Arturs Heniņš “Pastardiena smilšu kalnos”

Arturs Heniņš Pastardiena smilšu kalnos Arturs Heniņš ar romānu Pastardiena smilšu kalnos (Daugava, 2005) pabeidzis vēsturisko triloģiju (iepriekšējās grāmatas: Es, smilšu kalna jātnieks, 2002; Smilšu kalnu virpuļos, 2003), kas stāsta par laikposmu no 1893. līdz 1906. gadam, īpaši – otrajā un trešajā grāmatā – koncentrējoties uz 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. Uzmanības centrā – sākumā pušelis, tad mūrniekzellis, beigu galā piektā gada nelegālists Edgars Smilšukalns. Pareizāk sakot, kaut arī no pirmā acu uzmetiena viņš šķiet uzmanības centrā, īstenībā viņam atvēlēta pagalam pieticīga loma. No vienas puses, Smilšukalns ir vēstītājs (romāns imitē viņa piezīmes vai dienasgrāmatu) – persona, kura „visu redz un zina” un kuras svarīgākā funkcija ir pieredzēto darīt zināmu lasītājam. No otras – autors viņam atņēmis ja ne gluži visas cilvēciskās īpašības, tad vismaz tās, ar kurām rakstnieki parasti aplaimo savos darbos iemitinātās personas. Smilšukalns ir tikai sociāla būtne, līdzīgi kā citi romāna personāži – būtībā tās ir sociālas figūras, kuras raksturo tikai divi jēdzieni: darbs un dalība topošajā sociāldemokrātu kustībā. Taisnību sakot, sākumā šī tik ļoti akcentētā „socializācija” (uzreiz nāk atmiņā daži Andreja Upīša romāni) likās stipri vien kaitinoša, taču pēcāk, šķiet, izdevās atšifrēt autora nolūkus. Proti, vispirmām kārtām uzrakstīt romānu par to, kā XIX un XX gadsimta mijā tapa tā Rīga, kuru redzam arī šodien. Tieši tāpēc Smilškalns ir mūrnieks un triloģijas pirmajos divos sējumos ārkārtīgi smalki un detalizēti aprakstīta „mūra Rīgas” radīšana, īpašu uzmanību pievēršot Grīziņkalna apkaimei un Jaunās Ģertrūdes baznīcas celšanai. Otrkārt, uzrakstīt romānu „par paaudzi, kas Piektajā gadā uzdrošinājās alkt pēc brīvības.” Arī aprakstot Piekto gadu, autors ir tikpat precīzs: soli pa solim tiek izsekots, kā rodas un attīstās sociāldemokrātu kustība, kas notiek Rīgā 1905. gadā, kur, kad un kā tika slepkavoti cilvēki utt. (gan jāpiebilst, ka dažbrīd autors savā tieksmē uz vēsturisko precizitāti, iespējams, pāršāvis pār strīpu – teiksim, daudzie stipri vienveidīgie sociķu sapulču atreferējumi ar visām rezolūcijām un kolektīvo dziedāšanu šķiet diezgan nomācoši). Uzmanību vērts pievērst arī romāna valodai, kas pārsātināta ar ģermānismiem un rusicismiem. Neņemos spriest, cik lielā mērā šī stilizācija atbilst tai valodai, ko strādnieki lietoja XX gadsimta sākumā, taču arī valoda rada tādu kā „klātbūtnes efektu”.

Ir lasītas teorijas, ka arī informācija spēj pārtapt poētiskā parādībā (un otrādi: jebkurš puslīdz nopietni uztverams literārs teksts sevī slēpti glabā milzīgus informācijas blāķus). Arturam Heniņam pliku vēsturisko informāciju ir izdevies pārtapināt romānā. Neraugoties uz tradicionālo rakstību un vienlīdz tradicionālo, gluži vai līdz galējībai novesto reālismu, Smilšu kalnu triloģija pašreizējā latviešu literatūras kontekstā šķiet diezgan netradicionāla grāmata.

Karogs, 09.2005

_____________________________

Vēl par Arturu Heniņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s