Lakats ar magonēm

image Lakats ar magonēm (Daugava, 2005, sastādītāja Marta Balode), spriežot pēc vāka, ir reti mīklaina grāmata, jo mazākiem burtiem paskaidrots, ka Lakatā ar magonēm esot Vēstules un Dzeja. Titullapā – tas pats. Kāda dzeja, kas, kam un kāpēc rakstījis šīs vēstules? Atbildi uz šiem jautājumiem var atrast vien tad, ja uzmanīgi lasa Jāņa Zālīša priekšvārdu: dzejas autors ir Aleksandrs Pelēcis, bet vēstules viņam rakstījušas piecas sievietes, kurām šie teksti veltīti (krietni vēlāk es nejauši pamanīju, ka tas paskaidrots arī uz ceturtā vāka, kur uzķibinātos reklāmas tekstus es parasti nelasu, jo tie ir vai nu stulbi, vai gluži vienkārši melīgi).

Jāatgādina, ka 1946. gadā Pelēci apcietināja, notiesāja uz desmit gadiem lēģerī, bet no Sibīrijas viņš atgriezās tikai 1969. gadā. Tieši šajā laikposmā tapusi vēstuļu lielākā daļa. Starp citu, pats Pelēcis bijis apsēsts vēstuļu rakstītājs – ir dzirdēts, ka viņa vēstuļu skaits rēķināms vairākos desmitos tūkstošu (kādā Mirdzas Bendrupes vēstulē atrodams aizrādījums, ka viņš gluži vai „pārplūdina” Rīgu ar savām vēstulēm). Savā ziņā Lakats ar magonēm ir unikāla grāmata. Tas, ka pēc nāves tiek publicētas rakstnieku vēstules, ir tik pierasta lieta, ka dažs klasiķis jau dzīves laikā ar epistolāro žanru nodarbojas, rēķinādamies ar potenciālo lasītāju. Lāgiem gadās lasīt arī divu autoru saraksti (atmiņā nāk, piemēram, Ādamsona un Ķempes sarakste). Taču šajā gadījumā apkopoti teksti, kurus rakstniekam rakstījušas viņa mūzas – sievietes, no kurām katra spēlējusi lielu lomu Aleksandra Pelēča dzīvē (un otrādi – Pelēcis krietni iespaidojis viņas). Turklāt trīs no šīm mūzām arī atstājušas paliekošas pēdas literatūrā – dzejniece Klāra Zāle, dzejniece un proziste Mirdza Bendrupe un tulkotāja (cita starpā vēl arī Čaka mūza) Milda Grīnfelde. Līdz ar to šīs vēstules gan ir stilistiski izstrādātas, gan atklāj dažas mazzināmas norises to rakstītāju biogrāfijās un literatūras procesā. Vēstules sakārtotas pēc personāliju principa. No vienas puses, tas šķiet drusku traucējoši, jo lasot nemitīgi jāpatur prātā, ka Pelēcis ar savām mūzām sarakstījās paralēli. No otras – līdz ar to veidojas pieci psiholoģiskie portreti. ASV dzīvojošā Klāra Zāle lāgiem ir elēģiska, lāgiem krietni eksaltēta, nemitīgi gremdējas atmiņās, sūta Pelēcim savus dzejoļus, taču konkrētus faktus no viņas vēstulēm ir grūti izfiltrēt. Terēzes Lankaronskas (viņas dzīvoklī Pelēcis slēpās četrdesmitajos gados) nedaudzie teksti ir „vienkārši vēstules”, kuras sieviete raksta savam kādreizējam draugam. Mirdza Bendrupe nemitīgi diskutē ar Pelēci, brīžiem kļūst uzbrūkoša, daudz raksta par savu dzīvi (kurai arī vērts pievērst uzmanību, jo savulaik viņa bija diezgan ekstravaganta personība). No Mildas Grīnfeldes rāmajām, mierīgajām vēstulēm var uzzināt par viņas dzīvi izsūtījumā Taišetā. Savukārt Ritas Severes vēstules liecina par caurcaurēm praktiskas un pragmatiskas sievietes ķērienu (ne velti tieši viņa 1962. gadā dodas uz Sibīriju un kļūst par Ritu Pelēci).

Karogs, 08.2005

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s