Laima Muktupāvela “Tas notiek Latvijā”

image Cītīgiem avīžu lasītājiem droši vien skaidrs, kas notiek Latvijas laukos. Visi vienprātīgi svilina kūlu un mājas, tikpat vienprātīgi iet vaļā indēšanās ar tehnisko spirtu, bez dzīvajos palikušie pēc tam izklaidējas, cits citu skaldīdami ar cirvjiem vai dauzīdami bērnus; kam drusku smadzenes atlikušas – tas uz mežu un nocērt visu pa tīro. Un tā tālāk. Kārtīga nacionālā apokalipse – zārks, vāks, kaps. Laimas Muktupāvelas un Arņa Terzena grāmatas Tas notiek Latvijā (Arte, 2006) virsrakstā iešifrēts gluži vai biedīgs akcents: kas tad īsti ir TAS, kas notiek šepat Latvijā?

Īstenībā šis dramatiskais TAS apzīmē teritorijas un situācijas, par kurām paviršs garām vai caurbraucējs teiktu, ka tur vispār nekas nenotiek. Autori izvēlējušies 29 lielākoties stipri nomaļas Latvijas vietas, kas dažādu iemeslu dēļ nosauktas visādos neparastos vārdos. Tostarp ir Dupšas, Berlīnes Krustojums, Gambija, Menta, Turki, Zādzene; pa vidam iepraucies arī kāds kultūrvēsturisks simbols – Silmači. Laima Muktupāvela aprakstījusi savus pieredzējumus šajās vietās, Arnis Terzens – fotografējis (grāmatā aplūkojami vairāki simti fotogrāfiju – šķiet, tik pamatīgi mūslaiku Latvijas laukus neviens nav bildējis). Aprakstu „tehnika” vienkārša – visupirms tiek izklāstīta versija par attiecīgā āķīgā vietvārda izcelsmi, seko reāli fakti no baronu, Ulmaņa un padomju laikiem, kas samiksēti kopā ar leģendām (kurām autore apraksta beigu galā lāgiem ar ironisku žestu noberž mitoloģiski spožo virskārtiņu), tad – reportāža par satiktajiem cilvēkiem. „Ir administratīvi sausā vēsture, un ir tāda vēsture, kas uzrunā emocionāli, ar cilvēku dzīvesstāstiem un pieturas mirkļiem, kas parāda, ka vēsturi nekad neveido tikai kaut kādi vojevodas, bīskapiju pārvaldnieki, gubernatori vai uzročaini ierēdņi. Tikai cilvēki,” raksta Laima Muktupāvela. Lielākoties tās ir „mikropasaules”, kurā patiesi „nekas nenotiek” – ir tikai monotona un pagalam pieticīga ikdiena. „Īstā” realitāte meklējama tuvākā vai tālākā pagātnē – patlaban palikušas tikai ēnas, rēgi un stāsti. No vienas puses – grāmatā daudzviet visdažādākajos veidos atkārtojas doma par to, ka „dzīve aiziet garām”, „neviens neredz, ko tu dari”, ir tikai „norobežotība un satiksmes trūkums” utt. No otras – šī īstenība ir nesalīdzināmi reālāka par pagājības leģendām, jo katra grāmatā aprakstītā mikropasaule ir „tādas pasaules paraugs, kur patiesībā cilvēks palicis viens pats. Ar sevi un savu dzīvi.”

Kaut arī Tas notiek Latvijā ir nevis kultūrvēsturisks pētījums, bet aprakstu krājums, tomēr uz grāmatu gribētos paraudzīties mazliet plašākā kontekstā. Nu jau gadus četrdesmit pasaules kulturoloģiskā doma vismaz daļēji atsacījusies no tradicionālā eiropocentrisma un pievērsusies visādu veidu perifērijām, marginālijām, pierobežām – teritorijām, kurās pēc vispārpieņemtajiem priekšstatiem nekā nav tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur nekas nevar arī būt. Jo – viss svarīgais notiek tikai un vienīgi centrā. Lai šoreiz paliek prātošana par šādas intereses tipiski postmoderno pēcefektu – to, ka šīs visu veidu perifērijas kļuvušas aizdomīgi centrālas un pārkvalificējušās par produktiem, kurus reti veiksmīgi var iztirgot. No svara ir tas, ka perifērija reāli eksistē jebkurā vietā un jebkurā laikā. Perifērija piesaista uzmanību ar to, ka tā lāgiem pat radikāli mēdz būt atšķirīga no centra – gan ar savu vērtību orientāciju, gan ar taustāmām, redzamām, klausāmām, garšojamām izpausmēm. Margināliju meklējumos nebūt nav jātriecas uz Nepālu vai Sahāru. Perifērija ir tepat rokas stiepiena attālumā, atšķirība vien tā, ka pie mums to klasificē kā provinci, šajā jēdzienā ieliekot centra ļaužiem piemītošo augstprātīgo attieksmi pret visu, kas šķiet atšķirīgs vai nepieņemams. Tiesa, autoriem var drusku pārmest, ka viņi tikpat kā nekādu uzmanību nav pievērsuši eņģeļiem un dēmoniem, kuru īpatsvars provinciālās esamības veidošanā droši vien ir ne mazāks kā centrā. Tāpēc skatījums brīžiem kļūst diezgan virspusējs un tiek izdekorēts ar centram raksturīgo jūsmību par „stiprajiem cilvēkiem” vai ko tamlīdzīgu. Taču, lai apcerētu eņģeļus un dēmonus, būtu jāraksta pavisam cita grāmata. (Vēl vien kritiska piebilde: pēc kārtīgas lasīšanas Tas notiek Latvijā izjuka atsevišķās lappusēs.)

Karogs, 05.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s