Vācu literatūra un Latvija. 1890 – 1945

Vācu literatūra un Latvija Grāmata Vācu literatūra un Latvija. 1890 – 1945 (Zinātne; autori: Benedikts Kalnačs, Inguna Daukste-Silasproģe, Zanda Gūtmane, Jana Vērdiņa, Māra Grudule) vispirmām kārtām piesaista uzmanību ar literatūrvēsturisku rakstu krājumam neraksturīgi lielo apjomu – sējums ir 879 lappušu biezs. Lai gan nedz lappušu skaits, nedz grāmatas svars vēl neliecina par tās vērtību, tomēr šoreiz jaatzīst, ka vismaz pārredzamā laikposmā nav manīts šāda vēriena darbs, kas veltīts cittautu literatūrai un tās sakariem ar Latviju. Virsraksts gan ir drusku mānīgs – apmēram puse no tekstiem apcer tikai vācu literatūru. Kopējā intonācija – labdabīgi konservatīva (arī apcerot kādreizējos literatūras reformētājus un agresorus, kādu XX gadsimta pirmajā pusē vācu literatūrā bija atliku likām).

Krājumu ievada Benedikta Kalnača apcere Vācu literatūra un sabiedrība 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē. Tālāk literatūra aplūkota pa žanriem. Inguna Daukste-Silasproģe ļoti pamatīgi analizē vācu prozas attīstību. Zanda Gūtmane rakstā Modernie estētiskie meklējumi vācu prozā sīkāk aplūko Kafkas, Tomasa Manna un Heses daiļradi. Jana Vērdiņa raksta par dzeju – apcerēts gan Rilke, gan Stefans George, gan ekspresionisti, gan Brehts, taču dīvainā kārtā nav skarti dadaisti, kurus Vērdiņa savulaik tik veiksmīgi atdzejojusi. Kaut gan – tieši dadaistu darbības relatīvi īsajā laikposmā bezmaz sprādzienveidīgi un programmatiski realizējās poētika, kuru pasaules literatūra turpināja ekspluatēt daudzus gadu desmitus. Savukārt Kalnačs analizē drāmu.

Mazliet skeptiskas pārdomas izraisa tas fakts, ka vācu literatūrā par varītēm stīvēts iekšā Kafka. Vāciski rakstošs ebrejs, dzimis un audzis Austroungārijas impērijā, dzīvojis Prāgā, mūslaikos klasificēts kā austriešu literatūras pārstāvis… Kāds viņam sakars ar vācu literatūru? Nedz viņš ietekmējās no tās, nedz pats to iespaidoja. Grozi kā gribi, bet ar Kafku var raksturot vien pašu Kafku. Kā vācu moderno meklējumu vispārinājums vai „spogulis” viņš škiet bezmaz nepiedienīgs (ja nu vajadzīgs meklējumu „spogulis”, tad tas drīzāk varētu būt Alfrēds Dēblins, kurš, pats nebūdams no literatūras virzītājiem, apsviedīgi un talantīgi reaģēja uz svaigiem stilistiskiem strāvojumiem). Īstenībā tas ir konceptuālas dabas jautājums, jo pie vācu literatūras pieskaitīts arī Roberts Mūzils, Hermanis Brohs (grēka lieta – pieminēts vien garāmejot) un daži citi rakstnieki, kuru cilme meklējama Austroungārijas monarhijas visai savdabīgajā gaisotnē. Ja nu tomēr pieņemam, ka vācu rakstnieki ir gan austrieši, gan vācvalodīgie šveicieši, tad šādu pozīciju kādam no autoriem vajadzēja precīzi formulēt un arī raksturot Austroungārijas inspirētās literatūras specifiku, kas jau pati par sevi ir atsevišķas apceres vērta tēma. Taču Austroungārijas monarhijai – literatūru gandrīz neskarot – veltīta tikai viena rindkopa B. Kalnača ievadapcerē.

Tiktāl Vācu literatūru un Latviju varētu uzskatīt par itin labu mācību un izziņu materiālu. Taču grāmatas „smaguma centrs”, manuprāt, ir Māras Grudules plašais raksts – atsevišķas monogrāfijas vērtē – Vācbaltiešu literatūra (1890 – 1939). Autore precīzi formulē, kas tad īsti ir vācbaltiešu literatūra – tie ir teksti, kuru autori ir „Latvijā (mūsdienu izpratnē), galvenokārt Kurzemē un Vidzemē, dzimušie vācieši, kas sacerējuši daiļdarbus vācu valodā”. Tātad – teksti, kas ir absolūti reāli un daudzus gadu desmitus bijuši šepat blakus, taču ar procesiem latviešu literatūrā tiem nav nekādas saistības. Literatūra, kas ir dzimusi, attīstījusies un tad – līdz ar vācbaltiešu izceļošanu – veiksmīgi nomirusi, atstājot tik biezu tekstu slāni, ka nu iespējams to periodizēt, klasificēt pa žanriem, analizēt vērtību orientāciju, meklēt meistarus utt. Mazliet sirreāls iespaids – literatūras vēsture, kas patiesi apraksta kādas literatūras pilnu vēsturi no pirmsākumiem līdz nāvei.

Tālāk – I. Daukstes-Silasproģes apskati par vācu literatūras publikācijām Latvijā, kas arī ir uzmanības vērti, jo tajos tiek meklēta abilde uz jautājumu, kādi autori un kāpēc dažādos laikposmos interesējuši latviešu lasītājus. Ir vietumis diezgan plašas atkāpes tulkoto autoru biogrāfijās, taču diemžēl vispār nav vērtēta tulkojumu kvalitāte. Var jau būt, ka, ņemot vērā laika distanci, tas nemaz nav iespējams, tomēr būtu gribējies ieraudzīt vismaz uzmetumu tulkotāju hierarhijai.

Grāmatas beigu galā –bibliogrāfiskais materiāls par vācu literatūras tulkojumiem latviešu valodā, publicējumiem periodikā, rakstiem par vācu literatūru u. c.

Karogs, 06.2005

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s