Mārtiņš Slišāns “Terakotas armija”

Mārtiņš Slišāns. Terakotas armija. R., Lauku Avīze, 2006

image Reizi pa ilgiem laikiem izlasīju arī viena Lata romāna grāmatu — Mārtiņa Slišāna (agrāk viņa vārds manīts saistībā ar kino) debijas romānu Terakotas armija. Saprotama lieta, diez vai lasītājs gaida no Lata romāna izcilus literatūras sasniegumus, tāpēc jau iepriekš biju uzskaņojies uz kaut ko diezgan, neteiksim, plān-, bet vieglprātīgu. Sākotnējais iespaids — puslīdz ciešams. Darbības vide — latviešu literatūrai reti eksotiska, proti, Ķīna. Autors pēcvārdā vēsta, ka pats krietnu laiku tur uzturējies, tāpēc vides, sadzīves un lāgiem arī vēstures apraksti saveidojušies itin sakarīgi. Tos vismaz interesanti lasīt — līdzīgi kā ceļojumu aprakstus. Bet… Tas arī viss labais, kas sakāms par Terakotas armiju. Būtībā ro­māns, iecerēts kā trilleris, ir vienvienīgs savārstījums. Letiņu tūristu grupa ierodas Ķīnā, tur ir tante Melānija, kuru viņas amerikāņu radagabals Frenks Huks aplaimojis ar ceļojumu (nu nekādi nevarēju saprast, kāpēc vispār tantuku vajadzēja iedzīvināt romānā — jēgas no viņas nekādas; romāns it nemaz neciestu, ja Melānija jau pirms pārdesmit gadiem būtu atstiepusi kājas šepat Latvijā), un grupas vadītāja Ilze, kurai lidmašīnā izdodas noklausīties sarunu starp pāris ļoti aizdomīga paskata ķīniešiem par kaut kādiem baisiem noslēpumiem un (ne)paveicas atrast kaut kādu mīklainu kabatlakatiņu… Protams, sarunu izdodas noklausīties nejauši — un gluži tāpat pēc absolūti nesakarīgu nejaušību principa veidojas viss romāna sižets. Tā arī netiku skaidrībā, kāpēc letiņu grupu vajadzēja triekt uz Ķīnu, jo šiem ļaužiem romānā nav uzticēta nekāda funkcija, tik vien kā tukša muldēšana. Varbūt vienīgi izņemot skaisto Ilzi, kuras ceļā — nejauši, kā citādi! —paga­dās varonīgais Frenks Huks tieši tajā brīdī, kad jāglābj Ilze no zagļa, bet pēc tam jau var iedarbināt dzelžaini klabošu loģikas mehānismu un uzsākt atbaidoši pliekanu mīlas stāstu starp Ilzi un Frenku. Vēl kāda īpatnība, kas piederīga pie klabošās loģikas sfēras, — "sliktie" — un tādu Terakotas armijā ne mazums — visi kā viens ir fanātiski ļaundabīgi noskaņoti, turklāt vēl morāli galīgi degradējušies tipi. Savukārt "labo" armāda gluži vienkārši vairs nevar degra­dēties, jo — un arī visi kā viens —, spriežot pēc viņu paustajām domām un veiktajiem darbiem, sirgst ar kādu kaiti, kurai saistība ar hronisku stulbumu.

Romāna sižetiskais centrs — kāda Ķīnas imperatora sievas terakotas kareivju armija, kas sargā viņas kapu un kuru ļaundari sacerējušies izvest uz ārzemēm. Uz Ilzes atrastā kabat­lakatiņa nez kāpēc izsūta apakšzemes labirinta karte, tāpēc "sliktie" aizrautīgi dzenājas pakaļ Ilzei tik ilgi, kamēr Frenkam Hukam kļūst skaidrs, ka lieta nav tīra, un tad arī "labie" sāk skraidīt pakal "sliktajiem". Tālāko nav jēgas stāstīt — katrs rīkojas atbilstoši savai stulbuma pakāpei un sižetiskās neloģikas likumiem. Kopumā Terakotas armija var izraisīt dažu labu jautrības brīdi, jo sevišķi — romāna beigu gals, kurā "sliktie" apslīkst dzīvsudraba plūdos. Viena lieta gan man nav skaidra — kur autors mūslaikos izrāvis to draņķīgo detektīvmakulatūras paraugu blāķi, pēc kura vadījies, rakstot savu lasāmgabalu.

Karogs, 02.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s