Juris Šķudītis “Pēc ūdens”

image Rets gadījums beidzamo gadu literatūrā – relatīvi jaunā autora Jura Šķudīša debija ar pamatīgu īsprozas krājumu Pēc ūdens (Atēna), turklāt debija rādītos itin cerīga, ja vien autors, kā noprotams, nebūtu sastūķējis vienos vākos visu, kas beidzamos gados sarakstījies. Par cerīgumu ļauj runāt, piemēram, stāsts Cūkas bēres – epizode iz stipri pagrimušu laucinieku sadzīves. Tāpat arī Pēdas sniegā – mazliet murgains pastāsts par ļoti murgainu tīņu esamību (murga efektu piešķir gredzenveida kompozīcija, kuru papildina nepārtrauktā žūpošana un galīgi neliterārā leksika). Vēl – dzemdību bilde stāstā Viņpus durvīm: tāds nikni skarbs reālisms – tātad tieši tas, kas patlaban literatūrā visvairāk pietrūkst. Vēl šis tas interesants pavīd stāstā Sapnis vai īstenība (cilvēks atmostoties nokļūst citā sapnī, izjūt uz savas ādas gan bomža, gan strādnieka, gan studenta ķibeles, bet beigu galā nonāk pie secinājuma: „Pagulēšu bišķiņ un, kad nākamo reizi atmodīšos, redzēšu, ko darīt. Tad redzēšu, kura ir īstenība, bet kurš sapnis.”), kaut gan pati ideja par bezgalīgo sapņu virteni nodeldēta pagalam plakana. Tas arī viss. Nebija prāta darbs ievietot grāmatā vēl deviņdesmitajos gados sarakstītās pajēlās skicītes Par ko man stāstīja vējš? un Prom no sevis, ja nu vienīgi tāpēc, lai pierādītu (pats sev? lasītājiem?), ka, lai arī gausi, tomēr kaut kādi attīstības procesi notiek. Kašķis atgādina skološanos dialoga mākslā; Uz bērnudārzu un Kritiens – daļēji stilistiski, daļēji formāli vingrinājumi. Stāstā Rīts, šķiet, iekļāvies tas, kas palicis pāri no Cūkas bērēm. Jasmīnu ziedēšanas laikā un Kad apstājas laiks… aizdomīgi atgādina daudzkārt dzirdētas anekdotes. Muslefs – variācija par tēmu, kuru savulaik bija ļoti iecienījis Stīvens Kings: maza puikas fantāzijas izrādās realitāte – pēkšņi uzrodas puišeļa izdomātais pūķis un aprij skolotāju, kas lēmēta ar galīgu fantāzijas trūkumu.

Tieši šis tik nepretenciozais pastāstiņš precīzi parāda Šķudīša vājās vietas. Pirmkārt, tīri tehniski defekti – mazliet absurdi ietonētajos tekstos autors par varītēm pūlas aizvedināt sižetu līdz loģiskām beigām – tā vietā, lai tikai ļautu nojaust iespējamo noslēgumu (līdz ar to daļēji izčākst arī citādi itin veiksmīgi sameistarotais stāsts Pēdas sniegā: autors ar gredzenveida kompozīciju nevis rada mīklainības efektu, bet vienkārši demonstrē tehnisku paņēmienu, ar kura palīdzību šo efektu citkārt būtu iespējams radīt). Autors pasaka pārāk daudz pat tad, kad pūlas to nedarīt (īpaši labi tas jūtams Kritienā). Otrkārt, Šķudītim pagalam trūcīgi ar humora izjūtu. Lāgiem viņš apraksta visādus paklīdeņus un hroniskus idiotus, taču tas tiek darīts tik dzelžainā nopietnībā, ka lielās un mazās traģēdijas vai „slēptās drāmas”, autoram negribot un varbūt arī nezinot, bieži vien pārvēršas farsā. „Skarbais reālisms” pārtop anekdotē. Ļoti trūkst autora ironiskās klātbūtnes – meistarīgi pielietota, ironija tikai pastiprinātu traģiskuma efektu. Treškārt, Šķudīša prozā pārāk daudz ir tīri stilistisku klišeju, kas liekas pārņemtas no sešdesmito gadu latviešu prozas (starp citu, „slēptās drāmas” iespaids tieši sasaucas ar Regīnas Ezeras sešdesmito gadu īsprozu). No jauna rakstnieka gribētos sagaidīt vēlēšanos satricināt literatūru, ambīcijas – visviens, pamatotas vai nepamatotas, taču pagaidām Šķudītis klīst jau gadu desmitiem pazīstamās un daudzkārt izstaigātās teritorijās. Un, kā jau teikts, grāmata tikai iegūtu, ja būtu vismaz uz pusi plānāka.

Karogs, 09. 2005

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s