„Mojā tvojā ņepaņimai – mojā seržanta Vanagsa paņimai”. Saruna ar Uldi Vanagu

Guntis Berelis. Patlaban tev pie beigām romāns, kurā darbība noris pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, padomju armijā, turklāt vēl Azerbaidžānā netālu no Irānas robežas. Romānā darbojas viens vienīgs latvietis – seržants Aldis Vītoliņš. Kāpēc tāda ja ne gluži eksotiska, tad vismaz šābrīža latviešu literatūrā ļoti neparasta vides un personāžu izvēle?

Uldis Vanags. Krievu armija – tā jau pati par sevi ir lieliska skatuve, kas padara iecerētā uzdevuma realizāciju vienkāršāku. Skarba vide, kurā atklājas cilvēka raksturs. Tur nav kā civilizētajā pasaulē. Tā ir vide, kurā tev pašam jāizkaro dzīves telpa, un pēc tam atkarībā no tā, kas tu esi, vari uz to iedarboties. Tu vari salūzt un kļūt par abižoto – tā ir tāda trauma, ka varbūt visu mūžu netiksi uz kājām. Sevi vari labi pārbaudīt, un vari pārbaudīt kategorijas – kas labs, kas – ļauns. Cik konsekventi spēj pats reaģēt uz to, kas ar tevi notiek. Turklāt vieglāk rakstīt, jo tā vide labi pazīstama. Kaukāzs un Aizkaukāzs man ir tuvs, daudz tur ir būts – ne tikai armijā, bet arī vēlāk, kad braucu uz Aizkaukāzu ar lopu vagoniem un redzēju to, par ko tūristiem nav ne jausmas.

imageG. B. Jau no Karogā lasāmajiem fragmentiem redzams, ka romānā būs reti koša visādu piedzīvojumu un pieredzējumu buķete. Tāpēc jautāšu pavisam primitīvi – taisnību sakot, kārtīgam prozistam šādu jautājumu nav īsti pieklājīgi uzdot: cik lielā mērā romāns ir autobiogrāfisks?

U. V. Esmu tajā pusē dienējis, Prišibā – tagad tā pilsēta saucas citādi, 22. motorizēto kājnieku pulkā, kur biju vada komandiera vietnieks, bet trūka ofiņu, tāpēc faktiski pildīju virsnieka funkcijas. Runājot par paša pieredzēto – neesmu Alda Vītoliņa prototips, arī sižets ir izdomāts, bet tur nav nekā tāda, kas nevarētu notikt. Romānā aprakstītas milzīgas mācības – esmu piedalījies pat divās. Savā ziņā man pat laimējās – bija taču tādi karavīri, kas dienesta laikā vispār labi ja piecas reizes izšāva, taču manā laikā mainījās kara ministri. Viens nomira, bet īsi pirms tam Aizkaukāza kara apgabalā mēs viņam taisījām mācības, milzīgu pokazuhu. Otrs nāca vietā – un taisījām nākamo pokazuhu. Karot iznāca pamatīgi.

Uldis Vanags, uzstājoties Prozas lasījumos 2007. gada decembrī

G. B. Vēl romānam ir mīklains dibenplāns, kas gan Karogā publicētajos fragmentos nav īpaši jūtams, – zaratustrieši jeb zoroastrieši. Ir zināms, ka zoroastrisms nāk no senajiem irāņiem – tātad no tām pašām teritorijām, kur dienē Aldis Vītoliņš. Ko tu gribēji pateikt, iepīdams romānā atsauces uz zoroastrismu?

U. V. Kaukāzam ir ārkārtīgi interesanta vēsture – un daudzas tradīcijas nāk tieši no senajiem laikiem, no zaratustriešiem. Tāpēc, ja reiz rakstu par šo vidi, gribējās kaut minimāli skart visas šīs būšanas. Otrkārt, Zaratustras mācība ir interesanta kā tāda. Viņš iebilst pret vardarbību, bet vienlaikus asi nostājas pret ļaunumu – un tur gan sludina, ka ļaunums jāiznīcina ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Jebkurš, kurš kritīs varoņa nāvē, cīnīdamies pret ļaunumu, nonāks debesīs – apmēram tā. Tas varētu būt romāna… „ideoloģiskais pamats” (Uldis sirsnīgi nosmejas). Protams, necitējot gātas vai Avestas fragmentus, bet mēģinot pateikt būtību. Vispār jau visām reliģijām tas pamats – attieksme pret labo un ļauno – ir vienāds, bet, atcerēsimies, ka Zaratustra bija viens no pirmajiem, kurš sludināja vienu dievu – vēl pirms Kristus un Muhameda. Man gribējās parādīt visu šo dziļo vēsturi, tāpēc romānā darbojas Džabirs, pusinteliģents puisis, konservatorijas students, kurš ir lepns par savas zemes vēsturi. No vienas puses – kazarmas, no otras – šī senā kultūra.

G. B. Vai nebija kārdinājums ievilkt romānā arī Nīčes Zaratustru?

U. V. Bija ķecerīga ideja – izstudēju, ko nu varēju atrast par reālo Zaratustru, vēlreiz pārlasīju Nīčes Tā runāja Zaratustra, un ienāca prātā doma abus konfrontēt, jo tie taču ir divi absolūti atšķirīgi jēdzieni. Nu, bet tas vienam romānam drusku par traku – atteicos no šīs idejas. Var pieminēt kā joku, bet vairāk ne.

Tu jautāji par prototipiem. Čečenam Saumanam noteikti tāds ir – tas bija mans draugs. Tāpat Džabiram. Ahmedam – jā, arī Ahmedam. Tas bija tāds… mēness cilvēks.

G. B. Kāpēc mēness cilvēks?

U. V. Drūmākais kalnietis. Apmēram divus metrus garš, kalsns, lielu degunu, iekritušiem vaigiem, mūždien noslēdzies sevī, ne ar vienu neko daudz nerunāja. Sēž un tik meditē. Man kā savam komandierim viņš nepārtraukti taisīja ziepes, bet tai pašā laikā man pret viņu bija baigā draudzības sajūta. Kā izrādījās, viņam pret mani arī. Reiz svinējām Jāņus, biju es, divi lietuvieši un viens pusleitis puskrievs. Dzērām pie ugunskura spirtu līdz brīdim, kamēr tas puskrievs sāka skaidroties ar leiti – kuram tīrākas asinis. Sanāca ļembasts, mūs visus iebāza uz diennaktīm, un tad Ahmeds saorganizēja… Redzi, manā rotā puse bija melnie – tadžiki, uzbeki un šitādi. Ahmeds saorganizēja rotu – un viņi pēkšņi vairs nemācēja krieviski. Vienā balsī saka ofiņam: „Mojā tvojā ņepaņimai – mojā seržanta Vanagsa poņimai”. Un viss. Pēc divām dienām mani izlaida laukā, lai savācot savus čurkas.

G. B. Ir tāda ļaužu pasuga – viņiem mūža lielākais piedzīvojums bijusi armija. Un tad viņi gadu no gada nebeidzami stāsta vienus un tos pašus armijas stāstiņus, jo nav nekā cita, par ko runāt. Cilvēkam sešdesmit gadu – bet viņš atceras, kā armijā kādam krāvis pa purnu vai pats norāvies.

U. V. Nē, ar mani daudz kas gadījies. No 18 gadiem sāku iet jūrā, pēc tam apprecējos. Sievai prasīju, vai viņa saprot, ka esmu jūrnieks. Teicās saprotam, bet pēc diviem gadiem viņa to bija aizmirsusi. Noņēma mani no kuģa, pārcēlāmies uz laukiem, viņai kā skolotājai iedeva trīsistabu dzīvokli, bija bērnudārzs – vārdsakot, visas sadzīves problēmas bija atrisinātas – tikai es tur nezināju, ko iesākt, tādā Rudbāržu ciematā, kur galvenais iztikas avots bija cūku komplekss. Izturēju gadu. Pēc tam aizbēgu. Sāku braukt ar lopu vagoniem uz Vidusāziju un Aizkaukāzu, pa vidam vēl sveķoju kokus – pazudu mežā uz veselu sezonu.

G. B. Šķiet, tolaik tev tika publicēti pirmie stāstiņi?

U. V. Jā, kad dzīvoju Rudbāržos un netiku jūrā, likās, dzīve beigusies – sāku rakstīt. Neko citu nevarēju izdomāt, ko darīt. Uzrakstīju pirmo stāstu, aizsūtīju Literatūrai un Mākslai, uzreiz atzvanīja Jakubāns, apjautājās, kāda man esot izglītība, teicu –vidusskola neklātienē…

G. B. Ko tas nozīmē – vidusskola neklātienē? Vakarskola?

U. V. Nē, vēl trakāk. Vispirms iestājos jūrskolā – izturēju 15 cilvēku konkursu uz vienu vietu, bet no turienes mani drīz izmeta laukā – par lielo muti un politisko pārliecību. Mūždien visādus grautiņus ar krieviem taisīju. Piemeklēja iemeslu, lai izdabūtu mani laukā – un uz visu mūžu aiztaisīja ciet vīzu, nekur tālāk par Baltijas jūru nevarēju tikt. Pēc tam iestājos vidusskolā, tai pašā laikā braucu jūrā, uz mācībām negāju, bet, būdams krastā, nokārtoju kaut kādas ieskaites. Tā sanāca, ka vidusskola tika pabeigta neklātienē.

G. B. Romānā ir tāda atmiņu epizode: Aldis ir jūrnieks, skatās uz zviedru kuģi un sapņo, cik vienkārši tagad būtu aizbēgt.

U. V. Tas ir reāli. Man viss bija tā piegriezies, ka biju gatavs laisties. Bet vecāki – pasniedzējs un skolotāja, un vēl brālis, tikko sācis studēt ķīmiju, – viņiem es būtu smagi iegriezis. Citādi noteikti aizlaistos, iespējas bija. Es jau jūrskolā stājos ar domu, ka jālaižas prom.

Par tiem stāstiņiem – visu, ko sarakstīju, to arī nodriķēja. Neatceros, cik īsti – vairāk par pieciem, bet mazāk par desmit.

G. B. Kāpēc, tik veiksmīgi sācis, pēkšņi rakstniecībai meti mieru?

U. V. Sāku braukt ar lopiem – un tur diez ko neparakstīsi. Tāda klaidoņa dzīve kopā ar visādiem čigāniem un kriminālajiem. Pēc tam nāca Atmoda – un tad jau literatūra vispār vairs nebija prātā. Satiku Kuldīgā īstos cilvēkus, savus domubiedrus, pie mācītāja Plātes nodibinājām LNNK Kuldīgas nodaļu – tāds romantisks saiets baznīcā bija… Olafs Gūtmanis bija iecerējis veidot kaut kādu Kurzemes literātu apvienību, sanāca kopā tā laika Kuldīgas inteliģence – un, dabiski, mēs vairāk sākām runāt nevis par literatūru, bet par politiku. Sāka veidoties Tautas fronte – un tajā trakajā laikā, kad notika pučs un barikādes, es biju Tautas frontes Kuldīgas nodaļas priekšsēdis. Pēc tam mani palūdza dibināt zemessardzi, biju zemessardzes bataljona komandieris, tad vēl biju visādās komisijās, kad vāca laukā Skrundas lokatoru, – sarunas ar krievu ofiņiem, tā nu ir klasika… Tā tas laiks aizgāja. Ā, visdullākais gadījums – mani pārcēla no Kuldīgas zemessardzes bataljona uz Liepāju, bija sarīkota maza ballīte, pēkšņi zvana no prokuratūras un saka – baigās ziepes, pie Skrundas lokatora ir bumba ar laika degli. Braucam, pilna šoseja ar mašīnām, visādi priekšnieki, krievu ofiņi grozās. Pieeju, skatos – stabs, ap to kādi desmit kilogrami trotila, virsū pulkstenis, ja var ticēt rādītājiem, vēl piecas minūtes, un tad viss ies pa gaisu. Tur vēl bija policijas priekšnieks, saka – „Nu, ko daram? Mundiera gods jāsargā.” Policijas priekšnieks un zemessardzes bataljona komandieris – ko padarīsi, jāvāc tas draņķis nost. Noņēmām trotila klučus, palika tikai viens – un tad nospļāvos un norāvu to pulksteni. Policijas priekšnieks par drosmi saņēma televizoru, man Ulmanis iedeva aploksni. Ejam ar puikām uz krogu, droši uzdzīvojam, taisu vaļā – izrādās, aploksnē tikai 20 latu. Labi, ka pašiem kāda nauda bija līdzi.

Redzi, deviņdesmitajos gados visas struktūras veidojās no jauna. Tagad grūti iedomāties, cik šausmīgi jēla bija mūsu likumdošana, kas faktiski strādāja bandītu labā. Cilvēki toreiz bija pilnīgi neaizsargāti. Bija jāizdara izvēle – un es pieņēmu bandītu noteikumus, sāku spēlēt pēc tiem. Darbojos pretī ar tām pašām metodēm, kā viņi izrīkojās.

G. B. Un iesaistīji savus padotos?

U. V. Tikai tos, kas paši gribēja. Es skaidri un gaiši tā arī pateicu – ejam pret likumu. Piecus gadus vēlāk mūs tiesāja par dienesta pilnvaru pārsniegšanu – un notiesāja, bet vienlaikus arī attaisnoja. Atzina par vainīgiem, bet bijām parādījuši sevi kā krietnus virsniekus, mums bija vienvienīgi apbalvojumi, tāpēc neiesēdināja. Paši saviem spēkiem, ne visai likumīgi, tomēr Kuldīgu iztīrījām. Kuldīgā bandītu gan bija maz, bet tā atrodas starp Ventspili un Liepāju, un viņi tur braukāja un dalīja ietekmes zonas, bet mēs devām pa purnu gan vieniem, gan otriem. Radio Kolāts reiz taisīja kaut kādu analīzi par bandītismu Latvijā un pieminēja Kuldīgu kā vienīgo tīro rajonu Latvijā. Bandītu mašīnu numuri mums bija zināmi. Ja kāds uzrodas, piebrauc mūsējie, daudz nerunā, maisu galvā – un viņš atjēdzas pagrabā, nesaprazdams, kas vispār notiek. Tā viņš kādu dienu tur noguļ, ik pa laikam kāds aiziet un drusku padauza, nākamajā dienā mīļi piedāvāju viņam aspirīnu un kafiju – un tad atpakaļ uz pagrabu. Viens karatists ar melno jostu sāka tur lejā raudāt. Saku viņam – „Tu zemniekam prasi naudu. Zemnieks ieķīlājis mežu. Par iegūto naudu uzcēlis gateri, vairāk viņam nav, viņš tev nemaksā. Tu viņam nodedzini to gateri. Ko lai viņš tagad dara? Un, saki, ko mums ar tevi tagad darīt? Palaidīsim vaļā – tu taču turpināsi tādā pašā garā.” Nu, apmēram tā.

Un malu zvejnieki Ventā – tur veseli kari bija. Viens mūsējais noķēra Godmaņa miesassargu un iemeta rumbā. Bet tādus piedzīvojumus varētu stāstīt kaut līdz rītam.

G. B. Bet tagad? Kāpēc pēkšņi atsāki rakstīt?

U. V. Deviņdesmito gadu beigās demobilizējos majora pakāpē. Šogad vēl saņēmu medaļu par labu dienestu. Tagad dzīvoju kārtīga dembeļa dzīvi. No rīta līdz vakaram sēžu noliktavā pie datora un kārtoju kaut kādus naudas dokumentus. Vienu vakaru, izrādās, pazuduši desmit tūkstoši, nākamā rītā atrodas piecpadsmit… Un, saproti, ja tu no 18 līdz kādiem 46 vai 47 gadiem esi dzīvojis tā … aktīvi, bet tad pēkšņi jāsāk dzīvot un strādāt kā normālam cilvēkam, liekas, ka dzīve apstājusies. Kā tādā barokamerā. Pirmajā gadā vispār bija baigais dzīves apnikums. Tad arī sāku pamazām rakstīt.

G. B. Loģisks noslēguma jautājums – par nākotnes iecerēm.

U. V. Pašu galveno tu vēl neesi pajautājis. Man ir divas meitas – Zane un Mare. Zane jau preceejusies –dzīvo Austrumfrīzija, mans znots ir frīzs Franks, runā latviski, ģimenes valoda viņiem ir latviešu. Divi mazdēli – Kārlis un Ailts, tas ir sens frīzu vārds. Mare šogad beidz vidusskolu.

Par iecerēm – jā, ir ieceres: galveno varoni vilkt cauri vairākiem romāniem. Nākamā grāmata varētu būt par jūru. Ļoti gribētos uzrakstīt par to, kas notika deviņdesmitajos gados, bet nāvīgi grūti par to rakstīt. Nu, tad jau redzēs.

Karogs, 01.2007

P. S. 07.2009. Pagaidām Uldim vēl nav veicies savu diždarbu pabeigt, kaut gan vairākkārt esmu dzirdējis, ka nupat jau pie beigām esot. Vienīgais publicētais viņa romāna fragments lasāms Karogā, 2007. gada 1. numurā. Gan jāpatur prātā, ka literatūrvēsturē nav mazums gadījumu, kad autors pie romāna strādā desmit un padsmit gadus. Toties presē lāgiem, bet regulāri parādās Ulda stāsti.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s