Raimonds Briedis “Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā”

imageViena no interesantākajām grāmatām, kāda patrāpījusies beidzamā laikā. Grāmata, kuru var lasīt no jebkuras vietas līdz jebkurai citai vietai. Var šķirstīt pāris minūtes un iekrist uz stipri daudzām stundām. Teksts, kas nav ne proza, ne dzeja, ne dramaturģija, ne eseja, ne kritika, ne žurnālistika. Runa ir par Raimonda Brieža sastādīto Latviešu literatūras hroniku sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā (Valters un Rapa, 2006). Hronika iznākusi divos sējumos: pirmais ietver laikposmu no 1888. līdz 1944. gadam, otrais – no 1945. līdz 2005. gadam. Būtībā tā ir gigantiska – tuvu pie 800 lpp. – faktu tabula. Ideja pavisam vienkārša – no latviešu literatūras vēstures izfiltrēt svarīgākos notikumus, kas lielākoties saistās ar kādas grāmatas iznākšanu; blakus – šā paša gada notikumus pasaules literatūrā. Tiek iezīmēts arī sociālais un estētiskais konteksts – katra gada svarīgākās norises atspoguļo rubrikas Notikumi pasaulē un Notikumi Latvijā, Kultūra pasaulē un Kultūra Latvijā. Otrajā sējumā vēl pievienotas rubrikas Notikumi trimdā un Notikumi PSRS, Kultūra trimdā un Kultūra PSRS, Literatūra trimdā un Literatūra PSRS. Vārdu sakot, kopaina no tiesas iespaidīga un visaptveroša, turklāt Raimonds Briedis, apkopojot Notikumus…, atlasījis ne tikai „lielās” vēstures norises, bet arī pirmajā acu uzmetienā pavisam sadzīviskus un ikdienišķus faktus, kuriem pasaules notikumu kontekstā it kā nebūtu vērts pievērst uzmanību. Taču tieši šie nebūtiskie sīkumi bieži vien veido katra cilvēka personisko vēsturi – un šādā aspektā tie lāgiem mēdz būt daudzkārt svarīgāki nekā „lielās” vēstures satricinājumi. (Teiksim, var uzzināt, ka 1964. gadā modē nāk neilona krekli, 1971. gadā parādās saldējums Eskimo, 1973. gadā pienu sāk pildīt tetrapakās un tamlīdzīgi; bez ievērības nav atstāts arī padomju laika underground, kuriem arī akadēmiski ievirzīti kultūrvēsturiski apcerējumi nepievērš nekādu uzmanību, – var, piemēram, noskaidrot, ka 1981. izveidojās Iļģi un Dzeltenie pastnieki.) Ja ne citādi, šie fakti kalpo kā nostalģiski ietonētas laika zīmes. Hronikas beigu galā – minienciklopēdija Latviešu literāti, ārzemju autoru un darbu rādītājs, kino rādītājs.

Runājot par latviešu literatūrai atvēlētajām teritorijām – tik pārskatāmu literārā procesa atspoguļojumu vēl nav gadījies manīt. Literatūra nevis komentēta un skaidrota, bet savā ziņā „vizualizēta” (gan atceroties, ka šī pārskatāmība lielā mērā atkarīga no tā, vai Hronikas lasītājs puslīdz pazīstams ar tekstiem, kas tajā minēti). Jo sevišķi svarīgi, ka Hronika, šķiet, ir pirmā grāmata, kurā paralēli iespējams aplūkot norises Latvijas un trimdas literatūrā (līdz šim šīs abas puses lielākoties tikušas krasi nošķirtas) – un te iznirst ne viena vien pārsteidzoša analoģija, kas citādi varētu palikt nepamanīta. Vienīgi – pārāk maza uzmanība pievērsta tulkojumiem, kas bieži vien uz latviešu literatūru atstājuši lielāku iespaidu nekā pagalam nevarīgie oriģinālteksti (ir arī gluži neizskaidrojami defekti – Feldhūna sengrieķu literatūras tulkojumi pieminēti, bet Ģiezena – nez kāpēc nav).

Citādi ir ar Literatūru pasaulē. Galīgi nav skaidrs, pēc kādiem principiem sastādītājs vadījies, veidojot aizrobežu literatūras hroniku. Precīzāk, viens no principiem ir acīmredzams: atlasītas tās pasaules literatūras pērles (lāgiem gan pamīšus ar sēnalām), kas tulkotas latviešu valodā. Vēl – tie autori, kas izpelnījušies Nobela prēmiju. Ģēniju saraksts, protams, katram savs. Cits autors Raimonda Brieža vietā šo hroniku būtu veidojis citādu. Nepārkāpjamas robežas novelk gan grāmatas apjoms, gan sastādītāja gaume un erudīcija. Un tomēr – aizrobežu literatūras hronika šķiet drusku nepārdomāta. Teiksim, burts „H”. Ir Hemingvejs ar pieciem darbiem, ir ceļotājs un patiešām izcilais rakstnieks Heijerdāls ar Ceļojumu ar Kon-Tiki, ir Heilijs ar Lidostu, bet nez kāpēc nav nedz Heses, nedz Hakslija. Savukārt Hamsuns reprezentēts ar vienu viņa daiļrades kontekstā pagalam nenozīmīgu darbu; līdzīgi – Heidegeram piesaukti divi nebūt ne paši svarīgākie teksti, bet nav Esamības un Nekā. Tālāk – burts „K”. Kaneti gan pavīd, bet ar pētījumu Masa un vara – nevis ar romānu Apžilbums, kuru daudzus gadus pēc tā sarakstīšanas izmantoja par iemeslu, lai piešķirtu viņam Nobela prēmiju. Ir Kastaņeda ar veselām trim (loģisks jautājums: kāpēc tieši šīs un ne citas?) Dona Huana sērijas grāmatām, bet nav Konana Doila, kaut gan Agata Kristi ir (bet – nez kāpēc ar pāris vārgiem vēlīniem romāniem, kuri nu nekādi nevarētu ietilpt „Kristi kanonā”). Starp citu, manuprāt, pilnīgi aplami bez ievērības atstāti pārāk daudzi „vieglās” literatūras radītāji, jo ir skaidrs, ka, teiksim, ārzemju literatūras hronikā nepieminētie Velss un Konans Doils uz XX un XXI gadsimta literatūru, tostarp arī latviešu ir atstājuši krietni lielāku iespaidu nekā daudzi klasiķu panteonā iemājojušie (kurpretī jau piesauktais Heilijs nu nekādi nebūtu pieskaitāms arī triviālās literatūras lielmeistariem, un viņa atrašānās sarakstā šķiet vairāk nekā nepamatota). Iekļaujot Hronikā vismaz dažus izklaides literatūras klasiķus, uzreiz dažas jaunas nianses iegūtu arī literatūras kopaina. Vēl kāds piemērs. Visu cieņu dabaspētnieka Džeralda Darela rakstnieka ķērienam – Mana ģimene un citi zvēri patiešām spoži uzrakstīta grāmata, taču Hronikā Džeralds Darels gan ir, bet bet viņa brāļa Lorensa Darela, kura pēdas literatūrā ir krietni pamanāmākas, – nav.

Lāgiem šī nepārdomātā faktu atlase bremzē arī latviešu literatūras interpretācijas iespējas. Teiksim, ja Literatūrā pasaulē būtu iekļauts Džons Barts un pārējie amerikāņu postmodernisma tētuki, Marģera Zariņa daiļradi varbūt varētu uzlūkot pavisam citā skatījumā un nodoties refleksijām par idejām, kas „karājas gaisā” un vienlaikus pieejamas savā starpā pilnīgi nesaistītiem rakstniekiem, kuri cits par citu nav pat dzirdējuši. Tas pats sakāms par Alberta Bela prozas sakarībām ar „konceptuālo” īsromānu vispasaules epidēmiju sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados (vēl viena interesanta paralēle parādītos, ja vairāk uzmanība būtu pievērsta padomju laika igauņu literatūrai, kurā šī infekcija izpaudās krietni spilgtāk).

Taču, kā jau teikts, ģēniju saraksts katram savs – un jebkādi strīdi šai jomā novestu bezcerīgā strupceļā. Vēl var meklēt un atrast gana daudz visādu sīku defektu (teiksim, paraksts zem Visvalža Lāma romāna Ķēves dēls Kurbads vāka attēla vēsta, ka tie esot Gundegas Repšes Septiņi stāsti par mīlu; tīrasiņu leitis, semiotiķis Aļģirds Juļus Greims pārkrustīts par Aļģirdu Žiljēnu Greimasu – laikam tāpēc, ka mitis Francijā; patrāpās arī aplami rakstīti autoru vārdi un darbu nosaukumi oriģinālvalodās), taču to īpatsvars nav nemaz tik liels un šāda apjoma izdevumā tie ir gluži pašsaprotami.

Hronikai ir kāds nopietnāks un gluži vai kuriozs trūkums. Atšķiram, piemēram, otrā sējuma 314. – 315. lappusi. 1988. gads. Tāda ļoti tukša lappuses: nedaudzas teksta rindiņas un trīs grāmatu vāki. Rubrikas nosaukums virs Neiburgas stāstu krājuma Izbāzti putni un putni būros vāka attēla skaidri un gaiši vēsta, ka, rau, šī grāmata pieskaitāma pie Notikumiem pasaulē. Priedes lugu izlase Sēnes un siens – tā esot Literatūra PSRS. Savukārt Zanderes Laimīgie meli ir Literatūra trimdā. Vārdu sakot, galīgs murgs, turklāt tas, atkārtojas vai katrā lappusē. Nezinu, vai te pie vainas maketētājs, kurš pūlējies Raimonda Brieža savākto materiālu izkārtot tā, lai to vizuāli būtu puslīdz patīkami uzlūkot, vai tehniskais redaktors, kurš defektu nav pamanījis, bet rodas iespaids par baisu haltūru.

Manuprāt, Hronika ir tas gadījums, kad grēka lieta visu šo milzīgo materiālu kopojumu ievākot ierobežota apjoma ierobežotas tirāžas grāmatā, kura, visticamāk, daudziem interesentiem paslīdēs garām nepamanīta. Robežas pārvarēt būtu pavisam vienkārši. Jau pēc savas struktūras materiāls prasa citu formātu. Proti, hipertekstu. Hroniku vajadzētu izvietot internetā, kur šie daudzie fakti būtu daudz pārskatāmāki un ērtāk izmantojami (krustu šķērsu saites, filtri pēc visdažādākajiem kritērijiem un tamlīdzīgi). Tādā gadījumā varētu viegli atbrīvoties no defektiem, materiālu varētu papildināt (un, piemēram, piekabināt klāt ne tikai Nobela, bet arī vismaz Bukera un Gonkūru prēmijas laureātus) – vārdu sakot, spožo ideju varētu attīstīt un pilnveidot.

Tomēr viena lieta gan nav skaidra – kāpēc man šīs faktu un notikumu tabulas šķiet interesantāka lasāmviela nekā aizraujošs detektīvs?

Karogs, 08.2006

Advertisements

2 thoughts on “Raimonds Briedis “Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā”

    • Vispār jau labi zinu, kad un ko Hakslijs un Hese rakstīja, bet, taisnība, izrādās, neesmu pamanījis, ka personu rādītājs katram sējumam atsevišķs, kas droši vien tobrīd licies mazliet neloģiski. Labojums tiek pieņemts, tāpat vēl pāris ar šo ķibeli saistītie fēleri, paldies, visu cieņu tik uzmanīgai lasīšanai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s