Rīgas maskavietis, Maskavas rīdzinieks. Saruna ar Andreju Ļevkinu, klātesot arī Jurim Zvirgzdiņam

Andrejs Ļevkins Prozists un žurnālists Andrejs Ļevkins (1954) līdz 1998. gadam pārsvarā dzīvoja Rīgā, kur iznāca arī viņa pirmā grāmata Старинная арифметика (1986). Pēc izglītības – matemātiķis. Bija žurnāla Avots krievu varianta Родник galvenais redaktors; vēlāk Родник kļuva par faktiski atsevišķu žurnālu. Ļevkins savulaik daudz – un reti labi – tulkoja no latviešu valodas; lāgiem to turpina darīt arī tagad. Grāmatas: Тихие происшествия, Междуцарствие, Цыганский роман, Голем: русская версия, Мозгва (2005). Andreja Belija prēmijas laureāts (2001). Patlaban dzīvo Maskavā, bet bieži sastopams arī Rīgā.

Vērts iemest aci arī viņa komentāros interneta izdevumā gazeta.ru – šķiet, šī Ļevkina žurnālistikas daļa cieši saistīta ar viņa prozu (teiksim, šā gada 30. maija publikācijā saistībā ar kādu mākslas pasākumu pēkšņi iznirst ieteikums Maskavā izvietot baltus, izgreznotus smadzeņu atlējumus: моск-мозг, Москва-Мозгва). Līdzīgi lingvistiski un stilistiski mežģījumi sastopami daudzviet.

Saruna ar Andreju pārsvarā notiek latviski. Viņš runā lēni, mazliet ironiski (ironijas objekts ne vienmēr ir nojaušams) un ar ļoti daudzām un garām pauzēm. Uz jautājumiem bieži atbild vienzilbīgi un pēc tam apklust, tālāk ļaujot runāt Jurim Zvirgzdiņam.

Guntis Berelis. Tevi kāds ir mēģinājis aicināt uz Prozas lasījumiem – tie notiek katru gadu decembrī?

Andrejs Ļevkins. Jā, sen tas bija, bet man nepatīk to darīt

G. B. Kraties vaļā?

A. Ļ. Jā.

Juris Zvirgzdiņš. Žēl, Andrej. Bet tas pasākums patiešām ir interesants. Ne publiskuma dēļ, bet patiešām interesants.

A. Ļ. Kur tas interesantums? Manuprāt, garlaicīga nodarbība – lasīt priekšā. Nē, nē, rakstīt ir interesantāk.

(Cītīgi tiek raksturoti Prozas lasījumu norise un īpatnības. Zvirgzdiņš saka, ka Rīgā neesot ne literāro kafejnīcu, ne salonu, tāpēc Prozas lasījumi pilda to funkciju. Andrejam tas neinteresē, runas aizklīst uz Iļju Stogoffu, kurš pirms pāris gadiem piedalījās Prozas lasījumos un kuru Andrejs pazīst jau gadus desmit.)

G. B. Kad tu vispār pazudi no Latvijas? Es pat nemaz nepamanīju.

A. Ļ. Kāpēc pazudu? Nekur neesmu pazudis. Es kā futbolists – te tur, te šeit.

G. B. Savulaik taču tu te dzīvoji, biji žurnāla Родник redaktors, Rīgā iznāca tava pirmā grāmata. Un tad pēkšņi tevi vairs neredz…

A. Ļ. Laikam kādā deviņdesmit astotajā? Man piedāvāja uztaisīt krievu politisko internetu…

J. Z. Kā tu pārlaidi to laiku līdz deviņdesmit astotajam?

A. Ļ. Nu, sūdīgi, sūdīgi… Strādāju Бизнес и Балтия, pēc tam… Uz banku aizgāju, divus gadus nostrādāju Rietumu bankā, rakstīju visas tās analīzes – akcijas aug, akcijas krīt… (stipri pašironiski nosmīkņā)

 

J. Z. Kā tu ielauzies tajā Maskavā? Man liekas, tas nebija nemaz tik viegli – tur taču jauni, alkstoši vilki vien apkārt staigā…

A. Ļ. Nnnezinu… To vilku jau nav tik daudz. Ja cilvēks ņem kādu projektu, viņš var to realizēt, nekas netraucē. Īstas konkurences nav.

G. B. Tolaik Maskavā kāda grāmata jau bija iznākusi?

A. Ļ. Nē, Maskavā nekā, tikai Старинная арифметика Rīgā.

G. B. Līdz deviņdesmit astotajam gadam – Latvijā visu šo laiku rakstīji?

A. Ļ. Jā, jā, bet bez izdošanas iespējām. Тихие происшествия, tā ir Latvijā rakstīta…

Arī tagad bieži braucu uz Rīgu. Tik vienkārši – iekāp vilcienā, no rīta jau Rīgā. Mana vecmāte bija latviete – vēl tagad Latvijā ir radi, kur apmesties. Vecmāte Pirmā pasaules kara laikā aizbrauca uz Krieviju, kopā ar savu māsu. Pēc tam atgriezās. (Seko maza valodnieciska ekskursija, lai izprastu atšķirību starp jēdzieniem vecmāte un vecāmāte, kas, izrādās, Andrejam nav īsti skaidra.) Ģimenē viņas runāja tikai latviski, lai neviens nesaprastu, par ko ir runa. Шпионский язык

G. B. Tu biji Latvijas pilsonis?

A. Ļ. Jā, protams.

G. B. Un tagad?

A. Ļ. Jā, jā.

J. Z. Tas tev Krievijā nerada problēmas?

A. Ļ. Nē, laikam nē, nejūtu. Gluži pretēji, es taču tur esmu иностранец.

G. B. Kā tu izšķīries par Maskavu? Latvija noriebās?

A. Ļ. Nē, man vienkārši piedāvāja taisīt to internetu, polit.ru, domāju, jāpamēģina, aizbraucu. Iegāju tajā lietā – un tā dzīvoju. Tad vēl arī Ukrainā… To pašu internetu. Komunikācijas tur labas, nu, bet sajūta kā Padomju Savienībā, neko nevar saprast, laiks gājis, bet mainījies nekas nav. Diezgan riebīgi.

Pašlaik esmu politologs. Rakstu Московские новости, interneta izdevumam gazeta.ru, nu, vēl visur kur. Tāds Aivara Ozoliņa krievu variants. Bez jebkādas atbildības par savām domām.

Andrejs Ļevkins Juris Zvirgzdiņš

Andrejs Ļevkins un Juris Zvirgzdiņš

 

(Saruna aizklīst klasiskos neceļos – par dzīvi un sadzīvi Krievijā, Maskavas atšķirībām no Pēterburgas un tamlīdzīgi. Vienubrīd Andrejs izmanto jēdzienu „российские русские”, Krievijas krievi.)

G. B. Pag, tu saki – российские русские. Tāda sajūta, it kā tu runātu, raugoties uz Krieviju no ārpuses. Pats sevi nepieskaiti pie Krievijas krieviem?

A. Ļ. Nē, absolūti nē, pat ja gribētu, nekas nesanāktu. Pārāk ilgi esmu bijis prom, nu, vēl daudz kas.

J. Z. Ritma dēļ?

A. Ļ. Nē…

J. Z. Valodas dēļ?

A. L. Nē…

J. Z. Pasaules uztveres dēļ?

A. L. Jā, varbūt. Tur nav citu. Cilvēki piedzimst Krievijā, viņi dzīvo vidē, kurā nav citu. Ir tikai krievi – un viss. Nē, ir citi, bet tie netiek uztverti kā līdztiesīgi, kā tādi, kuriem būtu tiesības uz savu skatījumu. Visu radījuši krievi, pirms krieviem nekas tur nav bijis un tā tālāk. Kopiena – община – joprojām izpaužas visās esamības formās. Tikai viena vertikāle, ko lai tur dara, absurdi tas ir.

G. B. Šajā krieviskajā pasaulē – kas tu tur esi? Svešais, kas ienācis no citurienes?

A. Ļ. Nē, es domāju, ka nē. Ar tiem pašiem prozaiķiem… Московская ярмарка, prezentācija, pēc prezentācijas sēžam un dzeram šņabi, tur bija Serjoža Solovjovs – viņš dzīvo Minhenē un Maskavā, Aļoša Parščikovs – viņš dzīvo Ķelnē un Maskavā, Miša Šiškins, dzīvo Cīrihē, visi no vienas grāmatas – un normāli jūtas kopā. Nekādu svešo. Jā, ar to общину attiecību nav, tur esmu svešs, protams. Bet tas viss šausmīgi palīdz rakstīt… Īstenībā man tas pofig, pilnīgi tehnoloģiskas lietas…

G. B. Tu nupat nosauci sev puslīdz tuvos rakstniekus. Vai Maskavā patlaban pastāv kaut kādi literāri grupējumi, strāvojumi vai kas tamlīdzīgs?

A. Ļ. Šķiet, tas bija Čukovska atmiņās… Viņš rakstīja par divdesmitajiem gadiem, Serapiona brāļiem… Viņš skaidri un gaiši pateica, ka tā nebija nekāda literāra organizācija, bet apvienība ar pavisam konkrētiem uzdevumiem – pakļaut sev visas Pēterburgas izdevniecības un tipogrāfijas. Tagad Maskavā tas pats. Ir, teiksim, tāds Fadejevs, kurš uzskata, ka ir dzejnieks, bet īstenībā labs organizators. Viņš sāka organizēt dzejniekus pa paaudzēm, viņa sarakstā jau ir ap 120 dzejnieku un 60 prozistu. Viņi kopā uzstājas, publicējas – un pamazām pakļauj izdevniecības. Viņi formē nākotni. Pasaka, ka nākotne būs tāda un šitāda – un paši tādu arī taisa. Tad vēl ir kaut kādi nesaprotami margināļi, почвенники, krievu patrioti, raksta laikrakstam Литературная Газета… Neesmu lasījis, ko viņi raksta… Tas, ar ko es nodarbojos – vēl ir daži arī tādi… Tas pats Solovjovs… Rita Meklina – viņa vispār dzīvo Kanādā, bet kaut kā visi salīp kopā…

J. Z. Ar ko kopā šņabi dzer? Es domāju, tas labs jautājums, ko?

A. Ļ. Šņabi dzeru… Kopā ar to pašu Parščikovu, kad viņš atbrauc, bet vienpersoniski, jo viņš jau pārāk daudz izdzēris… Es dzeru, bet viņš līdz ar mani reibst… Parščikovs ļoti labs dzejnieks, no astoņdesmito gadu metametaforistiem.

G. B. Savulaik droši vien tev daudzi to jautājuši, bet tomēr – kā tu, pēc izglītības matemātiķis un visādā ziņā eksakti orientēts cilvēks, pēkšņi sāki rakstīt?

A. Ļ. Neatceros vairs… Mācījos Maskavā, matemātikas fakultātē, un tur visi cilvēki nodarbojās ar dieszinko – viens dejoja, otrs zīmēja, trešais rakstīja un tā tālāk. Es biju no tiem rakstošajiem, pēc tam to nedarīju, tad atkal sāku… Nezinu, kāpēc…

G. B. Labi atceros, kā 1986. gadā pavisam nejauši nopirku tavu pirmo grāmatu Старинная арифметика. Lasīju – un jutos drusku samulsis. Nekā pazīstama, nekāda sakara ne ar letiņiem, ne ar tā laika krievu prozu. Varbūt kaut ko līdzīgu darīja Andrejs Bitovs, bet viņš arī citāds, vienīgi tie eksperimenti ar telpu. No kurienes tu radies tāds atšķirīgs?

A. Ļ. No dzejas… Laikam nez kāpēc no poļu dzejas… Galčinskis… Brālēns, Saša Busse, mācījās Mākslas akadēmijā, tāpēc lasīju poļu mākslas žurnālu Projekt, no tā daudz ko varēja dabūt zināt… Tad nāca Родник, bet tas deviņdesmito sākumā nomira… Nevarēja izplatīt, jo vairums lasītāju Krievijā, nedabūjām pāri robežai, bija gan grants, kaut ko mēģinājām izdarīt… Nesanāca… Tolaik cilvēki lasīja citādi. Viņi tiecās sevi identificēt ar tekstu, turpretī tagad – ar mārketingu. Šādi situētam, šāda sociālā slāņa pārstāvim pienākas lasīt, lūk, tieši šādu un ne citādu literatūru, apmēram tā. Tā niša, kurā cilvēki lasa paši kaut kādu savu apsvērumu dēļ, palikusi pavisam šaura.

G. B. Ko tu domā, kad raksti? Kas ir tas iemesls, kas provocē uz rakstīšanu?

A. Ļ. Es domāju, ka veidoju kaut kādu teritoriju. Tāda stipri ievilkusies teritorijas apbūve. Tie nav meklējumi, tā vienkārši ir telpa, kas jāpiepilda. Tā teritorija eksistē, bet viņu vajag noformēt. Vieta, kur ir pavisam citi likumi un kura nav atkarīga no tā, kas ir ārpusē… Ja tā vieta eksistē, tu tās robežās kaut ko dari – visu mūžu. Tas nekādi nesaskarās ar visu pārējo, nav no svara, kur es dzīvoju, ko daru, tas ir pavisam kas cits.

G. B. Tava teritorija – kā viņa saskaras ar visu pārējo krievu literatūru?

A. Ļ. Velns viņu zina… Uz pirkstiem var saskaitīt punktus, ar ko saskaras. Varbūt ir kādi piecpadsmit vai divdesmit cilvēki, ar kuriem es tos jūtu. Es jau teicu, viens dzīvo Minhenē, cits Kanādā, vēl cits Pēterburgā…

G. B. Lasot tavu prozu, man tāda sajūta, ka tu it kā jokaini deformē ne vārdus, bet…

A. Ļ. Nē, ne vārdus, struktūru…

G. B. Tas apzināti notiek?

J. Z. Maķemaķik, bļin

A. Ļ. Nē, noteikti ne… Kaut kā zooloģiski. Sajūta, ka rindkopai jābūt citādai… Velns viņu zina…

G. B. Rakstot tu cīnies ar tekstu? Vai arī dabiski nāk laukā?

A. Ļ. Pats nāk.

J. Z. Kā vēl citādi!

G. B. Es gan cīnos… Piecpadsmit reizes pārrakstu.

A. Ļ. Nu, jā, kad teksts uzrakstīts, tad gan. Vajag nonākt tādā stāvoklī, lai pats lauztos laukā. Nezinu, kas tas par stāvokli, bet, kad uznāk, to jūt. Pēc kāda laika lasu – un pats priecājos, jā, beidzot kaut kas sanācis, beidzot ir, nu var iedzert.

J. Z. Tava žurnālistika – kādas tai attiecības ar tavu prozu?

A. L. Nekādas.

G. B. Bet stils taču ļoti līdzīgs! Nupat iemetu acis tavos gazeta.ru komentāros – ja lasīta tava proza, uzreiz skaidrs, ka tos rakstījis Ļevkins.

A. Ļ. Gazeta.ru – tur jā, tas ir nopietnāk, bet citur pat nezina, ka es rakstu. Politologs, interneta žurnālists – un viss.

G. B. Kādās tirāžās iznāk tavas grāmatas? Un kādi honorāri?

A. Ļ. Pieci tūkstoši. 500 vai 600 dolāru. Tīra māksla.

J. Z. Raksti kā Mariņina!

A. Ļ. Man to nevajag.

G. B. Nu jau gan! Kāpēc nevajag?

A. Ļ. Zini, tur, kur sākas runas par naudu, man paliek garlaicīgi. Es labāk nopelnu citā veidā. Viss šis literatūras tusiņš… Kuram dot prēmijas, kuru sūtīt uz ārzemēm… Izdomā kaut kādas prēmijas… Gada dzejnieks… Nē, nē, labāk pelnīt citur.

G. B. Kāpēc tik skeptiski izsakies par prēmijām? Pats taču arī dabūji Andreja Belija prēmiju…

A. Ļ. Nu, tur bija viens viens rublis… (vispārēja jautrība) Ko, tā taču tīri profesionāla literārā prēmija, Pēterburgā, tai nekāda sakara ar literāro tusiņu! Liels gods. Saša Sokolovs, Sosnora, Bogdanovs – reāli labi rakstnieki viņu ir dabūjuši.

J. Z. Kā Latvijas pilsonis – vai tu piedalies vēlēšanās?

A. Ļ. Kad būšu Latvijā – piedalīšos.

G. B. Tev Latvijā pēdējos gados ir bijušas kādas publikācijas?

A. Ļ. Nē… Ā, bija gan, kopā ar Orbītu, tad Avanportā

G. B. Klasiskais nobeiguma jautājums – ko tu pašlaik raksti? Nākošo romānu?

A. Ļ. Ā, nē, pašlaik neko nerakstu, valodas nav. Valoda pazuda.

G. B. Ko tas nozīmē?

A. Ļ. Nu, ir tādi periodi. Ir valoda – un tu kaut ko raksti. Nav valodas – tu neko neraksti. Valoda taču nogurst, viņu nevar visu laiku ekspluatēt. Ir taču arī vēl kas cits, ko darīt. Pēc tam radīsies kaut kāda jauna valoda. Ja nepelna ar literatūru, tad var atļauties šīs pauzes un pagaidīt. Nav jau kur steigties.

Karogs, 05.2005

Advertisements

One thought on “Rīgas maskavietis, Maskavas rīdzinieks. Saruna ar Andreju Ļevkinu, klātesot arī Jurim Zvirgzdiņam

  1. Atpakaļ ziņojums: Fragments no prozas grāmatas „Dūmi miglā” | punctum

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s