Ausma Cimdiņa “Dzīve tekstā. Raksti par literatūru”

image Iznācis pamatīgs iepriekšējo gados izdoto tekstu vērtējums – Ausmas Cimdiņas rakstu krājums Dzīve tekstā. Raksti par literatūru (Atēna), kas ietver autores dzīvošanos pa tekstiem no 1999. līdz 2005. gadam (senākas apceres bija lasāmas Cimdiņas grāmatā Teksts un klātbūtne, 2000). Taisnību sakot, man šādi presē publicētu rakstu kopojumi allaž atgādinājuši autora atskaitīšanos par to, ka, lūk, jūs, cienījamo lasītāj, nemaz neziniet, ka es tik un tik ilgā laikposmā neesmu vis gurķojies, bet cītīgi strādājis – publicējis rakstus presē un referējis konferencēs. Kritiķa darbību lielā mērā ietekmē nejaušības – pasūtījumi vai pēkšņi impulsi nejauši izlasītas grāmatas ietekmē, tāpēc arī rakstu krājums parasti atstāj neobligātuma iespaidu. No vienas puses – šāds iespaids rodas arī no Cimdiņas grāmatas, jo visaptverošu priekšstatu par latviešu literatūru attiecīgajā laikposmā no tās nevar gūt – tad būtu vajadzējis rakstīt daudz vairāk. No otras puses – grāmata itin veiksmīgi strukturēta četrās sadaļās, kas labi raksturo autores interešu sfēras. Pirmā – Literatūras vēsture un teorija (Čaks, Akuraters, Vācietis, Mauriņa); otrā – Recenzijas (aktualitātes: desmit recenzijas par ļoti atšķirīgu autoru grāmatām); trešā – Apceres un pārskati (izplūdusī sadaļas virsraksta jēga liecina, ka tajā no visa kā pa druskai); ceturtā – Sarunas par dzīvi un literatūru (Cimdiņas intervijas un intervijas ar Cimdiņu).

Tātad – Dzīve tekstā ir divdabīga grāmata: uzmanības centrā gan ir literatūra, taču tā faktiski kalpo par autores spoguli. Šādi, protams, raksturojama jebkura kritiķa darbība, un te ir kāda īpatnība: jo autors aktīvāk un agresīvāk spoguļojas literatūrā, jo kritiskais teksts veidojas intriģējošāks un iespaidīgāks. Cimdiņa spoguļojas patiesi aizrautīgi – vispirmām kārtām ar to, ka, šķiet, apzināti izvēlas vai nu kultūras „jūtīgākos punktus”, vai arī kādu āķīgu un zināmā mērā marginālu motīvu. Piemērs „jūtīgajiem punktiem” – apcere Čaks un dekadence: nu jau gadsimtu kritika nekādi nevar nokārtot rēķinus ar parādību, kas XX gadsimta sākumā iemantoja dekadences vārdu. Tā arī nav skaidrības, vai vispār ir jēga runāt par dekadenci: varbūt strīdi par dekadenci lavīnveidīgi inspirēja tālākos strīdus par šo tēmu. Cits „jūtīgais punkts” – „ak, mēs, nabaga latvieši, neviens mūs negrib un nepazīst”. Par to – apcerē Gēte un Rainis Zentas Mauriņas ceļā uz pasaules literatūru. Arī recenzijās Cimdiņa parasti pievēršas rakstniekiem, kas lielākoties ir procesa veidotāji (Dobrovenskis, Ziedonis, Peters, Muktupāvela, Skujenieks u. c.; īsti nesapratu, kāpēc raksts par Bankovska Eiroremontu ievietots sadaļā Apceres un pārskati), t. i., autoriem, kuri paši savā daiļradē grābstās gar „jūtīgajiem punktiem”. Starp citu – Cimdiņa, cik noprotams, kaut kādu principiālu apsvērumu dēļ nekad nekritizē (vai arī – vienkārši izvēlas tādus tekstus, kas nav pelnījuši, lai tos stāvus iedzītu zemē). Klejojumus marginālijās labi raksturo apcere par smēķēšanas poētiku latviešu literatūrā, kas gan prasās pēc turpinājuma. Taču kulminācija – tiesa, iekodēta vien virsrakstā – jau piesauktajām kritiķa spoguļošanās izdarībām – tas ir raksts, kurā Cimdiņa stāsta par cimdu poētiku literatūrā.

Vien jāpiebilst, ka, manuprāt, krājuma ceturtā sadaļa ir diezgan neveiksmīga un arī kvalitatīvā ziņā grāmatā neiederīga. No četrām intervijām uzmanības vērta likās tikai autores saruna ar Gundegu Repši – un arī galvenokārt tāpēc, ka tā bezmaz jau piederīga vēsturei (tapusi 1999. gadā). Pārējās – ar pašu Cimdiņu – standartjautājumi, uz kuriem var reaģēt vien ar standartatbildēm.

Karogs, 03.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s