Pīters Akroids “Oskara Vailda testaments”

akroids oskara vailda testaments Pašreizējo tukšumu oriģinālliteratūrā lieliski aizpilda tulkojumi. Tostarp – Pītera Akroida romāns Oskara Vailda testaments (Mansards, 2006; no angļu val. tulkojusi Silvija Brice). Gluži vai jābrīnās, ka līdz šim latviešu izdevēji par Akroidu nebija likušies ne zinis – kaut arī relatīvi jauns (dzimis 1949. gadā), šis prozists, dzejnieks, dramaturgs, kritiķis, literatūras un kultūras vēsturnieks, pateicoties vai neraugoties uz nopietnam rakstniekam patoloģisko produktivitāti (vairāk nekā 30 grāmatu) jau piederīgs mūslaiku britu literatūras klasiķu panteonam un saņēmis vai visas svarīgākās Anglijas literārās godalgas. Vien ar pašu galveno – Bukera balvu – nav paveicies: romāns Čatertons 1987. gadā gan iekļuva īsajā sarakstā, t. i., kandidātu piecniekā, tomēr balva toreiz tika Penelopai Laivlijai, toties Akroids divreiz saņēmis Vaitbreda balvu: par T. S. Eliota biogrāfiju un par romānu Hauksmūrs. Turklāt Akroida romāni ir arī sižetiski aizraujoši – teiksim, alķīmizēti intelektuālā Doktora Dī māja vai Viktorijas laika detektīvu Dens Līno un Laimhausas Golems.

Oskara Vailda testaments ir Akroida otrais romāns, oriģinālā iznācis 1983. gadā. Būtībā romāns ir Vailda pēdējo dzīves mēnešu dienasgrāmatas imitācija (vai falsifikācija), kurai papildus dimensiju piešķir milzīgā autora erudīcija, kas gan vēl labāk jūtama viņa biogrāfiskajos darbos – Akroids sarakstījis arī Eliota, Dikensa, Bleika, Tomasa Mora, Čosera, Šekspīra, Tērnera, Ņūtona biogrāfijas; pie šā paša žanra varētu pieskaitīt arī grāmatu Londona: biogrāfija. Patlaban man puslasīta stāv Akroida grāmata par Viljamu Bleiku – un, jāatzīst, Akroida kultūrvēsturiskās zināšanas ir patiešām apbrīnojamas. Savā ziņā Oskara Vailda testaments ir programmatisks teksts – galvenokārt ar to, ka tajā vēsture un vēstures beletrizācija/falsifikācija neatšķetināmi savijusies. Patlaban gluži vai banāli būtu spriest par to, ka vēsture neeksistē, pastāv tikai daudzi un dažādi stāsti par vēsturi, un tas, ko mēs uzskatīsim par „īsto” vēsturi, atkarīgs vien no attiecīgā autora stāstītāja un pārliecinātāja ķēriena, taču jāatceras, ka Akroids bija viens no pirmajiem, kas šīs elegantās idejas apliecināja praktiski – romānus darināja kā vēsturiskus pētījumus, biogrāfijas – kā romānus. Da Vinči kods nāca pēcāk. Bet var jau būt, ka tā ir tikai stāstnieku radīta ilūzija.

Karogs, 03.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s