Simt gadu kopā ar Vili Lāci

100 gadu kpā ar Vili Lāci 2004. gada 24. maijā notika Vilim Lācim veltīta konference. Nu konferences materiāli izdoti grāmatā 100 gadu kopā ar Vili Lāci (Zinātne; sastādījusi Margita Gūtmane). Publicētas 15 apceres; autori – rakstnieki, literatūrpētnieki, vēsturnieki.

Visupirms, prātā, protams, nāk pagalam primitīvs jautājums: apaļa jubileja, it kā būtu laiks pavilkt svītru, salikt visus punktus uz „i” un tamlīdzīgi, par to domājuši 15 gudri ļauži – nu, vai tad beidzot par Vili Lāci ir pateikta „visa patiesība” un „līdz galam”? Nekā tamlīdzīga. Dažs garāmejot pieskaras kādām Lāča darbības, precīzāk, jau senzināmu Lāča darbības interpretāciju detaļām, cits sparīgi dod pa purnu, vēl cits ar vienu roku cērt pļauku, bet ar otru tomēr paklapē pa plecu – sak, tak jau tautā atzīts romānists… Dīvainā kārtā grāmatā maz runāts par Lāci kā rakstnieku. Būtībā šai tēmai veltīta tikai viena apcere – V. Vecgrāvja raksts par Veco jūrnieku ligzdu. Daļēji ar to saistīti S. Radzobes (par Lāci un socreālisma kanonu) un R. Brieža (par Lāci un (paš)cenzūru) darbi, taču arī viņi vairāk spriež par Lāča attiecībām ar padomju ideoloģiju. Ja simtgades konferences materiālus parādītu cilvēkam, kuram nav nekādas saprašanas par Lāci, nesapratne kļutu vēl lielāka – kā tas nācies, ka šis tips tiek uzskatīts par visu laiku populārāko letiņu rakstnieku? Jo – pārējie autori vienprātīgi analizē Lāča attiecības vai nu ar Ulmaņa maigo autoritārismu, vai ar sociālisma režīmu. Vēl vienīgi D. Bulas apcere Vilis Lācis Mangaļsalas zvejnieku atmiņās un zvejniecība romānā „Zvejnieka dēls”, kas, manuprāt, ir viens no interesantākajiem krājuma rakstiem. Tajā lasāmi fragmenti no sarunām ar veciem zvejniekiem, kuri vēl atceras pašu Lāci. It kā nekas svarīgs vai jauns netiek pateikts, tīri sadzīviska informācija, taču tā piesaista ar savu „klātbūtnes efektu” un vedina uz pārdomām, kāpēc šie vecie ļauži saka tieši šos vārdus un ne citus.

Taisnību sakot, rakstu krājums vairāk izraisīja pārdomas nevis par to, kas tajā ir, bet gan par to, kā pietrūkst. Ir – labi zināmu faktu un tekstu interpretācija un pārinterpretācija. Vietumis tā pārtop esejistiskās refleksijās apmēram pēc šāda principa – „manas domas par Vili Lāci” (precizēsim: „manas domas par to, ko citi domājuši par Lāci”). Ir gluži pašsaprotami, ka ar eseju darināšanu noņemas rakstnieki, taču no vēsturniekiem gribētos sagaidīt ko jēdzīgāku. Visvairāk pietrūkst – autentiskā materiāla. Piemēram, arhīvu tekstu analīzes (atkal paturot prātā jautājumu: kāpēc šie teksti ir tieši tādi, kādi tie ir, un kas tajos varētu būt noklusēts vai samelots – šāda attieksme arī no pārideoloģizēta teksta gala var izvedināt interesantus secinājumus). I. Bērsona Vilis Lācis atklātībā un slepenībā liecina, ka šādi dokumenti pastāv, to ir ne mazums un tie patiesi var atklāt jaunas Lāča personības nianses (Bērsona rakstā daudz citētas Lāča nepublicētās dienasgrāmatas). Vai – sarunu ar laikabiedriem. Ir vēl gana daudz ļaužu, kam Lācis itin dzīvā atmiņā. Turklāt arī prastai tenkošanai vienmēr pamatā ir reālas norises. Tiesa, publicētas E. Berklava atmiņas par Vili Lāci, tomēr arī tajās autors nodarbojies ar to pašu pārinterpretāciju, Lāci pieminot vien garāmejot.

Īstenībā šo skeptistisko pārdomu varētu arī nebūt. Konference kā jau konference. Ļauži godīgi padarījuši savu darbu un atskaitījušies. Ja vien te nebūtu kāds paradokss. Iedomāsimies – Lācis patiesi ir patoloģiski pazīstama persona. Jau kopš astoņdesmito gadu nogales par viņu spriests un prātots bez sava gala. Ap Lāci izveidojusies bezmaz vesela mitoloģija, nemaz nerunājot par to, ka viņš pats ar savu daiļradi inspirēja mītu rašanos. Taču viss, kas tiek rakstīts par Lāci, šķiet kaut kā nenozīmīgi. Nudien nav skaidrs, kāpēc nav atradies neviens apsviedīgs literatūrpētnieks, kurš būtu kārtīgi ķēries klāt šai tēmai un atvēzējies uz fundamentālu apcerējumu. Runa nav par to, lai pateiktu, „kā tad bija īstenībā”, kas, saprotams, nemaz nav iespējams. Vajadzīgs kas cits – analītisks un visaptverošs darbs, kurā ar dokumentu un atmiņu palīdzību tiktu radīta versija par Lāča personību. Patlaban izklausās, ka galvenais, par ko strīdēties, – apsūdzēt Lāci kolaboracionismā vai mēģināt attaisnot (pēc principa – Lācim taču nebija iespējams pretoties represiju mašīnai). Gan viņa romāni, gan Ulmaņa slavināšana, gan paraksti uz izsūtīšanas dokumentiem, gan murgainā muldēšana tribīnē ir tikai vienas un tās pašas personības dažādas izpausmes.

Nez kāpēc man liekas, ka nav bijis nedz „Lāča noslēpuma”, nedz „personības pretrunīguma”. Gluži pretēji – visā Lāča darbībā saredzama dzelžaina loģika. Vienkārši – bija cilvēks ar milzīgām darbaspējām un ķērienu blāķiem producēt „tautā populārus” romānus. Viņam traki labi gāja pie sirds paša popularitāte. Kāpēc „populārais rakstnieks un dendijs izrādījās ideāls padomju birokrāts” (D. Bleiere)? Neredzu te nekā neparasta. Lācim bija vēl kāds, vien retajam rakstniekam piemītošs talants. Proti, izsist no sabiedrības un valdītājiem, visviens, Ulmaņa vai Staļina, visus labumus, ko spēj dot popularitāte. Taču beigu galā Lācis, kalpodams savai popularitātei, neapjēdza, uz ko un ar ko ielaižas, un iebrauca tādā purvā, ka nekas cits neatlika kā vien uz labu laimi meklēt taciņu, pa kuru izlaipot starp akačiem.

Karogs, 06.2005

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s