Idejas par idejām

Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva – 20. gs. sākums. Antoloģija. Sastādītāja un zinātniskā redaktore Dr. Phil. Ella Buceniece. 1. daļa. – RaKa, 2005; 2. daļa. – RaKa, 2006

image Ideja par antoloģiju Ideju vēsture Latvijā radās jau astoņdesmitajos gados, taču tās pirmais sējums Ideju vēsture Latvijā. No pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 90. gadiem iznāca tikai 1995. gadā. Tagad – nākamais sējums divās daļās, kurā ietverts laikposms no Jaunās strāvas līdz XX gadsimta sākumam, lāgiem ieklīstot arī XX gadsimta divdesmitajos gados. Tātad antoloģijā iekļauts, iespējams, vissarežģītākais posms latviešu kultūras vēsturē, kad samērā īsā laikposmā, aptuveni trīsdesmit gados norisa kaut kas līdzīgs „ideju sprādzienam”. No vienas puses – nacionālā un sociālā atmoda, visādu veidu dumpošanās, valstu brukšana un tapšana. No otras – literatūras, mākslas un „kultūras vispār” procesu aktivizēšanās, turklāt jāatceras, ka fonā ir teju vai visa pasaule, un daudzviet analoģiski procesi realizējas krietni izteiksmīgāk, tāpēc lielākoties nav skaidrs, kuras idejas dzimušas šepat, kuras – importētas no Vācijas, Krievijas vai vēl kurienes. No trešās – eksakto zinātņu un tehnikas progress. Papildus haosu rada tas, ka antoloģijā aplūkotais laikposms ne tuvu nebija viendabīgs – trīsdesmit gados daudzas idejas paspēja piedzimt un nomirt ātrā nāvē; tāpat grūti fiksēt kaut kādu „maģistrālo sižetu”, kuru varētu uzskatīt par šā laikposma mugurkaulu un no kura kā ribas atzarotos citas, tam pakārtotas idejas. Jaunstrāvniekiem maz kas kopīgs ar gadsimtu mijas modernistiem, nemaz nerunājot par divdesmito gadu domātājiem, rakstītājiem un darītājiem.Turklāt daža persona, neko daudz nemainot savus uzskatus, pārliecību vai estētisko ievirzi, pamanījās piedalīties vai visos lūzuma punktos (vispirmām kārtām, protams, Rainis), bet, piemēram, Viktors Eglītis no neganta dekadenta pārkvalificējās par truli maniakālu konservatoru. Taču visi viena laika cilvēki un arī inspirācijas avoti visiem vieni un tie paši.

 

Man ir diezgan skeptiska attieksme pret visādu veidu enciklopēdijām, leksikoniem, izziņu grāmatām un līdzīga veida visaptverošiem izdevumiem. Šādas ievirzes teksti gan ērti izmantojami un patiešām nepieciešami. Ievajagas noskaidrot vai precizēt kādu faktu vai gadskaitli, iemet aci enciklopēdijā – un bilde skaidra. Taču – bēdīgā kārtā lielākoties bilde kļūst pārāk skaidra. Enciklopēdijas, veidodamas plakanas shēmas un autoritatīvi (enciklopēdija taču!) uzspiezdamas savas, precīzāk, tās radītāju klišejas, īstenībā primitivizē pasauli. Teksts it kā tiecas iegalvot, ka izskaidro, definē, sakārto, saklasificē „visu”, taču patiesībā jebkura definīcija novērš uzmanību no attiecīgās problēmas būtības. Autori, nodarbodamies ar faktu atlasi, varbūt paši to neapzinādamies, rada falsifikāciju. Enciklopēdija ir ilūzija, mīts par realitāti, un, visticamāk, nepieciešamība pēc sakārtotības un skaidrības ilūzijas nosaka mūslaiku pasaules milzīgo pieprasījumu pēc visāda veida izziņu grāmatām – ne velti enciklopēdijas ir pārtapušas par tipisku popkultūras produktu.

Antoloģijai cita specifika. Savā ziņā arī tā veido mītu par realitāti – teksti atlasīti no daudz lielāka tekstu apjoma, pakļaujoties antoloģijas veidotāju izstrādātajai ideju pasaules struktūrai un tādējādi tie rada priekšstatu par stingru loģiku arī tad, kad, iespējams, tekstu un ideju rašanos iedvesmojusi visbanālākā nejaušība vai gluži cilvēciski pašsaprotamā dziņa nostāties opozīcijā vispārpieņemtajam. Taču no svara ir tas, ka idejas reprezentē oriģināldarbi – dažas rindas gari citāti, plašāki fragmenti, arī pilni teksti. Truklāt aptverto personu loks patiešām plašs – ir gan Rainis, gan dabaszinātnieks Vilhelms Ostvalds, gan marksists Stučka, gan modernists Voldemārs Matvejs – kopskaitā 37 autori.

Idejas saklasificētas desmit nodaļās: Modernitātes un universālisma idejas; Sociālā aktīvisma un kriticisma idejas; Individuālisma un subjektivitātes idejas; Liberāldemokrātiskās un konservatīvās idejas; Akadēmiskās (filozofiskās, klasiski filoloģiskās un teoloģiskās) idejas; Filozofiskā pozitīvisma idejas; Pragmatisma un enerģētisma dabaszinātniskās idejas; Modernās dzīves ētiskās un reliģiskās idejas; Kultūrvēsturiskās idejas; Modernisma idejas mākslā. (Jautājums, vai šīs desmit grupas patiesi ietver sevī visu „ideju realitāti”, droši vien šķiet stipri bezjēdzīgs. Īstenībā jebkurš modelis derīgs vien tam, lai citus rakstītājus provocētu to noārdīt.) Katru ideju reprezentē divi līdz pieci autori. Par katru autoru visupirms lasāms dažas lappuses garš priekšvārds, tad – citu autoru izteikumi par viņu, darbu saraksts un literatūra, visubeidzot – viņa paša teksti.

Dažu zināmu un daudzu aizmirstu vai vismaz pusaizmirstu tekstu publikācija, protams, ir svētīga lieta, tomēr antoloģijas veidotāju lielākais nopelns – tā ir šī struktūra, kurā iekļaujas, iespējams, visas attiecīgajā laikposmā dominējušās idejas. Šķiet, tas postmarksisma laikposmā ir pirmais mēģinājums radīt šādu puslīdz skaidru struktūru, kas, tikko uzlūkota, ļauj gūt priekšstatu, par ko tolaik domāja, kādā virzienā, kādas problēmas nodarbināja ļaužus. Tas nozīmē salikt blakus Akurateru un Andrievu Niedru, piekabināt klāt vēl, teiksim, Falliju un Latgales patriotu Franci Trasunu un tikt skaidrībā, kā un kāpēc šie cilvēki domāja un dzīvoja tā, kā viņi to darīja. Citiem vārdiem – fiksēt „zemūdens straumes”, kurām pakļaujas domāšana. Šādā aspektā Ideju vēsture Latvijā ir gluži vai unikāls darbs – un, jācer, sekos arī vēlākiem laikposmiem veltīts turpinājums.

Man tā arī neizdevās noskaidrot, ko īsti Ideju vēstures Latvijā veidotāju izpratnē nozīmē jēdziens „ideja”. Ideja nebūt nav teorija vai koncepcija, vai gatava formula. Visdrīzāk tas varētu būt visai aptuvens sinonīms vārdam „domāšana”. Domāšana ir process – un gluži tāpat arī jebkura ideja ir process, nevis domāšanas gala rezultāts. Izdomāt domu „līdz galam” nozīmē nonākt strupceļā un ar pieri daudzīties pret mūri, kamēr smadzenes saiet sviestā. Tāpēc antoloģijā idejas fiksētas nevis kā pieturas punkti vai šī paša mūra koordinātes, bet gan kā teritorijas, kurās iekļūt un no kurām izkļūt var daudzos un dažādos veidos. Un vēl – antoloģija vēsta par to mīklaino procesu, kurā cilvēki rada idejas, tās aizklīst pasaulē, bet pēc tam izrādās, ka citi ļauži labprātīgi tām pakļaujas (dažkārt arī pats idejas autors kļūst par tās vergu). Citiem vārdiem, vēsturi iespējams uztvert arī kā ideju plūsmu kustību un mijiedarbību.

Grūti pateikt, vai tā ir antoloģijas veidotāju apzināta rīcība (no svara ir idejas, nevis atsevišķi teksti vai personības!), bet grāmatām nav ne īsta satura, nedz personu rādītāja. Esošais satura rādītājs vēsta par ideju pasaules klasifikāciju un par autoriem, kas pārstāv šīs idejas, taču tajā nav norādīti, kādi viņu teksti publicēti antoloģijā. Manuprāt, tas ir nopietns trūkums, jo ir skaidrs, ka, piemēram, antoloģijā publicētie Viktora Eglīša apceres Poruks fragmenti vai Viļa Olava darbi neparādīsies nekādās bibliogrāfijās un bibliotēku katalogos. Līdz ar to antoloģijā orientēties nav nemaz tik viegli. Tas pats sakāms par neesošo personu rādītāju. Runa pat nav par to, ka personu rādītāja nepieciešamību nosaka izdevuma specifika. Tas, cik bieži rādītājā pieminēts kāda cilvēks, diezgan daiļrunīgi liecina, kuras personības attiecīgajā laikposmā bijušas uzmanības centrā. Vai XX gadsimta sākumā vairāk prātots par Nīči – vai tomēr varbūt par kādu citu.

Tāpat liekas, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar hronoloģiskām būšanām. Tās gan mūždien bijušas šādu potenciāli visaptverošu darbu veidotāju klupšanas akmens, jo pie labākās gribas nav iespējams uzskatāmi atspoguļot nedz to, ka vispretrunīgākās idejas pastāvēja un attīstījās līdzās un vienlaikus, nedz arī to, ka idejas nāvi nevar precīzi datēt – varbūt aizrit daži gadu desmiti un it kā mironīgi sastingusī ideja izrādās dzīvāka par dzīvu. Šķiet, šā iemesla dēļ antoloģijas sastādītāji daudzviet pieķēruši klāt arī XX gadsimta divdesmitajos gados un pat 1930. gadā (Brigaderei) rakstītus darbus. Jo sevišķi daudz šādu „pārkāpumu” ir sociālpolitiskajā sfērā. Turpretī estētiskās idejas beidzas pašā XX gadsimta sākumā, ar Viktoru Eglīti, Falliju un Voldemāru Matveju – kā jau piesola antoloģijas apakšvirsraksts. Līdz ar to rodas diezgan jūtama disonanse starp, piemēram, Fēliksa Cielēna 1927. gadā teiktu runu un to, ka šā laika latviešu tradīciju grāvēji literatūrā un mākslā vispār netiek pieminēti, kaut gan tobrīd sevi spoži pieteica gan Čaks un zaļvārnieši, gan Laicens, gan Kārlis Zariņš. Varbūt būtu bijis prātīgāk izvēlēties 1. pasaules kara sākumu kā viena ideju laikmeta beigas (bet – šādā gadījumā dažviet pārtrūktu loģiska ideju pēctecība), varbūt vajadzēja pieķert klāt arī divdesmito gadu sākuma modernistus (taču tad rastos plaisa starp, iespējams, iecerētajiem antoloģijas nākamajiem sējumiem)… Grozi kā gribi, visur purvā iekšā.

Pavisam neparasti šķita tas, ka Blaumanim nav atvēlēts ne rindiņas, kaut gan tieši viņš literatūru no faktu un notikumu aprakstīšanas pacēla mākslas sfērā. Ja ne citādi – Blaumanis līdz ar Poruku savulaik bija viens no dedzīgākajiem Nīčes ideju propagandētājiem (Plūdonis tikai tulkoja Nīči, bet, šķiet, iekšēji neko daudz viņam nesimpatizēja). Izrādās, Blaumanis iemitis antoloģijas 1995. gadā izdotajā sējumā. Te antoloģijas veidotāji ir gājuši pa pārmēru izmīdītu taciņu – Blaumani nu nekādi nevar likt vienā plauktā ar Kaudzītēm un Pumpuru, jo viņš prozā izdarīja būtībā to pašu, ko Rainis un Aspazija dzejā. Divi stipri atšķirīgi laikposmi un atšķirīgas domāšanas paradigmas. Tas pats sakāms par Plūdoni, kurš nez kāpēc ievietots blakus Brigaderei – grūti iedomāties Plūdoni, kurš reprezentētu „dzīves ētiskās un reliģiskās idejas”, bet Brigadere – to pašu, tikai „modernās dzīves”.

Tomēr galvenais trūkums – antoloģijā pilnībā pašķīdis priekšstats par XX gadsimta sākuma modernismu kā puslīdz vienotu ideju kompleksu. Tiesa, ir nodaļa Modernisma idejas mākslā (Matvejs, Ūders, Dārziņš; starp citu, tā arī nesapratu, kāpēc publicēti fragmenti no Matveja Nēģeru mākslas nevis Jaunās mākslas principi, kuros Matveja idejas akcentētas krietni jūtamāk), bet pārējie modernisti izkliedēti pa citām nodaļām. Šai sakarā – derēja iemest aci arī Saulieša XX gadsimta padsmitajos un arī vēl divdesmitajos gados rakstītajos stāstos, un tad izrādītos, ka viņa saistība ar „modernās dzīves ētiskajām un reliģiskajām idejām” ir drusku apšaubāma. Īstenībā Saulietis labi iederētos blakus Viktoram Eglītim kā īpaši nikns subjektīvais individuālists. Un, ja pat pagalam grafomāniski noskaņotais Fallijs uzskatīts par gana cienījamu ideju reprezentētāju, tad kāpēc nav Eldgasta Zvaigžņoto nakšu deklarāciju? Kvalitātes un naivas aizrautības ziņā tās ne par matu nav sliktākas kā Jansona-Brauna Fauni vai klauni?, turklāt liecina par citu un ne mazāk svarīgu ideju pasaules daļu, kas antoloģijā tikpat kā nav skarta.

Karogs, 08.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s