Biruta Delle “Mans ceļš”

image Pirms kāda laika Karogā izteicos, ka mākslinieki nemāk rakstīt – nedz par mākslu, nedz par sevi. Tak nekā – izlasot gleznotājas Birutas Delles mazo autobiogrāfisko grāmatiņu Mans ceļš (Atēna), nākas koriģēt – lāgiem gadās arī izņēmumi, turklāt reti patīkami izņēmumi. Pirmajā acu uzmetienā virsraksts Mans ceļs šķiet ja ne gluži pārmēru banāls, tad vismaz neizteiksmīgs un pagalam neitrāls, tomēr tas precīzi raksturo pašu grāmatu: Delle ne tikai konspektīvi izklāsta savu biogrāfiju, bet arī interpretē to kā ceļu (atcerēsimies jēdziena „ceļš” milzīgo jēgu daudzās metafiziskajās tradīcijās). Ceļš, kas realizējas kā apmātība un apsēstība ar gleznošanu. Starp citu, likās interesanta Delles attieksme pret mākslu. Viņa nemēģina teoretizēt par mākslas funkcijām, misiju vai tamlīdzīgām „augstām” būšanām un pat īpaši neprāto par savām attiecībām ar mākslas vēsturi (vienīgi – tiek piesaukti daži vecmeistari, no kuriem viņa savulaik mācījusies, turklāt, izrādās, pat dažs socreālists ierindojams skolotāju kategorijā: „Savā ziņā stimuls bija izstādēs redzētās socreālisma figurālās gleznas. Lai mani darbi būtu pilnīgs pretstats!”). Šādas intelektuālas ekspedīcijas Dellei galīgi svešas. Gluži pretēji – grāmatā daudzviet atkārtojas doma, ka Delle „vienkārši mālē”, taču dara to praktiski nepārtraukti un neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem. Turklāt, šķiet, viņa pat īpaši nedomā par „vienkāršās mālēšanas” rezultātu. Grūti iedomāties vēl kādu mākslinieku, kam piemistu tik fanātiski godīga attieksme pret savu darbu. Paradoksālā veidā šī „vienkāršā mālēšana” rada bildes, kuras ieraugot pati no sevis dzimst teoretizēšana par mākslas funkcijām, misiju un citām „augstajām” būšanām – un riņķis sākas no gala.

Tātad, no vienas puses, grāmatas vēstījumu veido autores stāsts par savu apsēstību ar mākslu. No otras – stāsts par šķēršļiem, kurus viņai nācies pārvarēt, lai vispār varētu gleznot. Šis stāsts ir tikpat godīgs un atklāts kā Delles attieksme pret „mālēšanu”. Ir nebūt ne pašas gaišākās bērnības ainas, ir Delles cīņa ar socreālisma kanonu, mācoties un tā arī nebeidzot Mākslas akadēmiju; daudzas tikai garāmejot pieminētas drāmas ieslēptas frāzē „Līdz pat šim laikam neesmu sapratusi, kāpēc man bija jāmirst un neticamu sakritību dēļ jāatgriežas dzīvē”. Ir arī atmiņas par leģendāro Kazu. Delles gleznas gan degušas ugunsgrēkos, gan iznīcinātas, gan vienkārši nozagtas. Autore neslēpj arī šaušalīgo ģimenes drāmu (Delles dēls nogalināja viņas vīru, bet dēla tēvs pēc tam izdarīja pašnāvību). Izrādās, ļoti lakoniskā tekstā var pastāstīt ārkārtīgi daudz (varbūt vienīgi grāmatas beigu gals sanācis pārmēru sastrupināts). Bet, vienalga, pēc autobiogrāfijas izlasīšanas rodas jautājums: ja pasaule ir darījusi visu iespējamo, lai Delle negleznotu, tad kā tas nākas, ka viņa ne tikai glezno, bet arī ir viena no izcilākajām latviešu māksliniecēm? Atbilde droši vien meklējama tajā pašā ceļa jēdzienā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s