas strādā tikai ar dokumentiem, to nevar izjust – tas ir pašam jāredz, un tikai pēc kāda laika tu saproti, ka, jā, šī aka ir tā pati, kuru aprakstījis Blaumanis, šī nogāze ir tā pati, pa kuru aizelsušies kāpa augšup viņa darbu personāži. Īstenībā dziļi Blaumaņa darbos ieslēptas viņa paša personiskās problēmas. Skatot vienu atsevišķu darbu bez viņa dzīves faktiem, tas nav jūtams, bet, liekot kopā vairākas it kā nejaušības, izrādās, ka katra ir dziļā sakarā ar viņa tā laika pārdzīvojumiem, sevišķi, runājot par Blaumaņa attiecībām ar Mariju fon Andrejanovu.

Pēc Brakiem kādu laiku strādāju arī Andreja Upīša muzejā Skrīveros, bet ar Upīti man tā arī neiedibinājās tik tuvas attiecības kā ar Blaumani.

G. B. Droši vien katra literatūrvēsturnieka kvēlākais sapnis ir izdarīt atklājumu – atrast kaut ko tādu, par ko nevienam nav ne mazākās jausmas. Vai jums ir gadījies kāds atklājums?

image Līvija Volkova Brakos, 04.09.2008

L. V. Tādi mazi atradumi bijuši tik daudz, ka visi jau saplūduši kopā un kaut ko vienu atsevišķi izdalīt būtu grūti. Viens piemērs. Līdz pat beidzamam laikam pastāvēja neskaidrības par Pēterburgas Avīžu statusu – tas bijis cenzūras vai bezcenzūras izdevums. Visos avotos, arī 1992. gadā izdotajā Griguļa un Treija Latviešu žurnālistikas vēsturē tiek minēts, ka Pēterburgas Avīzes bija bezcenzūras laikraksts. It kā sīkums, bet ir svarīgi to zināt, jo ar šo avīzi bija saistīti daudzi tā laika rakstnieki un vajag saprast, vai viņu darbi ir vai nav cenzēt, redaktori ir vai nav rēķinājušies ar cenzūru, Blaumanis ir vai nav staigājis pie cenzora. Tur pat visādas leģendas izveidojušās par to, ka Pēterburgas Avīzes bija bezcenzūras laikraksts un kā šis statuss iegūts. Leģendas tiek atkārtotas arī it kā ļoti autoritatīvos izdevumos. Izrādījās, patiesība ļoti vienkārši noskaidrojama, bet neviens to nebija izdarījis. Gadiem es biju rakusies cauri bibliotēku un muzeju retumiem, bet tad man uztrāpījās laikraksta izdevēja Rāviņa nepublicētās atmiņas, un tur tas viss bija izklāstīts. Atklājās, ka pirmajā gadā Pēterburgas Avīzes tika cenzētas gluži tāpat kā visi citi izdevumi, un tikai sākot ar 1903. gadu tas kļuva par bezcenzūras izdevumu.

Bet kaut ko atrast parasti var tikai tad, ja zini, ka kaut kas tāds ir. Teiksim, uzgāju Kārļa Egles norādi, ka Ernestīnei Pētersonei bijis piemiņas albums ar Poruka, Melngaiļa, Blaumaņa ierakstiem – un man bija svarīgi dabūt rokā Blaumaņa ierakstu. Taču albums no muzeja bija kaut kur aizklīdis, un tad es dzenājos pa dažādiem muzejiem, kamēr beidzot tas atradās kādā provinces muzejā.

Tāpat no daudziem sīkiem faktiem radās būtisks secinājums par ūdens simboliku Blaumaņa darbos.

G. B. Vai tagad var uzskatīt, ka par Blaumani ir pateikts viss?

L. V. Blaumanis ir bezgalīgs, viņš tik ļoti bija iekšā visos procesos, žurnālistikā, teātrī, tad vēl vide, viņa lielais draugu pulks, caur kuru no Blaumaņa aizstīgo pavedieni – tur patiešām vēl daudz ko pētīt. Manā raksturā ir tā – man ir grūti sākt, bet, ja es sāku…

G. B. ..tad jūs vairs nevar apturēt…

L. V. Jā, tad es vairs nevaru apstāties, viss ir tik interesanti un visa kā ir tik daudz…

Karogs, 11.2007.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s