Pols Osters “Ilūziju grāmata” un “Orākulu nakts”

image Pols Osters Ilūziju grāmata Pirms gadiem septiņiem vai astoņiem gluži nejauši izlasīju vienu no Pola Ostera Ņujorkas triloģijas grāmatām – Stikla pilsētu, tobrīd vēl neko par šo autoru nezinādams. „Mīļāko rakstnieku” panteons toreiz jau bija izveidojies un likās nemainīgs un nesatricināms, taču ar Stikla pilsētu pietika, lai Ostera proza uz laiku laikiem ieēstos apziņā, tagad gaidu un cītīgi lasu katru nākamo viņa romānu un pavisam nekritiski piedodu autoram visas viņa literārās apgrēcības, kādu ir ne mazums. Kāpēc tik kvēlas simpātijas – nudien nav skaidrs. Var jau būt, tas tāpēc, ka Osters ir to reto rietumpasaules rakstnieku skaitā, kas mīklainu iemeslu dēļ grāmatu rakstīšanu uztver nevis kā peļņas darbu (Osters reiz intervijā stāstīja – viņš bijis milzīgi pārsteigts, ka jau krietni pāri četrdesmit gadu vecumam grāmatu rakstīšana pēkšņi sākusi ienest naudu, jo viņš jau bijis pilnībā identificējies ar nezināmā un nabagā rakstnieka tēlu), kādas par varītēm svarīgas „vēsts” nogādāšanu līdz lasītājam, mēģinājumu satricināt literatūru vai ko tamlīdzīgu, bet drīzāk kā personisku apmātību, galu galā – kā tīru mākslu, ja vien mēs varētu pateikt, ko šis jēdziens īsti nozīmē.

Beidzot Pols Osters (Paul Auster, 1947) tulkots arī latviski, turklāt divi gluži svaigi romāni uzreiz ­– Ilūziju grāmata (oriģinālā iznācis 2002; no angļu val. tulk. Ingūna Beķere) un Orākulu nakts (2003; tulk. Diāna Smilga; abus romānus izdevusi Izdevniecība AGB sērijā Vēja suņa klasika). Manuprāt, tie gan nav spožākie Ostera romāni – kā Ņujorkas triloģija, Mēness templis un varbūt vēl Timbuktu (gadiem ritot, sentimentālais stāsts par veco klaidoni, viņa suni un Edgaru Po šķiet aizvien jaukāks) – tomēr arī tajos gana iespaidīgi jūtama viņa poētika.

Pilns Ostera komplekts. Bezgala vientuļie ļauži, kuri kaut kādu iemeslu dēļ izmesti laukā no realitātes un spiesti – vai paši izvēlas to darīt – radīt personisko realitāti pēc saviem ieskatiem. Ilūziju grāmatā tāds ir profesors Zimmers, kura sieva un bērni iet bojā lidmašīnu katastrofā, tāpēc viņš ķeras pie grāmatas par mūslaikos aizmirsto mēmā kino komiķi Hektoru Mannu. Orākulu naktī – rakstnieks Sidnijs Ors, kurš, knapi izdzīvojis pēc smagas slimības, lai atsāktu rakstīt, kādā ķīniešu rakstāmlietu veikaliņā nopērk zilu piezīmju kladi. Starp citu, klade reāli eksistējusi, gan sarkana: kad Osters ar sievu bija kāzu ceļojumā Parīzē – nezinu, vai tas notika 1982. gadā, kad noris romāna darbība, bet tas liekas itin iespējams, jo Osteram šādi šifri labi iet pie sirds – viņam tāda tika uzdāvināta; tālāk klade pavedinājusi domu, ka varbūt tā ir vārti uz citu pasauli.

Tālāk – grēcīgi aizraujošs sižets ar detektīvromāna aksesuāriem. Ilūziju grāmatā tā pamatā ir Hektora Manna mīkla – viņš 1929. gadā izgājis no mājām un pazudis, bet nu profesors Zimmers uzzina, ka Manns joprojām ir dzīvs, turklāt ir filmas, kuras viņš uzņēmis un kuras neviens nav redzējis. Orākulu naktī – neprāts, kuru Sidnija Ora dzīvē ienes zilā klade. Gan jāpiebilst, ka Orākulu naktī autors ar mehānisko, iepriekšparedzamo un tik uzkrītoši holivudisko atrisinājumu iebrauc galīgā purvā. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka Orākulu nakts radās no piezīmēm scenārijam filmai, kuru vēl astoņdesmitajos gados gatavojās uzņemt Vims Venders. Filma netika uzņemta, toties radās romāns.

Vēl – Ostera intelektuālisms, kuru lieliski līdzsvaro pamatīgās, bet ne pārspīlētās nostalģijas un melanholijas devas. Jo sevišķi izteiksmīgi šī īpatnība jūtama Ilūziju grāmatā – kā jau klasiskā postmodernismā pienākas, Osters, rakstot par to, kā Zimmers raksta grāmatu par Hektoru Mannu, saraksta arī plašu šās grāmatas fragmentu, no kura pa visām šķirbām plūst rūdīta analītiķa sentimentālās emocijas, saskaroties ar stulbām un senaizmirstām mēmā kino komēdijām. Protams, arī spoguļspēles – Zimmers lielā mērā ir Hektora Manna atspulgs un otrādi. Tāpat uz pārdomām pavedina tas fakts, ka Zimmers tulko Šatobriāna memuārus ar daiļrunīgo virsrakstu Mirušā atmiņas. Spēles ar cilvēku vārdiem, ko Osters iecienījis jau kopš Stikla pilsētas Stillmena. Pārsteidzošās un neticamās sakarības – realitātē to pamatā ir visbanālākā nejaušība, turpretī Ostera romānos šo nejaušību tīklojums kļūst par dzelžainu likumsakarību – pat tajos gadījumos, kad liekas, ka nav ne nejaušību, nedz likumsakarību, ir tikai vairāk vai mazāk nozīmīga epizode. Teiksim, revolveris, kurš vairākkārt nospēlē lomu – gan traģisku, gan komisku – Ilūziju naktīs. Man ir lielas aizdomas, ka šis revolveris ir tas pats, ar kuru Ostera vecmamma 1919. gadā nošāva viņa vectēvu, katrā ziņā – romāna personāži ar to žestikulē pārmēru daiļrunīgi. Atkal un atkal izrādās, ka esamība ir literatūras atdarinājums. Tas, ko mēs dēvējam par realitāti, nemaz neesksistē. Pareizāk sakot, realitāte nav „tik ļoti reāla”, kā mums gribētos – pārāk daudz tajā ir no literatūras un kino. Bet realitāte „kāda tā ir” parasti gluži vienkārši ir draņķīga literatūra.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s