Eduards, Aivars un Eipurs. Saruna ar Aivaru Eipuru, klātesot arī Arvim Kolmanim

image

Aivars Eipurs & Eduards Aivars

Guntis Berelis. Nu jau, šķiet, vairāk nekā 20 gadus pazīstu tevi kā Aivaru Eipuru. Tāpēc savulaik man bija liels pārsteigums, kad savās pirmajās publikācijās tu piepeši pārkvalificējies par Eduardu Aivaru.

Eduards Aivars. Man vienmēr licies, ka pseidonīms – tas ir normāli, ja šajā sakarī vispār lieto vārdu „normāli”, bet tieši kādēļ tāds… Es varu pateikt, kāpēc Aivars – lai pats tam noticētu. Bet Eduards – tas nav tāpēc, ka bija Eduards Veidenbaums, vai tāpēc, ka Eduards Munks, vai tāpēc, ka mans mātes tēva vārds bija Eduards. Par Eduardu grūti pateikt. Laikam nebija tik liela pašapziņa, lai paņemtu vienkārši Aivars. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā laikā literatūrā darbojās Aivars Neibarts, Aivars Kalve, kas patiesībā bija Daumants Kalve, Aivars Kļavis, Aivars Tarvids, protams, arī Aivars Ozoliņš.Visdrīzāk tāpēc, ka vārdā Eduards ir trīs zilbe, ne divas. Šis pseidonīms ir tīri iedvesmas auglis, bet tas jau tik daudz atkārtojies, ka varētu izdomāt jaunu. Dažus dzejoļus esmu parakstījis ar pseidonīmu Fīlips – krājumā .

Arvis Kolmanis. Kāpēc tev vispār bija vajadzīgs pseidonīms? Aivars Eipurs – smuks, skanīgs vārds.

A. E. Piekrītu, starp citu, tagad es tikai dzeju parakstīšu kā Eduards Aivars. Prozu un kritiku – kā Aivars Eipurs. Tas tāpēc, ka dzejai un prozai ir pilnīgi atšķirīgi avoti. Kaut gan – savulaik man bija publicēta proza Avotā, vēl šur tur – un arī kā Eduardam Aivaram… Tagad es varbūt tā nedarītu, grūti pateikt.

G. B. Tas nozīmē – dzeju un prozu raksta divi atšķirīgi cilvēki?

A. E. Uz to pusi ir…

G. B. Vai tevi kāds ir uzrunājis: cienījamo dzejniek Eduard, vai jūs…

A. E. Jā, tie kuri mani nepazina pirms sāku publicēties. Piemēram, Leons Briedis šad tad uzrunājis par Eduardu, vēl daži rakstnieki un dzejnieki.

Bet vispār lielākais kreņķis, kas man traucē nodoties literatūrai, ir tas, ka es jaucu tēla un autora attiecības. Es faktiski darbojos kā tēls, un brīžiem ir ļoti grūti kļūt par autoru.

A. K. Tev pašam nekad neputrojas, kas īsti esi – Eduards Aivars vai Aivars Eipurs?

A. E. Nē, es domāju, ka tomēr esmu Aivars Eipurs, bet pseidonīms ir godprātīgi lietojams, saskaroties ar lietām, kas tiešām nāk no kaut kurienes… „no augšas”, teiksim tā.

A. K. Tu sāki ar prozu vai dzeju?

A. E. Vispirms bija dzeja, 1985. gadā. Uzreiz kā Eduardam Aivaram.

G. B. Nē, pirmā publikācija bija par Hļebņikovu drusku ātrāk.

A. E. Jā, taisnība, tas bija raksts Padomju Jaunatnē, veltīts Hļebņikova simtgadei. Tur bija interesanta epizode – atkal ar to pašu ar Eduardu, Aivaru un Eipuru. Gribēju parakstīties ar Eduarda Aivara vārdu. Runāju ar Moniku Zīli, toreizējo Padomju Jaunatnes galveno redaktori, un viņa teica: nekā, Eduards Aivars var būt jebkas, kaut vai izcirtējs gaļas veikalā, tāpēc, esiet tik laipni, un parakstieties kā Aivars Eipurs, J. Raiņa Literatūras muzeja zinātniskais līdzstrādnieks. Pēc tam gan – publikācijās Avotā, Padomju Jaunatnē gan dzeja, gan proza bija kā Eduardam Aivaram. Bet, kad citi teica, ka dzeja man sanākot labāk, nolēmu prozu vairs nepublicēt.

G. B. Nerakstīt vai nepublicēt?

A. E. Maz rakstīju prozu, pa šiem gadiem atvilktnē nekas prātīgs nav sakrājies. Tajā laikā no manis varēja sanākt arī tīri labs kritiķis, jo diezgan labi orientējos aizrobežu literatūrā. Tagad vairs ne. Nezinu tos autorus, kurus zina, teiksim, Pauls Bankovskis. Man tas viss izbeidzās ar Donaldu Bartelmu, gadus piecpadsmit atpakaļ.

A. K. Bet latviešu literatūra – to taču tu vari ņemt un kritizēt?

A. E. To jau es arī palēnām daru, bet ir ļoti grūti nosēdēt uz vairākiem zirgiem vai vairākiem ķeblīšiem vienlaikus. Šeit klātesošajam Guntim tas ir izdevies, bet tādu cilvēku ir maz. Ja vienā žanrā ir kas vērā ņemams padarīts, tad varbūt var ķerties pie cita žanra, bet mans gadījums, liekas, nav tāds.

A. K. Tu teici, ka esi prozai atmetis ar roku. Bet tagad – jaunākajam Karoga numuram – taču atkal esi šo to prozisku sarakstījis!

A. E. Man ir ko teikt, un, otrkārt, pēdējos gados latviešu proza met jaunu vilni.

A. K. Un tu gribi tur piedalīties?

A. E. Jā. Jā.

Aivars Eipurs, Eduards Aivars

Kas te runā - Eduards Aivars vai Aivars Eipurs?

G. B. Aizklīdīsim atpakaļ uz tiem tālajiem laikiem, kad biji vēl jauns. Ar tevi iepazinos pašās septiņdesmito gadu beigās, un, atceros, jūs tur bijāt tāda patīkama trīs prātīgu tēviņu kompānija – tu, Aivars Ozoliņš un Uldis Tīrons. Tā sanācis, ka jūs visi turpmākajos gados esat teikuši kādu puslīdz biezu vārdu – gan literatūrā, gan citās sfērās. Varbūt pastāsti par šo kompāniju, līdz ar to arī par savu intelektuālo izcelšanos un attīstību…

 

A. E. Var teikt – tāds tādu atrod. Visi bijām grāmatu draugi, ar Tīronu biju sapazinos jau vidusskolā, kādā desmitajā klasē, ar Ozoliņu – kad latviešu filologos mācījos otrajā kursā, viņš – pirmajā svešvalodniekos. Ozoliņš iepazīšanās epizodi atstāsta šādi, un es viņam piekrītu: esot ieklīdis kopmītnēs viņu istabā, gudri parunājis par Tomasu Mannu un aizņēmies piecīti. Pēc tam iepazīstināju viņu ar Tīronu, bet piektajā kursā mūs visus trīs palūdz aizvākties no kopmītnēm. Tad mēs cits pie cita palaikam dzīvojām, teiksim, es pie Ozoliņa Kaukāza ielā – viņš tolaik nokrustīja mūs par Kaukāza ielas gūstekņiem… Tīrons kādu brīdi pie manis Jelgavā, visādi.

G. B. Kāda velna pēc tu, tāds nopietns vīrieša cilvēks, vispār gāji pie filoložkām?

A. E. Labi, ka neaizgāju uz fizkultūras institūtu… Armijā arī negribējās iet. Fakultāte laikam tomēr bija izvēlēta nepareizi, vajadzēja vai nu uz svešvalodniekiem, vai uz filozofiem. Tas būtu man piemērotāk. Redz, Ozoliņs aizgāja uz svešvalodniekiem, Tīrons – uz filozofiem, un es reizēm ironizēju, ka Tīrons ir labākais literāts starp filozofiem, bet es – labākais filozofs starp literātiem. Kaut gan – drīzāk uzskatu sevi par tādu filozofu putrotāju.

G. B. Ja nemaldos, tur bija tāds unikāls gadījums – tevi izlidināja laukā no piektā kursa, ko parasti vispār nemēdz darīt.

A. E. Tā bija.

G. B. Ko vajag sagrēkot, lai īsi pirms beigšanas izmestu no universitātes?

A. E. Dekāns Reinis Bērtulis paziņoja, ka zars lūzt arī pašā pēdējā brīdī. Reiz pēc kādas vizītes Sēnītē turpināju pastiprināti dzert, vienkārši negāju uz universitāti, bija palikuši arī daži nopietni parādi no sesijas, un mani nepielaida pie pedagoģiskās prakses. Mēģināju paņemt akadēmisko gadu, bet nepaspēju – mani atskaitīja ātrāk. Pēc tam, protams, atjaunojos, bet atkal sākās tā nelaime ar dzeršanu. Universitāti pabeidzu jaunajos laikos, jau kā baltu filologs.

A. K. Un literatūras muzejs?

A. E. Tas bija no 1982. līdz 1986. gadam. Bet vēl pirms tam aizgāju ārstēties no alkoholisma, tad aizbraucu uz Kamčatku –Tīrons arī tur bija, strādājām vulkanoloģijas institūtā pie vulkāna, kas tieši tobrīd izvirda. Ik pēc divām stundām gāja pa gaisu. Mums, lai pašapliecinātos, protams, starp diviem izvirdumiem noteikti vajadzēja tur uzkāpt. Labi, ka tikai pusotra kilometra augsts, citādi nepaspētu. Kad nācām lejā, tad jau akmeņi lidoja visriņķī. Pēc Kamčatkas man gluži vai atvērās trešā acs – tad arī viesnīcas Latvija 19. stāvā uzrakstīju pirmās ļoti vājās rindas – uz viesnīcas blankas. Kādu brīdi mani nepublicēja, bet nekas jau tur prātīgs arī nebija. Vispār balta skaudība bija – uz tiem, kurus publicēja.

A. K. Tas nozīmē, ka tu diezgan sāpīgi uztver tādu ignorējošu attieksmi pret savu daiļradi?

A. E. Nē, es neesmu mainījies… Varu nelikties ne zinis, tomēr man nav vienalga, ko par mani raksta un domā – ja pārāk sāk apcelt. Arī, rakstot par citiem, domāju par viņu reakciju… Jā, protams, Platons man draugs, bet patiesība dārgāka, tomēr citreiz dzīvē gadās situācijas, kad ne Platons draugs, ne patiesība draudzene.

A. K. Tu reizēm raksti arī sociāli diezgan asus dzejoļus. Teiksim, beidzamā dzejoļu kopa Karogā – tur bija par Beslanu…

A. E. Tie nebija rakstīti modes pēc, es vienkārši tobrīd tā jutu. Māra Zālīte reiz teica, ka ir autori, kas jūtas angažēti visā šajā politikas būšanā, un ir tādi, kas veiksmīgi bez tās iztiek, jūtas labi savā daiļradē, bet tas jāpieņem kā fakts. Man arī ir šī nelaime vai laime nelaimē, ka daļā dzejoļu ir šis personiskais politikas pārdzīvojums. Cita lieta, ka patlaban varbūt nav nepieciešams rakstīt tādus tekstus, to var izteikt citos žanros. Vispār jau ir lietas, kuras dzejā nevar uzrakstīt un varbūt to nemaz nevajag darīt. Teiksim, politika – labāk to izteikt tā, kā darīja, piemēram, Kārlis Skalbe Mazajās piezīmēs. Tas pats arī par seksualitāti – prozā var iet līdz pat pornogrāfijai, bet dzejolī seksualitāte izskatīsies pilnīgi bezgaumīgi. Par Beslanu – tā bija tāda provokācija, jau uz bezgaumības robežas. Kādreiz tik ļoti gribās, tik ļoti gribās… Bet tas ir ļoti strīdīgi pašam priekš sevis – apmēram tas pats, kas ielikt lamu vārdus dzejolī.

G. B. Cilvēki parasti ar varenu atvēzienu ķeras pie rakstīšanas tīņa gados. Pēc tam pamet…

A. E. Kad es dzīvoju laukos Pabažu ciema Ainavās – man šis nosaukums ir ļoti dārgs, bet, protams, es nevaru aizliegt Pēterim Vaskam vai Pēteram Brūveram, vai Josifam Brodskim to izmantot –, tad es biju liels lasītājs, un man jau bija sajūta, ka es rakstīšu, bet prozu. Pēc tam, protams, aizmirsu.

Studiju laikā sāku lasīt ļoti daudz krievu dzeju, pie latviešu dzejas nonācu vēlāk. Jā, tolaik Biķernieku mežā bija grāmatu tirdziņš, par krievu grāmatām katru mēnesi mierīgi varēja atstāt pus algu. Tagad gan diez vai es būtu ar mieru par grāmatām iztērēt pusi nelielās algas. Dabiski, kaut kā neapzināti jau uzsūcās arī Čaklais, Ziedonis, Vācietis, bet tas laiks, kad varēju apgalvot, ka man tuvi autori ir Fricis Bārda, Skujenieks vai Belševica, nāca stipri vēlāk. Vispirms bija Pasternaks, Ahmatova, arī Baratinskis, Tjutčevs… Hļebņikovs, protams. Tad gāju valodu kursos, lasīju dzeju oriģinālā.

Ā, un skolā literatūrā bija tā – vai nu pieci, vai divi, jo nebija izpildījis, ko prasīja.

G. B. Es skolā neganti necietu latviešu literatūru. Vispār nelasīju to, kas bija programmā.

A. E. Nē, man tā nebija. Es vispār uzskatu, ka obligātajai literatūrai noteikti jābūt. Vienīgi – līdz 12 gadiem cītīgi lasīju grāmatas, bet pēc tam gadus piecus vispār nelasīju neko, jo ļoti daudz sportoju. Man, piemēram, bija vairāki divnieki par nelasītiem Regīnas Ezeras romāniem, kaut gan, tarp citu, pirmais latviešu romāns, kuru bērnībā izlasīju, bija Ezeras Viņas bija trīs.

Nesen Andris Vilks, pasniedzot man Dzejas dienu balvu par krājumu Es pagāju, pastāstīja kādu epizodi. Pats to neatceros. Savulaik studiju gados viņš nāca pie manis uz kopmītnēm, mēs kopā dzērām, un es tur virtuvē esot cepis kartupeļus un paziņojis, ka būšot dzejnieks.

Bet nevaru pateikt, kāpēc tā notika, ka es sāku rakstīt dzejoļus. Biju dzeju daudz lasījis, bet es jau nerakstu tā, kā rakstīja tie autori, kurus es lasīju. Nezinu.

A. K. Ir dzejnieki, kuri dzejo, pakļaujoties kādam impulsam „no augšas”. Ir dzejnieki, kuri strādā vairāk ar prātu. Kā ar tevi?

A. E. Domāju, nepārprotami – „no augšas”. Tāda plānošana ar prātu un sēdēšana nenotiek, bet es atzīstu, ka tas ir vajadzīgs. Tur jau sākas tas profesionālisms. Patlaban strādāju Rakstnieku savienībā par literāro konsultantu un esmu ievērojis, ka jauniem dzejniekiem tā ir liela problēma – viņiem uznāk iedvesma, viņi kaut ko uzraksta un ar to arī aprobežojas, turklāt labi jūtas. Retais strādā tālāk. Vēl brīnās – kāpēc vēl kaut kas jālabo.

G. B. Kā tu tiki pie tā profesionālisma un paškontroles?

A. E. Vienkārši – cenšos mācīties no paraugiem, lasot citu autoru dzeju, saprotot, cik viņi bijuši prasīgi pret sevi. Uz dzejoļiem jāblenž ilgu laiku, lai dabūtu gatavu, bet kokam otrs gals – ja tu to dari pārāk ilgi, tad atkal nekas nesanāk, jāmet laukā. Man ir tikai viens dzejolis, kurš sākts pirms gadiem piecpadsmit un pabeigts vēlāk. Par vulkāniem. Tur sākumā bija tikai „vulkāni, sieviešu krūtis, novērsties grūti” – baigs dzejolis, vai ne? Pagāja ilgs laiks, kamēr to uzrakstīju līdz galam. Bet pastāv tāda lieta kā individuālais laiks. Reiz, kad man palūdza uzrakstīt dzejoli katalogam, konstatēju, ka šo laiku var saspiest. Citreiz dzejolis uzrakstās divos mēnešos, bet to uzrakstīju vienā dienā – un sanāca viens no maniem labākajiem dzejoļiem, izstādes katalogā bija Ievai Iltnerei uz pleca. Varbūt tas arī ir profesionālisms – lietot dāvanu. Ne tikai izsaiņot un apskatīties, bet arī lietot. Dāvana atnāk pie manis, un es viņu lietoju. Ir gan daudz gadījumu, ka dzejolis atnāk pie manis, bet es viņu nepierakstu, un tad viņš aiziet pie citiem, tā smalkā, smalkā matērija.

G. B. Tu jau vienā brīdī ieminējies, ka jaunībā esi bijis traks dzērājs, tev izdevies tikt ar šo klizmu galā, bet pēc tam tu pats sāki dakterēt alkašus un, cik zinu, ar to nodarbojies diezgan daudzus gadus.

A. E. Jā, tā ir viena no svarīgākajām lietām manā dzīvē – alkoholisms gan no vienas, gan no otras puses. Uzskatu, ka nekad neesmu bijis parasts dzērājs – kļuvu par alkoholiķi jau ar pirmo izdzerto glāzi. Tādi cilvēki kā es vispār nedrīkst sākt lietot alkoholu. Ģenētiskais faktors. Vectēvs bija foršs cilvēks, bija zirgkopis, darīja visus lauku darbus, bet jau viņam alkohols traucēja. Tēvs vairākas reizes ārstējās no alkoholisma. Es tiešām biju īstā verdzībā. Sitos no ārpuses pret zārka vāku. Kad mani 33 gadu vecumā ieveda atbalsta grupā, tas bija liels prieks, eiforija ilga kādus četrus gadus. Pats biju pārsteigts par to, kas ar mani notika – kā iepazinos pats ar sevi, ar savām jūtām. Domāju: ja pat es varēju tikt vaļā, tad kāpēc citi to nevarētu izdarīt. Tad arī sāku nodarboties ar šo atbalsta grupu organizēšanu. Strādāju narkoloģiskajā slimnīcā – astoņus gadus, stažējos Zviedrijā, strādāju arī ar alkoholiķu tuviniekiem. Tāds kā neredzamās frontes cīnītājs. Manuprāt, tagad ir izdarīts tik daudz, ka neatkarīgi no tā, kāda būs valsts politika alkoholiķu ārstēšanā, ir izveidots šis atbalsta grupu tīkls, kurā jebkurš var saņemt palīdzību.

Bet tā ir tēma, par kuru varu runāt stundām ilgi, varbūt kaut ko konkrētāku.

A. K. Dzērumā esi mēģinājis rakstīt?

A. E. Jā, bet nekas jēdzīgs nav sanācis. Pirmajā grāmatā gan ir dzejoļi, kas rakstīti dzeršanas laikā, bet ne dzērumā. Pirmajā acu uzmetienā liekas – jā, baigi labi, bet pēc tam skaidrā prātā – mēsls, jāmet laukā. Vienīgi – dzērumā sarakstīts viens prozas gabals, kur darbība notiek uz īstenības un sapņa robežas, kaut kas par sievieti leoparda ādā uz motocikla. Tas man vienmēr licies ļoti labs, bet kaut kur ir pazudis.

G. B. Esi pielicis roku divu žurnālu izdošanai. Parkam iznāca četri numuri, Mutei – tikai viens.

A. E. Joprojām lepojos ar to, ka uz Parku mani uzaicināja cilvēki, kas bija 12 gadus jaunāki par mani. Vispirms – par literārās daļas redaktoru, tad – par galveno redaktoru. Nelaiķis Uģis Vekters bija idejiskais uzturētājs. Parks bija ļoti interesants izdevums – katra lappuse atšķirīgā šriftā. Otrais numurs bija par narkotikām – un pēc tam saņēmu no attiecīgās institūcijas vēstuli par to, ka mēs popularizējot narkotikas. Taču tā nebija – sadarbojāmies arī ar narkologu Brokānu, kurš deva šos narkotiku raksturojumus. Trešais numurs bija par sievietēm, ceturtais – par jūru, piekto bijām nolēmuši taisīt par politiku, 24 mazas intervijas ar politiķiem, un uz tā mēs tad arī uzkārāmies. Katram žurnāla veidotājam bija vēl kāds cits darbs, palikām tikai divi aktīvie darītāji – un tā tas pārtrūka. Bet daudzi to žurnālu joprojām atceras.

Par Muti – pierunāju izdevēju žurnālu publicēt, bet tolaik jau nebija, kur viņu likt. Var jau būt, ka arī organizēt vajadzēja citādi.

G. B. Beidzamajā laikā tu nodarbojies arī ar jauno dzejdaru dresūru – strādā Rakstnieku savienībā par literāro konsultantu.

A. E. Īstenībā ar to esmu nodarbojies jau ilgus gadus. Jauno autoru semināros, arī avīzē Laba, kur biju redaktora vietnieks, radošajās nometnēs Aicinājums – tajās katru gadu ierodos vismaz uz vienu dienu. Uzskatu, ka varu to darīt, tur gan ir vajadzīga zināma tolerance un iecietība, tomēr nepamatotas cerības nedodu. Attiecībā pret mākslu esmu godīgs.

A. K. Rakstīt var iemācīt?

A. E. Varbūt ne gluži iemācīt… Šeit drīzāk jārunā par satikšanos, jo, piemēram, šajos jauno autoru semināros cilvēki, kas parasti ir atšķirīgi no citiem, sanāk kopā un redz, ka viņi nav vientuļi, ir arī citi tādi paši. Viņi satiekas cits ar citu – un tas ir ļoti svarīgi

Ar jaunajiem autoriem patlaban gan ir kāda smaga problēma – viņi nelasa. Un, ja nelasa, viņi sāk rakstīt mammas vai vecmammas atmiņu klades manierē. Tas ir kaut kas jocīgs – visādā citādā ziņā šie jaunie cilvēki ir mūsdienīgi, bet rakstības maniere ārkārtīgi arhaiska.

Bet, ja runā par „jauno un labo”, uzskatu, ka nevis tas, kas ir jauns, uzreiz ir labs, bet tas, kas ir labs, ir jauns. Interesanti arī tas, ko atceras pirmos – manifestu autorus vai tamlīdzīgi. Taču literatūras kontekstā nesaskata šī jaunā turpinātājus, unikālu likteņu virkni, no kuriem vien retais ieņem sev pienākošos vietu. Dažiem var veikties, kā, piemēram, paveicās Hermanim Marģeram Majevskim, jo viņu ieraudzīja tādi dzejnieki kā Māris Salējs un Amanda Aizpuriete, arī es. Mēs viņu uzskatām par dzejnieku no Dieva žēlastības un lielisku mūzas kalpu. Bet mēs varējām arī nebūt – šīs autora un konteksta attiecības nosaka pārāk daudzas nejaušības.

A.K. Vai tu pats mainies? Man radies priekšstats, ka tavi pēdējā laika dzejoļi atšķiras no senākiem.

A. E. Tad jau labi. Tomēr uzskatu, ka, sākot ar Ainava kliedz, kuru es uzskatu par savu labāko grāmatu, krājumu struktūrā ir kaut kas kopējs, arī nākamajā grāmatā Jaunais medus, kas iznāks oktobrī. Piekrītu, pirmais ir citāds, arī . Kaut gan – Ainavā kliedz vēl ir arī sociāli asi dzejoļi, vēlāk tādu kļūst mazāk. Bet, uzskatu, arī tie ir mākslinieciski piepildīti.

Cita starpā ir arī gluži reāli dzejoļi. Nu, piemēram, Kristāla taksometrs, vispirms es viņu uzrakstīju garāku. Tajā ir par to, ka nozagu kādu meiteni pēc viņas 17 gadu dzimšanas dienas.

G. B. Kā tā – vienkārši ņēmi un nozagi?

A. E. Jā, nozagu viņas vecākiem, naktī ar taksometru atvedu uz Rīgu no Jūrmalas. Nezinu, kas man bija uznācis, bet pēc tam dzejoli noreducēju uz divām rindiņām, un Berelis savā recenzijā bija pamanījis, ka dzejolī kaut kas nav kārtībā, bet kas aiz tā slēpjas – tur arī privātdetektīvs netiktu skaidrībā.

Bet vispār – katram krājumam nav jābūt ne labākam, ne atšķirīgam no pārējiem. Citi varbūt to gaidam, bet man vispirmām kārtām jābūt godīgam pret sevi.

G. B. Beigu galā klasiskais jautājums. Tev nupat paliek 50 gadu, tāds skaists, apaļš un simbolisks cipars. Ko tālāk? Apstāties un apskatīties? Varbūt vienā rāvienā visu mainīt un „sākt jaunu dzīvi”?

A. E. Līdz šim ir bijuši jaunekļa gadi, un tagad sākas vīra gadi. Faktiski cilvēka uzdevums ir izdzīvot visus vecumus. Ja neesi jaunībā nomiris, tad nav ko vairs tur bakstīties, jāizdzīvo visi vecumi. Varbūt jubileja būtu iemesls kaut ko dižu publicēt, bet nez kādu iemeslu dēļ neesmu papūlējies to dižo sarakstīt.

Vēl varu pateikt, par ko mēs aizmirsām parunāt. Aizmirsām par Dievu, un tā Viņš vienmēr rīkojas…

Karogs, 03.2006

_______________________________________________________

Vēl par Aivaru Eipuru/Eduardu Aivaru:

One thought on “Eduards, Aivars un Eipurs. Saruna ar Aivaru Eipuru, klātesot arī Arvim Kolmanim

  1. Atpakaļ ziņojums: Intervija Berelim – 2012. Laligabas sakarā par 2011. « Eipurs par grāmatām un uzskatiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s