Rimants Ziedonis "Austrumu robeža"

imageRimants Ziedonis Austrumu robežā (Zvaigzne ABC, 2008) turpina Paradoksālajā Latvijā (2006) aizsākto ceļojumu uz perifēriju, atšķirība vien tā, ka Paradoksālā Latvija vairāk atgādināja savā starpā nesaistītas acīga žurnālista piezīmes par provincē sameklētiem unikāliem kultūras un sadzīves faktiem, turpretī Austrumu robežā ir „sižets”, „centrālā ass”, ko veido Latvijas austrumu robeža – no punkta, kur sastopas Latvija, Lietuva, Baltkrievija uz ziemeļiem līdz punktam, kur saiet kopā Latvija, Igaunija, Krievija.  Turklāt autors virsrakstā formulēto maršrutu ietur apbrīnojami konsekventi, patiešām ceļodams pa pašu robežu un neļaudamies kārdinājumiem atkāpties pārdesmit kilometru nostāk, kur varētu atrast, teiksim, Aglonu un Rēzekni ar krietni bagātāku kultūrvēsturi. Pat pierobežas Krāslavā acs tiek iemesta tikai garāmskrienot. Īsti gan negribētos piekrist priekšvārdā cēli pasludinātajai idejai, ka Latvijas austrumu robeža esot „robežšķirtne starp divām politiski, filozofiski un visādi citādi atšķirīgām telpām – Rietumu un Austrumu pasaulēm”. Diez vai pasauli ar vienu rokas vēzienu būtu prātīgi sadalīt divās krasi atšķirīgās daļās. Drīzāk tā ir visai neveiksmīga metafora, ar ko tiek apzīmētas dažas ar iedomām un ilūzijām atšķaidītas mūslaiku politiskās reālijas. Turklāt tālāk šī doma vairs nekādi netiek akcentēta, drīzāk gan apgāzta, nemitīgi vēstot, kā šajā pierobežas joslā sajaukušies laiki un kultūras un kā „svešais” visai īpatnējā manierē tiek transformēts par „savējo”, tādējādi apliecinot, ka „svešais” nemaz tik svešs nav.

 

Robeža gan var būt uz kartes novilkta un ar līgumiem un armijām stiprināta līnija, taču reāli krasa robeža neeksistē. Robeža vienmēr ir josla, pakāpeniska pāreja no „mūsējā” uz „svešo”, un abas šīs sastāvdaļas robežjoslā mēdz sajaukties unikālās kombinācijās. Vai, kā raksta Ziedonis, austrumu robeža ir „īpatnējais etniskais, mentālais, reliģiskais arhaiskās un modernās pasaules sajaukums [..], kāds būs grūti atrodams jebkur citur Eiropā.” Turklāt robežjoslā nav stabilu pieturas punktu – tur viss mainās daudz straujāk, par ko grāmatā vēsta daudzās vēsturiskās atkāpes. Tieši tāpēc visu veidu pierobežas ir ārkārtīgi aizraujošas – robežjoslas kultūra vienmēr būs bez stabiliem pieturas punktiem, bez standartiem, kādi raksturīgi „centram”.

Ziedonis stāstījumu izvērš ne tikai telpā, pakļaujoties austrumu robežas līkločiem, bet arī laikā. Šodienas līmenī pārsvarā tiek meklēti fakti, kas kliedē aizspriedumus vai gluži vienkārši iedomas (ikdienišķā pasaules uztvere pārāk bieži īpatnējo un tāpēc grūti izprotamo traktē kā muļķību) par Latgali. No vienas puses autors rāda bezgala drūmas sabrukuma un nabadzības ainas, no otras – itin aktīvu rosību, un nav skaidrs, cik lielā mērā šī attiecība starp zaudējumiem un ieguvumiem ir mūslaiku specifikas radīta pierobežas drāma, cik – likumsakarīgs process, kad kaut kas nogrimst dibenā vai vispār pazūd bez pēdām, bet cits tajā pašā laikā ceļas augšup. Lāgiem patrāpās gluži vai mitoloģiskas bildes, kuras prasīt prasās pēc prozista klātbūtnes – teiksim, par šoferiem, kas Terehovas robežpostenī pametuši rūsam savas mašīnas un nez kur pačibējuši – kā raksta autors, droši vien uzcēluši mājas un saprecējušies ar vietējām meičām. Citādi ir ar vēstures bildēm, kas jūtami disonē ar pārējo tekstu. Var saprast Ziedoņa vēlmi pēc iespējas smalkāk izstāstīt vēsturiskos mežģījumus, kas patiešām ir uzmanības vērti, taču šajās atkāpēs zūd autora tik perfekti izkoptā rakstības maniere, un tās pārto par primitīvu „izmantotās literatūras” pārstāstu. Paša acīm skatīta un aprakstīta mazas Latgales baznīciņas ikdiena komplektā ar īsu ekskursiju uz „poļu laikiem”, kuros meklējami baznīciņas pirmsākumi, vai „dzīvā vēsture” (sarunu un atmiņu pieraksti) vēsta daudz vairāk nekā, teiksim, garumgaras un faktiem pārsātinātas atkāpes par abu pasaules karu batālijām pierobežā. Grozi kā gribi – mīts un metafora ir daiļrunīgāka nekā precīzs fakts. Cits piemērs – ļoti izteiksmīga ir aina par Bragiškiem, kur dažs vēl atcerās Jaunsudrabiņu, kas tur glābās no sievas, turpretī krietni plašākais stāstījums par Raudives (arī viņš dzimis un audzis pie pašas robežas) parapsiholoģiskajām izklaidēm liekas ieklīdis pavisam iz citas operas. Turklāt uzbāzīgi bieži pavīd dažādu faktu atkārtojumi, kurus, šķiet, vienkārši nav pamanījis nedz autors, nedz redaktors. Taču kopumā – Austrumu robeža beidzot ir grāmata, kur ceļotājs ir nevis žurnālists (kā tas bija, teiksim, paša Ziedoņa Paradoksālajā Latvijā vai Muktupāvelas un Terzena Tas notiek Latvijā), bet patiešām rakstnieks: jēdzienu „austrumu robeža” autoram paveicies pārtapināt plašā metaforā.

Karogs, 03.2009

_________________________________

Vēl par Rimantu Ziedoni:

Advertisements

2 thoughts on “Rimants Ziedonis "Austrumu robeža"

  1. Izlasīju ar interesi. Pat aizrāvos, “līdzi ejot”.
    Bet, lai orientētos ceļā, Grāmatā trūkst kartes (man pietrūka, tas tā – subjektīvi). Likās, ka dažbrīd apmaldos – nezināju, kur esmu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s