Sasa Henno “Šeit biju es. Pirmais arests”

image Igauņu jaunā prozista Sasa Henno romāna Šeit biju es (Dienas Grāmata; no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga-Preisa) pirmā grāmata Pirmais arests, oriģinālā izdots 2005. gadā, ir viņa pirmais romāns. Pirms tā autors izdevis vienu bērnu grāmatu un sarakstījis kādu autobiogrāfiskas ievirzes darbu, kas nav publicēts. Igaunijā Šeit biju es uzvarēja 2004. gada romānu konkursā – iespējams, nevis tāpēc, ka būtu visādā ziņā izcils meistardarbs (dažviet skaidri jūtams autora pieredzes trūkums, izmisīgi pūloties iestūrēt sižetu iepriekšizdomātajā gultnē), bet gan pateicoties savam atšķirīgumam. Katrā ziņā – ja meklē analoģijas ar latviešu prozu, tādu gluži vienkārši nav. Uzreiz gan nāk prātā krievu bandītu filmas (abi Brāļi, abi Bembji un tamlīdzīgas) un – mazākā mērā – varbūt vēl Ērvina Velša proza, kaut gan šķietami tik skarbais Velšs salīdzinājumā ar Henno liekas noslienājies romantiķis.

Sižets apmēram šāds. Rasu nogrābusi pie dziesmas policija, un viņš, kamerā sēdēdams, apraksta savu dzīvi. Dzīvesstāsts – tāda ļoti „melna” proza: pagrimuši tīņi, kuru kvēlākais sapnis ir iedot kādam pa purnu, pielakties, kārtīgi nodrātēties un, pats galvenais, tikt pie naudas, vēlams, pēc iespējas lielākas. Romāna sižetu veido vēstījums par to, kā šie mērķi tiek realizēti, tostarp ir arī vērienīgs narkotiku tirdzniecības pasākums. Tā, no vienas puses, ir romāna centrālā epizode, no otras – vājais punkts, jo tieši šī centrālā epizode izraisa vismazāko uzticību. Vārdu sakot, Šeit biju es vide ir pagalam drūma, turklāt pārpilna ar hroniskiem idiotiem. Taču dīvainā kārtā romāns atstāj apbrīnojami priecīgu pēcefektu, kaut gan autors ar ironijas mākslu neko daudz neaizraujas vai varbūt to pieprot tādā līmenī, ka tā ar neapbruņotu aci nav fiksējama (pieļauju, ka tikko piesauktā centrālā epizode ar narkotiku tirgošanu uzticību neizraisa tieši tālab, ka tajā slēpti ironiskā „melnā” proza pārtapusi klajā farsā ar tam raksturīgo tempa maiņu un pārspīlējumu poētiku). Kas īpaši patīkami – romāns sarakstīts kārtīgā žargonā (neprotu novērtēt igauņu oriģinālu, bet tulkojums izskan reti izteiksmīgi), turklāt fakmaķvārdošana lietota samērīgās devās. Un tā patiešām liela māksla – nevis akli kopēt reālo žargonu, kas, prozā pārcelts, lielākoties pārtop galīgi bezjēdzīgā vārdu bieķēzī, bet radīt valodisko vidi, kas precīzi atbilst aprakstāmajai videi.

Šeit biju es gaidāma arī otrā un trešā grāmata. Vai būs latviešu tulkojumi – tas, protams, atkarīgs no pircēja.

Karogs, 10.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s