Margerita Jursenāra “Coup de Grâce”

Margerita Jursenāra Coup de Grâce

Kā noprotams, Margeritas Jursenāras romāns Coup de Grâce (Atēna; no franču valodas tulk. Gita Grīnberga) izdots galvenokārt tāpēc, ka tā darbība norisinās Pilsoņu kara laikā Kurzemē, kur vācu armija pretojas boļševiku iebrukumam. Coup de Grâce, oriģinālā publicēts 1938. gadā, tiek uzskatīts par vienu no Jursenāras vājākajiem romāniem; arī viņa pati nelabprāt par to ir izteikusies un atšķirībā no citiem darbiem, kurus Jursenāra rakstīja un pārrakstīja gadiem un gadu desmitiem, Coup de Grâce tapis straujā tempā. Uzreiz gan jāpiebilst, ka vājš tas šķiet, ja romānu salīdzina ar Jursenāras meistardarbiem (savulaik tulkoti arī latviski) – Hadriāna atmiņām (1951) un Melno darbu (1968). Citādi lasāmgabalam ne vainas, turklāt Coup de Grâce vēstītāja Ērika fon Lomonda (franču senči, baltu izcelsmes māte, tēvs – vācietis) negantās pašrefleksijas drusku atgādina Melnā darba Zenonu jaunībā.

Kāpēc tieši Kurzeme? Jau pirmajā acu uzmetienā skaidrs, ka Jursenārai nav ne mazākā priekšstata par attēlojamo vidi (Rīga pieminēta vien garāmejot; Kratovices muiža, kur norisinās romāna lielākās daļas darbība, spriežot pēc nosaukuma, vairāk būtu iederīga Polijā vai varbūt Lietuvā; latvieši romānā vispār neparādās), nedz arī par šā laikposma reālajām norisēm. Īstenībā gan Kurzeme nepavisam nav svarīga. Vairāk ticams, ka autorei vajadzēja distancēties no realitātes – un šā iemesla dēļ viņa atkāpās lai arī tuvā, tomēr jau romāna tapšanas laikā nesasniedzamā un tāpēc drusku mītiskā pagātnē, darbību pārceļot uz frančiem tikpat kā nepazīstamo Baltiju. Karš trīs centrālos personāžus – aristokrātus Ēriku, Konradu un viņa māsu Sofiju – izrāvis no ierastās vides, visriņķī nāve un iznīcība. Te jāatceras, ka trīsdesmito gadu nogale Francijā bija eksistenciālisma ziedu laiki. Iespaidošanos no Andrē Žida Jursenāra, cik gadījies lasīt, pati labprāt atzina, taču vienlīdz jūtama ir arī Andrē Malro klātbūtne, jo sevišķi – spēlēs ar un ap nāves tēmu. Uz šāda fona starp Ēriku, Sofiju un Konradu veidojas ļoti savdabīgs mīlas trīsstūris (viendzimuma mīlas izklaides Jursenāri interesēja gan dzīvē, gan daiļradē; tiesa, romānos homoseksuālās jūtas viņa maskēja ar rūdītas prozistes eleganci), kas tiek sadragāts patiesi eksistenciālistiskā manierē – visi beigti, izņemot Ēriku, lai kāds varētu izstāstīt šo stāstu. Aristokrātu kompleksi pamīšus ar kara šausmām, kuras aprakstījusi snobiska un lāgiem drusku klīrīga intelektuāle – vārdu sakot, baisa putra, kuru mūslaikos grūti uztvert nopietni. Bet, vienalga, interesanti – ja ne citādi, tad vismaz, no vienas puses, kā izcilās rakstnieces Jursenāras agrīnās daiļrades paraugs, no otras – kā versija par to, ko par Latviju izdomā ļauži, kas labi ja tās vārdu dzirdējuši.

Karogs, 08.2007

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s