Viktors Līvzemnieks “Ceļagājumi”

Viktora Līvzemnieka Ceļagājumu (SolVita, 2005) apakšvirsraksts vēsta, ka tie ir Dzīves redzējumi par laikabiedriem censoņiem. Tātad – atmiņu kopojums. Lai arī grāmata it kā strukturēta divās daļās – Dzīves līkločos un Sastaptie – un apraksti puslīdz sakārtoti hronoloģiskā secībā, tomēr tā atstāj diezgan sadrumstalotu iespaidu it kā būtu veidota no vairākām citām iecerētām, bet tā arī nepabeigtām memuāru grāmatām. Visupirms – pirmajās divās nodaļās – itin klasiskā stilistikā ieturētas bērnības atmiņas līdz ar vairākiem atskatiem Latgales pierobežas tālākā pagātnē. Gluži loģiski, ka tām seko stāsts par mācībām un autora pirmajiem literārajiem mēģinājumiem piecdesmitajos gados. Autors neko daudz neaizraujas ar faktu un notikumu dziļāku analīzi vai vispārinājumiem, vienkārši – ieskicē atsevišķus notikumus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ viņam palikuši atmiņā. Tā ir viena no pievilcīgākajām šādu atmiņu stāstu īpatnībām, jo bērnības atmiņas saglabā nevis visiem labi zināmos „lielās” vēstures notikumus, bet gan milzumdaudz faktu no esamības perifērijas, kuriem analītiski noskaņoti vēsturnieki vai rakstnieki lielākoties nepievērš ne mazāko uzmanību.

Tālāk – kaut kas pavisam iz citas operas: pamatīgs apraksts par kādu plašākai publikai pilnīgi nezināmu savdabi, Arvīdu Reisu, kurš, strādādams par krievu valodas skolotāju mazā lauku skoliņā, pēc visai īpatnējas metodikas pašmācības ceļā apguvis daudzus desmitus valodu (tostarp visai eksotiskas – gan ziemeļu, gan dienvidu tautu), turklāt tādā līmenī, ka spējis šajās valodās ne tikai lasīt, bet arī sarakstīties ar ārzemju paziņām. Manuprāt, tā ir viena no interesantākajām Ceļagājumu nodaļām, kaut gan, cik noprotams, autors nav bijis īpaši tuvu pazīstams ar Arvīdu Reisu. Līdzīgi veidots arī apraksts „Es viss esmu darbā” – par vēl vienu stūrgalvīgu censoni, ārstu un medicīnas vēsturnieku Vili Derumu, kurš ar pseidonīmu Vilis Zemgars sarakstījis arī vairākus vēsturiskus romānus. Personisko iespaidu te pavisam maz (Līvzemnieks bijis Zemgara romānu redaktors un priekšvārdu autors) – lielāka uzmanība pievērsta tieši Viļa Deruma biogrāfijai.

Otrā daļa – atkal pavisam cita stilistika. Te apkopoti apraksti par rakstniekiem, ar kuriem autors bijis itin tuvu pazīstams. Tostarp arī ar Andreju Upīti – viņam vēl dzīvam esot, Upīša mājā Skrīveros jau tika iekārtots muzejs, kurā sešdesmito gadu sākumā gadījies strādāt Līvzemniekam. Tad – apliterāru anekdošu virkne par Hariju Gāliņu. Dažas epizodes par Ojāru Vācieti. Par Uldi Pūcīti. Par Aivaru Neibartu (manuprāt, tas – atšķirībā no plašajiem stāstījumiem par Reisu un Derumu – ir vispaviršāk izstrādātais apraksts grāmatā, jo no paša Neibarta personības tur nekas daudz pāri palicis nav). Par kontaktiem ar Anglijā dzīvojošo tulkotāju Rutu Spīrsu; šajā aprakstā cita starpā stāstīts arī par mūsdienās tikpat kā aizmirsto, taču savulaik ļoti nozīmīgo trimdas latviešu rakstnieku vizīti Latvijā sešdesmito gadu vidū.

Tiesa gan, īsti neizraisa uzticību daudzās epizodes, kurās plaši lietota tiešā runa – diez vai autoram tik laba atmiņa, ka saglabājusi gadus četrdesmit senas sarunas (kaut gan, cik noprotams, vismaz ar Andreju Upīti sarunas savulaik pierakstītas). Var jau būt, ka tiešā runa iederas šādu aprakstu stilistikā, taču līdz ar to vismaz daļēji šie apraksti zaudē autentiskuma garšu – tie vairs nav autora personiskie iespaidi par kādu cilvēku, bet jau fikcija.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s