Gaiķu Māris godīgu darbu nestrādās

Guntis Berelis. Tu pats sevi esi nokrustījis par Gaiķu Māri. Tātad – Māris, kas nācis no Gaiķiem. Kas īsti ir Gaiķi, kur tie atrodas, kāpēc tie tev tik nozīmīgi?

Gaiķu Māris. Gaiķi atrodas Kurzemē, starp Saldu un Sabili. Vienkāršs lauku pagasts, kur nekā nav. Toties ir unikāla XVII gadsimta luterāņu baznīca ar dzīvu baroku iekšā – kokgriezumi, gleznojumi. Pieej klāt XVII gadsimta meistaru darbiem – un pieskaries, kur viņš savulaik pieskāries. Sajūti viņu – gandrīz blakus. Nu, vēl pilskalns, upes, gravas.

Dzimtais uzvārds man ir Rozentāls, tas tagad būs jaunajā pasē, bet audžuvecāku uzvārds ir ļoti sarežģīts un nelatvisks. Deviņdesmito gadu sākumā, vēl barikāžu laikā mani vienkārši iesauca par Gaiķu Māri – patiešām tāpēc, ka no Gaiķiem, un es šo iesauku pieņēmu.

G. B. Man radies iespaids, ka pēc dabas tu esi tāda brīvdomīga persona, tiecies turēties ārpus jebkādiem standartiem, negribi strādāt godīgu darbu – tādu, kur jāsēž no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā…

G. M. Nav jau tā godīgā darba. Sēdēt no astoņiem līdz pieciem – tas, manuprāt, ir negodīgi pret sevi, savu personību, dvēseli, laikmetu, visu apkārt notiekošo. Nevajag visu pasauli pataisīt par vienvienīgu biržu. Vajag, lai ir godīga dzīve.

G. B. Un vispār – tava biogrāfija nekādi neatbilst mūslaiku vispārpieņemtajiem standartiem par to, kas ir jauns – vai vismaz relatīvi jauns – dzejdaris. Nav nedz augstu skolu, nedz sakara ar filoloģiju vai vismaz literatūras vēsturi.

G. M. Man nekad nav interesējuši tie standartjautājumi – ko tu dari, kur strādā, kur mācies, kāda izglītība. Šausmīgi stulbi atbildēt uz jautājumu – ko tu dari? Galvenais ir pavisam cits jautājums – kas tu pats esi? Ko tu sevī domā? Man allaž svarīgāki ir bijuši būtības, sevis pētīšanas jautājumi. Bet tie notiek dziļi sevī iekšā, kur pašam jāielaužas, no malas nevar redzēt.

G. B. Atvaino, tomēr intereses pēc jautāšu, tavuprāt, pavisam stulbi. Kur tu esi mācījies un ar ko esi nodarbojies?

G. M. Gaiķu pamatskolā esmu mācījies… Tad proftehniskajā – Skrundā, par pavāru…

G. B. Pavāru? Dvēseles aicinājums vai kas?

G. M. Ja 15 gadu vecumā cilvēkam jāizvēlas, par ko mācīties, retais to zina. Es arī nezināju. Vispār jau man bērnībā gribējās kļūt par arheologu un pētīt pagātni. Uz pavāriem aizgāju pilnīgi nejauši – un tā arī to skolu nepabeidzu.

G. B. Bet vismaz ēst iemācījies taisīt?

G. M. Mazliet. Pēc tam man ieinteresēja cilvēki krīzes situācijās. Kas šādās situācijās notiek ar ar cilvēka iekšējo pasauli. Tāpēc kādu laiku nostrādāju Saldus slimnīcā par sanitāru traumu nodaļā. Redzēju, kā cilvēki izmainās – vai neizmainās – , kad viņi smagi cieš, kāda tad ir apkārtējo attieksme, kā notiek savstarpējā mijiedarbība. Padsmit gados man likās, ka tā ir joma, kurā pašam ir svarīgi kaut ko saprast. Baigi labais posms tas bija.

Pēc tam biju maizes cepējs Lāču ceptuvē, gids Jēkabpils pareizticīgo klosterī, Jēkabpils vēstneša korespondents, sargāju Kosas pareizticīgo baznīcu, mācījos Sv. Gregora skolā ikonogrāfiju un baznīcas mākslas vēsturi, nodarbojos ar antikvāro priekšmetu ekspertīzi…

Vispār man liekas, ka, pastrādājot dažādus gadījuma darbus dažādās sfērās, daudz iepazīst cilvēkus. Ārsti ir citādi, traktoristi ir citādi, mūrnieki ir citādi. Kādus pāris gadus ar vienu meistaru taisījām mājās remontus, mūrējām krāsnis, plītis. Man tēva nebija, tāpēc tāda praktiska, pieredzējuša veča klātbūtne un dzīves pieredze bija ļoti nozīmīga.

G. B. Cik zinu, nekādās augstās skolās neesi gājis?

G. M. Nē, ja neskaita, ka 1992. – 1993. gadā vienu brīdi mācījos teoloģijas fakultātē.

G. B. Kāpēc? Kas tevi pievilka kristīgajās būšanās?

G. M. Sāku darboties Gaiķu baznīcā, interesēties par vēsturi, arhitektūru, baroka glezniecību – un tad tur piedāvāja kursus. Bija jāmācās, protams, arī teoloģija un Bībeles zināšanas.

G. B. Teoloģija tevi nesamaitāja?

G. M. Es jau tāpat biju par šīm lietām daudz lasījis – un tas viss mani interesēja. Bet, ja ar kaut ko aizraujas, uz brīdi tas pārsteidz, apžilbina, tomēr vēlāk sāc skatīties izvērtējošāk. Taču tā ir atsevišķa tēma, daudz jārunā.

G. B. Vēl tu esi krāmējies ar antikvāriem priekšmetiem.

G. M. Jā, tā ir vēl viena pašdarbība. Ja daudz kas redzēts… Teiksim, remontējot vecas mājas, tu ieraugi tik daudzas vecas un vērtīgas lietas. Ja lietas ir cilvēka īpašumā, tās uzkrāj viņu pieredzes enerģiju. Vēl vairāk – tās kļūst par vesela laikmeta spoguli, kuru uzreiz gan nevar ieraudzīt, jo, mainoties saimniekiem, vērtība kaut kur pazūd. Tāpēc, lai to ieraudzītu, vajag atrast citu rakursu. Tur ir tāda vērtība, ko neredz arī antikvāri. Par katru lietu ir tik daudz stāstu.

Iedomājies – tu ej pa vecu pamestu māju, nē, mājas nemaz vairs nav, sabrukusi, tās vietā jau koki saauguši, desmitiem mantu meklētāju te gājuši pāri… Skaties – mētājas koka gabals. Paņem rokā – uz viņa rakstīts gadskaitlis, piemēram, 1863. Kas par lietu? Izrādās, fragments no pūra lādes, kas tur sapujusi. Ja viņa būtu vesela, maksātu lielu naudu. Bet gadskaitlis ir palicis, pats svarīgākais, detaļa, kas maksā vairāk par pašu lādi, jo tā ir izglābta lieta – un izglābtai lietai piemīt lielākai vērtībai nekā labi saglabātai vai restaurētai. XX gadsimta kari, varu maiņas, zaudējumi, trimdas, izsūtījumi ir tik daudz atņēmuši, tāpēc droši vien gribas pieķerties tām kripatiņām, kas palikušas.

G. B. Tātad tu jau no sākta gala šajās lietiskajās būšanās esi mēģinājis ieraudzīt poēziju vai ko tamlīdzīgu?

G. M. Ieraudzīt? Nē, neviens jau man priekšā nav pateicis, ko darīt un kā skatīties. Lietas pašas mani uzrunā. Jā, poēzija tur ir, apakšā ir stāsti, melodija. Tas viss, kas nav praktiskais un banālais. Lietām vērtību piešķir to un cilvēka saskarsme. Attieksme, tā padara priekšmetu aktuālu un vērtīgu.

G. B. Kā tas gadījās, ka tu kriti dzejošanas grēkā?

G. M. Laikam jau bērnībā. Audžuvecāki bija vienkārši kolhoznieki, biju vienīgais bērns ģimenē, pārsvarā biju viens – tad domas raisījās, kaut ko arī lasīju, gāju tekstam līdzi un mēģināju paralēli rakstīt savu stāstu. Vispirms domās, bet drīz sāku pierakstīt arī uz papīra. Kādā piektajā klasē ļoti uzrunāja stāsti par vēsturi, teiksim, par seno zemgaļu cīņām, tad jau radās savs skatījums, savas versijas, kuras gribējās pierakstīt. Sapratu, ka rakstīt stāstus vai romānus ir par grūtu un garlaicīgu. Labāk savu attieksmi vai domu varu ielikt dzejas formā.

G. B. Tātad tu raksti jau daudzus gadus, bet, šķiet, nekad īpaši neesi tiecies publicēties.

G. M. Tur jau ir tā problēma lauciniekiem un provinciāļiem. Lai iesaistītos literārajā apritē, vispirms jāsatiek vēl citi rakstītāji, jāsāk čupoties, bet man tādu apkārt nebija – un arī literatūras skolotājas uz šādām lietām nemudināja. Vēlāk, jau deviņdesmito gadu vidū pāris pantiņus iedevu Saldus avīzei. Tomēr man vispār nelikās, ka vajadzētu… Parādīt sevi, gūt ievērību vai ko tamlīdzīgu. Sveša lieta.

G. B. Tādā gadījumā – kas tad īsti ir dzeja, ja tu netiecies publicēties? Vai svarīgākais ir tavas personiskās attiecības ar pantiņiem? Ja viņi nav drukāti – vai viņi kaut kādā mērā nav beigti?

G. M. Vēlāk arī tas man atklājās. Kam tu raksti – sev… (Krietns klusuma brīdis) Es šito jautājumu jau esmu dzirdējis.

G. B. Uz standartjautājumu var arī tikpat standartizēti atbildēt – rakstu dzejai.

G. M. Nujā, dzeju jau neviens nelasa. Izrādās, arī paši dzejnieki nemaz tik daudz nelasa – ja nu vienīgi sev tuvos vai pazīstamos autorus. Kad sāku apzināti rakstīt un atradu „savus” autorus, man likās, ka es rakstu viņiem. Viens no pirmajiem bija Viks, arī Viktora Avotiņa jaunības dzeja – man likās, ka ar tiem autoriem es gribētu parunāties. Dzejā. Tolaik arī Dimiters. Viņa dzejā kaut kas mani iespārnoja. Tad es redzēju – tomēr ir tāda sabiedrība, ar kuru es varu runāt.

G. B. Pirms kāda gada pirmo reizi palasot tavus pantiņus, man uzreiz nāca prātā Kunnoss, mazākā mērā Uldis Bērziņš, varbūt arī vēl Neibarts. Viņi nav tavi poētiskie priekšteči?

G. M. Jā, tas atklājas aizvien vairāk. Mani līdzinieki. Man tiešām ir tāda sajūta, ka esmu pienācis viņiem klāt – kā jaunākais. Varbūt sākumā tā bija neapzināta pieskaņošanās, bet vēlāk jau tas ieiet asinīs. Kā māku, tā rakstu. Kā rakstu, tā māku. Droši vien tā līdzība ir tikai virspusēja.

G. B. Nemaz tik virspusēja nav. Teiksim, Kunnosa agrīnie panti – attieksme pret priekšmetiem, vēsturi un priekšmetu vēsturi jums ir ļoti sakritīga. Kunnoss arī no nesvarīgām lietām vilka laukā poēziju.

G. M. Tās lietas jau vienmēr rodas no jauna vai atgriežas. Man ir pāri trīsdesmit, un es satiku dzejniekus, kam patlaban ap divdesmit. Un, izrādās, šī Kunnosa un Bērziņa tradīcija ir dzīva arī patlaban. Tagadējie divdesmitgadnieki, jaunie dzejnieki – Kikōne, Svens, Toms Treibergs, kuru nupat Karogs nopublicēja, – viņi ir mani draugi, un, šķiet, viņus šī tradīcija tik stipri uzrunājusi, ka arī viņi iet šajā virzienā. Man liekas, tas ir pareizais robs. Tikai žēl, ka tiltu es nevaru reāli parādīt, jo Kunnoss nav dzīvs. Arī Kikōne aizgāja, bet viņš savos 22 gados paspēja daudz. Viņi realizē šo pamudinājumu, diskutē, publicējas – es tajā vecumā izturējos ļoti rezervēti. Rakstīju, no malas pētīju, bet nezināju, vai tas ir tik ļoti citiem vajadzīgs, ka jāpublicējas. Izrādās ir vajadzīgs – par to interesējas, jautā, runā.

G. B. Man radās iespaids, ka gluži vai bija jāpiespiež tev sakārtot dzejoļu krājumu – tu nemaz tik ļoti nedzinies pēc savas pirmās grāmatas.

G. M. Nē, iztēlē tā izsapņota jau sen. Bet – labāk jau tautā nekā plauktā. Būtu labi, ja dzeja dzīvotu ne tikai grāmatu plauktos, vākos, slejās, bet vairāk līdzinātos folklorai. Cilvēki to zinātu no galvas. Dzeja varētu būt tā mēraukla, pie kuras grūtos brīžos turēties. Lai dzeja atbrīvotu iekšējo poētisko pasauli un padarītu to vairāk pieejamu. Un – lai ir vajadzīgi paši rakstnieki. Ne grāmatas – grāmatas aizmirstas, grāmatas sadeg, grāmatas neiznāk… Pirms dažiem gadiem atklāju Juri Natanaēlu Ramani, vienu no pirmajiem latviešu dzejniekiem, kura dzeja dzīvoja tikai rokrakstos. Man liekas, tieši tas ir svarīgi – zina dzeju, zina cilvēku. Cits variants. Andreju Eglīti visi zina. Ko viņš ir sarakstījis? Dievs, Tava zeme deg – arī to visi zina. Ko vēl? Klusums, bet sarakstījis viņš taču ir arī vēl daudz ko citu. Saproti, ar to pietiek – var sarakstīt vienu kantāti, un viņu zina. Varbūt vairāk arī nekā nevajag. Gribētos tā – sarakstīt vienu dzejoli un…

G. B. …un nomirt.

G. M. Nuja, un nomirt, nevajadzētu tur izkliedēties kopotajos rakstos, kurus retais izlasa. Bet līdz tam vienam pantiņam laikam ir jānonāk. Ja neesi ģēnijs. Es neesmu ģēnijs. Man liekas, Kikōne bija ģēnijs. Tagad atradās jauni dzejoļi, pie draugiem, vēstulēs, pa roku galam uzrakstīti, iedoti… Varbūt tāpēc viņš aizgāja. Atnāca, uzrakstīja, aizgāja. Viņu paņēma. Skaisti. Literatūrai virsū tā stulbā savstarpējo kašķu ēna – tur ir slava, naids, neieredzēšana. Palasi kādu literatūras portālu – viņi tur mērās ar savu poētisko bagātību, taisa vietu literatūrā. Jā, protams, kritikai ir jābūt, var strīdēties par poētiskām kvalitātēm, bet strīdi izmet dvēseles ļaunumu, uzdodot to par literatūru. Ja tāda vide man būtu apkārt, es laikam nepublicētos.

Kikōne teica – ja tā dzeja nepalīdz, nafig viņa ir vajadzīga. Apmēram tā. Dzeja ir tikpat svarīga kā ēšana. Dzeja var palīdzēt dzīvot. Un es pazīstu cilvēkus, kuriem esmu iedevis kādu savu pantiņu – un viņš ir laimīgs. Dzejolis nav nekas sevišķais, ne tur debesis, ne elle, nekas tāds, vienkārši – dzejolis tev. Un cilvēks paņem dzejoli sev.

Karogs, 06.2006

Advertisements

One thought on “Gaiķu Māris godīgu darbu nestrādās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s