Rakstītmācība

Rakstnieku savienība pirms vairākiem gadiem, pateicoties Kultūrkapitāla fonda labvēlībai, iedibināja padarīšanu, kas cēli saucas Tālākizglītības kursi „Rakstniecības teorija un prakse”. Procedūra apmēram šāda. Ļauži, kas grib nodarboties ar literatūru, bet nejūtas īsti pārliecināti par savu varēšanu un tāpēc vēlas apgūt rakstniecības mākslu, visupirms iesūta savus darbus konkursam. Tajā tiek atlasīti teksti, kuros kaut drusku nojaušams rakstītāja ķēriens. Pēc tam turpmākā gada laikā reizi mēnesī sestdienās notiek nodarbības – tā saucamās meistardarbnīcas, kurās potenciālos rakstniekus dresē kāds jau par vērā ņemamu rakstnieku atzītais. Atsevišķas meistardarbnīcas ir gan dzejdariem, gan prozistiem, gan dramaturgiem. Vēl viņi apmeklē arī lekcijas par literatūras teoriju un praksi.

Sagadījās, ka šogad labprātīgi un neviena nepiespiests par prozas meistardarbnīcas vadītāju kļuvu es (iepriekšējos gados bija Nora Ikstena un Pauls Bankovskis). Sajūta drusku neparasta, jo, no vienas puses, mana svētākā pārliecība teic, ka rakstīt nevar iemācīt. Nedz skolā literatūras stundās, nedz kursos, kādi plaši izplatīti Rietumpasaules universitātēs, nedz šādās meistardarbnīcās par rakstnieku nevar kļūt. Tiesa, var iedzīt paurī gluži elementārus tehniskus knifus – lai, piemēram, iesācējs neterorizētu redakcijas ar tekstiem, kas mīklainu apsvērumu dēļ izdrukāti uz sarkana, zaļa vai brūna papīra (nemaz nepārspīlēju – dažs estēts uz kursu konkursu bija iesūtījis tik neganti noformētus darbus, ka, tos tikai uzlūkojot, bezmaz sākās līdzsvara traucējumi; raksturīgi, ka šo estētu teksti kā literāri darbi izrādījās pagalam nevarīgi). Taču, lai to iemācītu, nekāda meistardarbnīca komplektā ar pašiem meistariem nav vajadzīga, pilnīgi pietiek ar redaktora miskasti. Var jau būt, ka manai pārliecībai ir pārlieku grīļīgs pamats – tikai paša pieredze: man nekad neviens nav mācījis, kā rakstīt. No otras puses – saskaroties ar iesācējiem, klasiķiem patīk klāstīt par to, ka, lūk, lai kļūtu par mūziķi un pelnītu aplausus, visupirms jāmācās mūzikas skolā, tad konservatorijā; māksliniekiem tāpat – skološanās kopumā ilgst padsmit gadus. No šejienes gluži automātiski izriet ideja par to, ka arī rakstniekam derētu mācīties, turklāt skolotāja vadībā.

Taisnību sakot, ideja liekas drusku apšaubāma tā iemesla dēļ, ka gan mūziķim, gan māksliniekam krietnu daļu no mācību procesa aizpilda intrumentu apgūšana, turpretī rakstnieks savu instrumentu – valodu – apgūst „pašmācības ceļā” – sākot jau no tā brīža, kad izrunā pirmos vārdus. Arī skološanās pie meistariem – visviens, apzināti vai neapzināti – notiek lasot grāmatas. Tekstus producē ne tikai rakstnieka iztēle, iedvesma vai tamlīdzīgas ēteriskas būšanas, bet arī – un, pieļauju, krietni lielākā mērā – grāmatas, kuras viņš ir lasījis. Literatūra pati pasaka priekšā, kas jādara ar instrumentu – valodu.

Kas patlaban īsti ir iesācējs? Izlasīju iesūtītos darbus. Kādi četrdesmti ļauži, ap 500 lappušu teksta. Gan sešpadsmitgadīgas meitenes, gan septiņdesmitgadīgas kundzītes. Autori, kuru teksti rādās teju vai drukājami, un personas, kurām no literatūras noteikti vajadzētu turēties pa gabalu. (Kaut gan – ja tas sagādā prieku, kāpēc nerakstīt? Tikai nevajag ar saviem tekstiem maitāt garastāvokli citiem.) Neraugoties uz tēzi par to, ka literatūras telpu patlaban okupējušas sievietes, starp iesācējiem viņu nav neko daudz vairāk kā vīriešu. Dažs iepriekšējos gados paskolojies dzejas meistardarbnīcā, bet nu sadomājis ķerties arī pie prozas. Cits jau gana daudz publicējies, tak tomēr atzinis par nepieciešamu vai vismaz interesantu uzklausīt kolēģu viedokli. Vārdu sakot, potenciālos rakstītājus nevieno nekādas kopējas pazīmes, tikai tas, ka viņos nez kāpēc iemitusi patoloģiska nosliece izraibināt papīru ar rakstu zīmēm.

Aivars Eipurs intervijā stāsta kādu interesantu novērojumu – par to, ka jaunie poēti, citā ziņā būdami caurcaurēm mūsdienīgi ļauži, tekstus meistaro tādā stilistikā, kādā būtu varējušas rakstīt viņu māmiņas vai vecmāmiņas. Jo – viņiem nav ne mazākās nojausmas par to, kas patlaban notiek letiņu un pasaules literatūrā. Līdzīga sajūta radās, lasot arī konkursam iesūtītos prozistu darbus. Iekāriens ir – un tad tik uz priekšu, klupšus krišus, bet literatūra kā tekstus producējoša sistēma viņu darbos lielākoties gluži vienkārši nefunkcionē.

Kā jau teikts, manuprāt, rakstīt iemācīt nav iespējams. Var tikai iemācīties rakstīt. Ja tā, ko lai iesāk ar tiem ļaužiem, kam no sirds gribas apgūt rakstniecības mākslu? Pieļauju, ka iemācīt var ko citu, kas jebkuram rakstītājam tikpat svarīgs kā talants, kas no augšas (vai apakšas – atkarībā no attiecīgā literatūras teorētiķa garīgajām novirzēm: vai šis kristietis, vai freidists) viņam dots. Proti, uzlūkot pašam savu tekstu kritiski vai vismaz skeptiski piemiegtām acīm. Izlasot 500 rakstītgribētāju uzradītās lappuses, radās iespaids, ka kritiskais skatījums uz paša tekstu ir neiedomājami reta parādība. Vēl trakāk – noprotams, ka ar rakstniecību pārsvarā mēģina nodarboties ļauži, kuri mūžā izlasījuši kādu pusotru grāmatu, izlasīto tūlīt pat veiksmīgi aizmirstot. Vispār tas ir bezmaz paradoksāli – literatūru mēģina taisīt personas, kurām par literatūru nav nekādas intereses, turpretī man pazīstamie cītīgie lasītāji, reti erudīti ļauži, kas labprāt un aizrautīgi diskutē par visādiem literatūras smalkumiem, ne par ko nebūtu piespiežami kaut ko uzrakstīt.

Kritiska attieksme pašam pret savu tekstu nebūt nav tas pats, kas gluži banāla paškritika. Izcils rakstnieks var būt augstprātīgs idiots un uzskatīt sevi par ģēniju – un, ja viņam patiešām paveicas ko izcilu sacerēt, tad viņa viedoklis nav tālu no patiesības. Drīzāk kritiska attieksme pret savu tekstu nozīmē tādu kā dubultošanos. Autors it kā sadalās divās personās – autorā un „autora autorā”, kurš viņu nemitīgi vēro, vērtē, kontrolē un mēģina „ierakstīt” kontekstā. Izklausās drusku šizofrēniski, bet tieši attiecībās starp šīm divām personām dzimst tas, ko mēs dēvējam par literatūru. Ja dubultošanās kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, rodas vien kaut kas līdzīgs vārdu biezputrai vai bezgalīgam un bezjēdzīgam monologam. (Literatūrā monologs kā kvalitatīvs jēdziens vispār nepastāv – ja „kaut kas notiek”, t. i., literatūrā noris pārmaiņu procesi, tas nozīmē, ka attiecīgais autors sācis strīdu ar visu literatūras vēsturi, parasti kā oponentus izvēlēdamies klasiķu armādu.) Turklāt attiecības starp šīm abām vienmiesīgajām personām nebūt nenozīmē, ka, lūk, autors, uzradījis kārtējo darbu, atviegloti nopūšas, piever acis, koncentrējas un nākamajā mirklī atdzīvina sevī kritiķi, kurš ar svaigiem spēkiem izanalizē tekstu un izliek tālākā ceļa virziena rādītājus. Gluži pretēji – abi radījumi nemitīgi ir līdzās, nikni kašķējas, un viņu balsis nekādi nav atdalāmas. Ja modelē pavisam primitīvi, autora pieredze – dzīvošanas, lasīšanas, rakstīšanas – kondensējas viņa kritiskajā balsī, turpretī attiecīgā teksta tapšanu inspirē pēkšņa apsēstība, iedvesma vai kas tamlīdzīgs. (Turpinot teorētisko ekspedīciju, taisnā ceļā braucam purvā iekšā: ja rakstniekā ietilpst autors un viņa kritiķis, tad kritiķī – kritiķis un kritiķa kritiķis, un, pieņemsim, ja kritiķis raksta kritisku apcerējumu par tekstu, kurā kāds cits kritiķis kritizējis vēl citu kritiķu darbus, tad teorētiskā purva rāva smeļas mutē un slāpē nost veselā saprāta jau tā kluso balsi.)

Īstenībā pamācība rakstīšanā ir pavisam īsa. Ja cilvēks ir iesācējs, viņš nekādā gadījumā nedrīkst ņemt par pilnu nevienu padomu, ieteikumu, pamācību. Īstenībā arī tie, kurus dēvē par rakstniekiem, no rakstīšanas nekā nejēdz. Labāk viņiem turēt muti un vienkārši rakstīt, citādi viegli var par muļķi palikt. Jo – katrs autors, kļūdams par autoru, visupirms sāk ar to, ka mēģina iznīcināt visu literatūras vēsturi. Apliecināt, ka tips, kurš neizprotamu iemeslu dēļ uzņēmies skolotāja lomu, ir pēdīgais muļķis. Un, ja tas izdodas, viss ir labākajā kārtībā – gan ar rakstītgribētāju, gan ar literatūru.

Karogs, 03.2006

_______________________________________________________

Vēl par šo pašu tēmu:

Četru dažādu gadu meistardarbnīcu vadītāju saruna Mācīties mācīt mācīties

Ievads prozas meistardarbnīcas beidzēju darbu publikācijām Rakstītmācība

Advertisements

2 thoughts on “Rakstītmācība

  1. Atpakaļ ziņojums: Intervija “Karogam” 2006.gada martā « Eipurs par grāmatām un uzskatiem

  2. Atpakaļ ziņojums: Literārā Akadēmija.Saruna “Karogā” « Eipurs par grāmatām un uzskatiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s