Nikolo Ammaniti “Pēdējais vecgada vakars”

Nikolo Ammaniti. Pēdējais vecgada vakars. No itāļu vai tulkojusi Dace Meiere. R., Jāņa Rozes apgāds, 2005

image Ja lasīts itāļa Nikolo Ammaniti (1966) romāns Es nebaidos, kas 2005. gada sākumā iznāca latviski, mazais romāns vai garstāsts Pēdējais vecgada vakars noteikti sagādās dažu labu/sliktu pārsteigumu. Jo — Pēdējais vecgada vakars sarakstīts tolaik, kad Ammaniti tika traktēts — precīzāk, viņš arī pats sevi tā traktēja — kā spilgtākais "jauno kanibālu" paaudzes pārstāvis ("jaunie kanibāli" bija relatīvi jaunu rakstnieku kompā­nija, kas deviņdesmito gadu otrajā pusē ar īpašu aizrautību savos tekstos lietoja groteskas, absurda un melnā humora poētikas elementus, tādējādi izceļoties uz vispārējā itāļu literatūras fona). Pēdējais vecgada vakars oriģinālā publicēts 1996. gadā Ammaniti stāstu krājumā Dubļi (Fango), taču pēc tam parasti tiek izdots kā atsevišķs darbs. Turpretī Es nebaidos tapis piecus gadus vēlāk — laikā, kad Ammaniti jau daļēji bija atteicies no savām kanibālisma ilūzijām (vai pārliecības), tāpēc ari romāns saveidojies krietni liriskāks, arī ironija ir slāpētāka.

Būtībā Pēdējais vecgada vakars ir tāda sirsnīga Jaungada nakts pasaka — ar šaušalīgām un vienlaikus šaušalīgi smieklīgām beigām. Darbība notiek gluži parastā Romas rajonā. Notikumos iesaistītās personas — arī pirmajā acu uzmetienā gluži parasti ļautiņi. Ir klasiskais mīlestības trīsstūris, kurā iesaistīts viņš, viņa un viņas labākā draudzene. Ir kāds nodzēries ķeltu arfas spēlmanis. Ir mazs puišelis, viņa kolorīti kareivīgais vectētiņš un pavisam bezkrā­sainie pārējie ģimenes locekļi. Ir divi krietni nonarkojušies čaļi. Ir futbola fanu klubs no Neapoles. (Starp citu, par neapoliešiem. Neapoliešu izloksne jūtami atšķiras no Ziemeļitālijā lietotās itāļu valodas; turklāt neapolieši izceļas ar īpaši temperamentīgām izdarībām. Romānā autors kādā epizodē neapoliešu izloksnei atvēlējis svarīgu lomu — un te vērts uzteikt tulkotājas, iespējams, drusku apstrīdamo, tomēr efektīgo atradumu. Proti, viņa reti rupeklīgo lamāšanos neapoliešu manierē aizvietojusi ar lamāšanos latgaliski — un, izrādās, sunīties latgaliski var ne sliktāk kā krieviski. Tas — lai ir viela pārdomām par problēmu, kas rodas, no citvalodām tulkojot žargonā sarakstītos tekstus.) Ir turīgs advokāts un ielene, kuru viņš uzaicinājis pie sevis. Un daudzi citi.

Vārdu sakot, parasta māja, nedaudzos teikumos izstāstāms sižets, sadzīve, kas patiešām ir tikai visbanālākā sadzīve un kurā no dzīves vien knapi jaušama piesmaka. Arī cilvēku izdarības ikdienišķas līdz nelabumam. Tak nelaime tā, ka pie cilvēku dzimuma trulums, aprobežotība un idiotisms ir tik parasta un ikdienišķa parādība, ka neviens to neatļaujas dēvēt par idiotismu, lai neģēlīgā kārtā ļaužu lielāko daļu neieceltu idiotu kārtā. Un, šķiet, Ammaniti ir pārliecināts, ka tieši šajā parastības kategorijā meklējami potenciālā pasaules gala pirmsākumi. Katrā ziņā — ikviens no romānā iemitušajiem ļautiņiem cenšas tuvināt pasaules galu atbilstoši savai idiotisma pakāpei. Kopumā veidojas, no vienas puses, neprātīga, šermuļus uzdzenoša pasaule, no otras — tikpat neprātīga, bezmaz apokaliptiska jautrība, kas tā vien atgādina dzīres mēra laikā. Kad būs precīzi zināms pasaules gala datums, rakstnieki šādus lasāmgabalus publicēs vienā laidā. Bez šaubām, jebkuras nācijas literatūrā šādi izlēcieni parādās regulāri (atcerēsimies kaut vai mūsu pašu Einfeldu ar viņa Večiem) — un darbojas kā tāda patīkami atsvaidzinoša plūsma, kas literatūrai neļauj iegrimt estētisma un moralizēšanas snobismā.

Karogs, 02.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s