Troksnis

Nesen gadījās garāku gabalu braukt autobusā. Kā likums – šoferis radio bija uzgriezis kaut kādu vemstīšanos nacionālā šlāgera manierē, Radio 2 vai ko tamlīdzīgu. Man vispār radies iespaids, ka autobusa šoferi tāda specifiska tauta – kā iedarbina motoru, uzreiz bliež vaļā tikai un vienīgi šlāgerus. Nekad, braucot autobusā, neesmu dzirdējis smago metālu, transu, pasargdies, vēl klasiku vai citas ievirzes mūziku, kas gan traucētu, bet vismaz neizsauktu fiziska nelabuma sajūtu.

Pagājušovasar mani traki aizkaitināja kāds sīks un īstenībā nenozīmīgs atgadījums. Vasaras kafejnīcā – šķiet, tā atradās uz Triangula bastiona – gaišā dienas laikā uz pilnu klapi uzlikts kaut kāds absolūti idiotisks umpapā meldiņš. Vālē kā ar bomi pa pieri, sarunāties nav iespējams, skats uz Daugavu sagandēts ar trulu troksni. Palūdzu oficiantei, lai nogriež drusku klusāk. Meitene no sirds iebļāva man ausī atvainošanās frāzi un paziņoja, ka nedrīkstot – saimnieks neļaujot. Nekā darīt – nācās aizvākties, bet puslīdz kluss un ciešams krodziņš atradās tikai pēc ilgākas ekspedīcjas pa trokšņu pārsātināto Vecrīgu. Krogos nesen aizliedza pīpēt. Kāpēc gan nevarētu būt no trokšņa brīvas zonas? Vasaras nakts sapnis: vienlaikus uzspert gaisā visus Vecrīgas krogus – droši vien izrādītos, ka Rīga ir itin pieņemama pilsēta.

Dzīvoju uz Barona ielas, blakus Sporta pilij. Reizes simts dienā, mazliet retāk naktī nodreb visa māja, nodžinkst logu rūtis, ieaurojas ielas malā stāvošo mašīnu signalizācija, vēstot, ka garām pabraucis kārtējais tramvajs, bet pulksten 17.45 pavisam apokaliptiski biedīgas skaņas un mūru vibrācija dara zināmu, ka piebraukusi miskastes mašīna. Salīdzinājumā ar šīm skaņām vieglo vāģu nepārtrauktā draudīgā rīboņa pa Barona ielas bruģakmeņiem šķiet kā klusa un mierīga mūzika, kuru nekādi nevar klasificēt kā troksni.

 

Un tā tālāk – stāstiņus par trokšņa teroru varētu vēl ilgi turpināt. Taču man nav nolūka nīgri vecišķā manierē sodīties par pagrimušo un stulbo sabiedrību, kas piegāna pasauli ar troksni. Turklāt problēma bezgala sena – ir saglabājušās rakstiskas liecības, kas vēsta ka jau antīkajā Romā iedzīvotāji zūdījušies par ellišķīgo troksni, bet dārdoņa, kādu radīja ratu apkalto riteņu dauzīšanās pret viduslaiku Eiropas šauro ieliņu bruģi, droši vien nav salīdzināma pat ar miskastes mašīnas Barona ielas apokalipsi. Īstenībā esmu puslīdz apradis ar to, ka tramvaji naktīs pa ceturtā stāva logu rāpjas iekšā dzīvoklī un vairs nemaz to neuztveru kā teroru vai traucēkli – tāds esamības nenovēršamais fons. Iespējams, apziņa no domām un emocijām izveido tādu kā buferzonu starp mani un Barona ielu, lai smadzenes nepārtrauktā trokšņa dēļ nesaietu sviestā, turpretī pret Radio 2 debilizācijas blarkšķi nekādas antivielas nav paspējušas izstrādāties. Pie trokšņa pamazām pierod un to vairs neuztver kā troksni, vien nav skaidrs, cik lielā mērā šis esamības nenovēršamais fons notrulina.

Bet, ja nu mēs mēģinām atstatināties no domāšanas, precīzāk, nīgrās burkšķēšanas tīri sadzīviskā līmenī un palūkoties uz šo padarīšanu palūkoties mazliet plašākā perspektīvē, izrādās, lieta ir krietni sarežģītāka. Cilvēks rada troksni. Bez trokšņa viņš nav spējīgs dzīvot. Kolīdz pietrūkst civilizācijas trokšņa visriņķī, viņš steidzīgi un gluži vai instinktīvi pats ķeras pie trokšņa taisīšanas. No civilizācijas trokšņiem nevar aizbēgt, ja vien negribi atsacīties no civilizācijas labumiem, – gluži tāpat kā pie jūras nevar aizbēgt no viļņu šalkoņas.

Vārdu sakot, trokšņa taisīšana ir universāla esamības likumsakarība. Rakstot šo eseju, iemetu aci amazon.com, Britu bibliotēkas un Vašingtonas Kongresa bibliotēkas elektroniskajos katalogos, meklēdams kādu apcerējumu par, teiksim, trokšņa semiotiku, trokšņa uztveres un interpretācijas izmaiņām dažādos laikmetos vai vismaz trokšņa ietekmi uz cilvēka psihi un organismu. Ja ne citādi, tad vismaz darbu nosaukumi vēstītu, ko citi autori domā par nepārtraukto trokšņa klātbūtni. Nekā, ja neskaita mediķu apcerējumus par cardiac murmur vai man pagalam mīklaino diastolisko troksni. Ir gan Folknera Troksnis un niknums, bet tas – par citu tēmu, vienīgi virsraksts pavedina uz primitīvu asociāciju spēli: cilvēks rada troksni, troksnis – niknumu, niknums turpina trokšņa invāziju.

Kāds visam iepriekšteiktajam sakars ar literatūru? Tak jau kultūrai vismaz teorētiski vajadzētu cīnīties pret trokšņa trulumu, gādāt par apziņas skaidrību, radīt patvērumu no neganti ļaundabīgi noskaņotās pasaules un nodarboties ar tamlīdzīgām būšanām. Ne vella. Patlaban, rakstot šīs rindas, man acu priekšā grāmatplauktiem noklāta siena. Datorā, ar kuru pašlaik rakstu, stipri daudzi tūkstoši tekstu elektroniskā formātā. Tas viss lasīts, pārlasīts, nelasīts, noteikti kaut kad lasāms, noteikti nekad nelasāms. Es lieliski apzinos, ka vismaz 90% no šiem tekstiem man nav vajadzīgi – vai nu tie nekad netiks lasīti, vai arī, tos nelasot, neko nebūšu zaudējis. Citiem vārdiem, šie teksti tas pats fona blarkšķis vien ir. Literatūras radītais troksnis, bez kura tā nespēj pastāvēt. Mēslojums, kas nepieciešams literatūras esamībai un attīstībai. Varbūt – vienkārši piesārņojums. Atšķirība vien tā, ka šis troksnis nevālē pa bungādiņām, bet kā ar smilšpapīru nemanāmi gludina smadzeņu rievas. Troksnis rada niknumu, niknums inspirē uz rakstīšanu cerībā, ka uzrakstītais nekādi nebūs ieskaitāms trokšņa kategorijā, bet gala iznākumā tas pats troksnis vien sanāk.

Lāgiem rodas impulsīva vēlēšanās visu šo tekstu vākumu kārtīgi iztīrīt – tikt vaļā no tiem 90%, kurus es uzskatu par troksni. Nesanāk – roka neceļas (plus doma par to, ka gan jau kādreiz vismaz dažu no šiem tekstiem man noteiktisavajadzēsies). Vēl trakāk – kolīdz iznāk jauns Buškova romāns (Aleksandrs Buškovs ir krievu bojeviku rakstnieks, kura grāmatas neizprotamu iemeslu dēļ man ļoti iet pie sirds un kurš šās esejas kontekstā noteikti būtu pieskaitāms agresīvākajiem trokšņa taisītājiem), es uz diennakti izkrītu no esamības un iekrītu Buškova vārdā nosauktajā blarkšķī, turklāt juzdamies bezgala apmierināts ar šīm izklaidēm.

Un ja vēl tikai tas. Arī šajos nosacītajos 10% ir pārāk daudz labu grāmatu, kuras noteikti gribētos izlasīt, bet nekādi nesanāk laika un tāpēc tās iemitušas datora cietajā diskā, diezgan bezcerīgi cerot sagaidīt, kad laiks tomēr parādīsies. Pārāk daudz filmu, kuras noteikti gribētos noskatīties. Utt. – katrs šo dažādo žanru uzskaitījumu var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas. Visa kā ir pārāk daudz, un gala iznākumā kvantitāte loģiski partop kvalitātē. Proti, troksnī. Kultūras grauzošais troksnis, kas nemanāmi iznīcina pašu kultūras būtību – klusumu, mieru, apskaidrību. Var jau būt, ka šajā „pārāk daudz” ir pārāk maz tīras mantas, jo māksla nu reiz ir tā sfēra, kuru visvieglāk imitēt. Par mākslu vispirmām kārtām spriež pēc tīri ārišķīgām pazīmēm un efektiem – un, ja tie sakrīt ar priekšstatiem, kādi attiecīgajam cilvēkam ir par mākslu, tad teksts, bilde, muzikālais skaņdarbs uzreiz tiek iekrāmēts tīrās mantas plauktiņā. Bet, vienalga, lāgiem prātā ņirbinās galīgi ķecerīgas domas. Teiksim – kas notiktu, ja 90% mākslinieku, rakstnieku, mūziķu utt. aizsūtītu rakt grāvjus, lauzt akmeņus vai asfaltēt ceļus? Vai, piemēram, gluži tāpat kā Vecrīgas krodziņus uzspert gaisā pasaules lielākās bibliotēkas un tos nedaudzos serverus, uz kuriem balstās visa interneta pastāvēšana?saullēkts pirenejos

Un, kad troksnis piegriezies līdz nelabumam, rodas vēlēšanās atgriezties ainavā, kas šepat aplūkojama. Saullēkts Pirenejos. Absolūts klusums, vienīgi tālumā blēj aitas un tikko saklausāmi burzguļo sīks no ledāja plūstošs kalnu strautiņš, miers, cilvēku nav, tāpēc nav arī trokšņa. Nedz sadzīves trokšņu, nedz kultūras trokšņu, pat teksta nav, ir tikai bezgala banāls saullēkts. Tiesa, ja kāds mālderis ņemtos šo saullēktu uzgleznot, tas jau pārtaptu blarkšķī. Bet kur īsti meklējam netveramā robeža starp klusumu un troksni – tas man joprojām nav skaidrs. Tāpat kā tas, vai, rakstot eseju par troksni, es trokšņoju vai klusēju.

Karogs, 08.2006

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s