Ilgonis Bērsons “Auseklītis zem āmura un kāškrusta”

image Jācer, lasītāju neaizbaidīs Ilgoņa Bērsona grāmatas Auseklītis zem āmura un kāškrusta. Rakstnieku soļi divos lūzumgados (SolVita, 2006) gluži vai šizofrēniskais vāks, uz kura, izmantojot Anša Cīruļa pazīstamās gleznas Latvija fragmentu, saveidojies galīgs murgs. Grāmata patiešām uzmanības vērta – tajā dienu pēc dienas izsekotas latviešu rakstnieku gaitas 1940. – 1941. gadā (savulaik šīs apceres turpinājumos publicēja laikraksts Literatūra un Māksla Latvijā; Bērsons līdzīgā manierē veidojis arī citu „lūzumgadu” hronikas, tostarp par 1905. gada revolūcijas laikposmu). Par katra no 24 mēnešu notikumiem vēsta vairākas apceres; vēl grāmatai ir arī „paralēlais teksts” – autors līdzās katra mēneša hronikai ievietojis arī kādu dzejoli, kas puslīdz sasaucas ar attiecīgā brīža aktualitātēm.

Skatījumam un literatūras vēsturi piemīt īpatnēja, taču gluži likumsakarīga deformācija. Redzami ir tikai svarīgie un nozīmīgie teksti, turpretī visa pārējā rakstnieku darbība ja ne gluži pagaist nebūtībā, tad vismaz apslīkst vecu avīžu blāķos, arhīvu krājumos un pierakstītās vai nepierakstītās atmiņās. Līdz ar to veidojas lāgiem galīgi greizs priekšstats, ka dažs klasiķis, visu mūžu cītīgi strādādams, pamanījies sacerēt vien nedaudzus tekstus, kas visi kā viens ieceļami šedevru kārtā, kaut gan parasti gan tekstu ir daudz vairāk, gan arī attiecīgā rakstnieka ieguldījums literatūras procesa virzīšanā krietni ievērojamāks. Bērsons stāsta par neskaitāmiem un ar literatūru bieži tikai pastarpināti saistītiem notikumiem, kuri veido rakstnieka esamību, – ko literāti publicējuši presē, kas un kur uzstājies ar priekšlasījumiem, kurš ar kuru ticies, kurp un kāpēc braucis utt. Līdz ar to Bērsona hronika ļauj piekļūt literatūrai it kā „caur sētas durvīm”.

1940. un 1941. gads – tas ir laikposms, kad publicēti ļoti maz patiešām nozīmīgu literāru tekstu (prātā nāk tikai periodikā drukātie Anšlava Eglīša Līgavu mednieki). Un – laikposms, kad noslepkavoti vai apcietināti daudzi desmiti latviešu rakstnieku. Tātad – maksimāli daudz varas izpausmju, minimāli – literatūras. Būtībā Auseklītis… ir grāmata par rakstnieka attiecībām ar varu – ne velti autors tikpat kā nekādu uzmanību nepievērš, piemēram, jau pieminētajiem Līgavu medniekiem, taču vairākas lappuses velta citai, Eglīša prozas kontekstā nenozīmīgai, taču daiļrunīgai epizodei par kāda stāsta publikācijas cenzēšanu. Jāatzīst, neko labu par latviešu rakstniekiem hronika neliecina. Šķiet, vēl nekad tik īsā laikposmā – divos gados – latviešu literatūrā nav bijuši slavināti tik daudzi vadoņi (noteikti – „vadoņi” ar lielo burtu) – Ulmanis, Staļins, Hitlers, turklāt viņiem veltītie epiteti un retoriskie cildinājumi apbrīnojami vienādi. Vienīgais mierinājums – allaž ir rakstnieki, kuri gluži vienkārši visā šajā padarīšanā neiesaistās.

Karogs, 09.2006

_____________________________

Vēl par Ilgoni Bērsonu:

Recenzija par Ilgonis Bērsons. Biobibliogrāfija

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s