Alberts Bels “Vientulība masu sarīkojumos”

image Alberts Bels ar romānu Vientulība masu sarīkojumos (Jumava, 2005) pielicis punktu ilgus gadus tapušajai romānu triloģijai. Uzmanības centrā – tas pats pensionārs Aleksis Mūrlauks, kurš maldījās visādu veidu labirintos romānā Latviešu labirints (1998) un galīgā strupceļā ieklīda romānā Uguns atspīdumi uz olu čaumalām (2000). Gan jāpiebilst, ka būtu pārspīlēti skatīt Mūrlauku kā centrālo personu. Īstenībā viņam ierādīta pavisam pieticīga vieta. Proti, romāns rakstīts it kā „retināti”: teksts saskaldīts dažu rindkopu vai pat tikai rindu īsos fragmentos, kuros „nekas nenotiek”, vienīgi murd domas un lāgiem arī emocijas. Īstenībā sižeta tā ierastajā izpratnē nemaz nav – ir Mūrlauks, kurš jūtas bezcerīgi vientuļš sava znota miljonāra Klegermaņa svinībās, ir dažas dažas ainas, kuras viņš varētu būt pieredzējis (vai izdomājis – kā, piemēram, epizode, kurā bomzis Aleksis kalpo par biezu ļaužu medību objektu, – nu nekādi puslīdz nopietni iecerētā romānā neiederas šādas tik populāru ne pašas augstākās raudzes triviālās literatūras sižetu zādzības, sevišķi, ja epizode būtībā ir tikai kārtējais šīs sižetiskās klišejas pārstāsts). Un – ir „balsis”, kuras veido romāna trešās – visplašākās – daļas tekstu. Kas runā? Lāgiem sarīkojumu viesi, atbrīvoti no jebkādām psiholoģiskām un vizuālām pazīšanās zīmēm, lāgiem, šķiet, pats autors. Runā par visu ko – sākot no sadzīviskām anekdotēm un beidzot ar pseidofilozofiskām refleksijām. Liekas, trešā daļa iecerēta kā romāna „smaguma centrs”. Šur tur pavīd ideja par cilvēku kā bezcerīgi vientuļu radību vispār. Taču visi autora centieni apslīkst primitīvi publicistiskā pļāpāšanā, lielākoties akcentējot domu par to, cik bagātie ir lieli maitas. Būtībā Vientulībai masu sarīkojumos piemīt tā pati vaina, kas visiem Bela beidzamā laikposma romāniem: emocionālais spriegums ož pēc pliekanas melodrāmas, ikdienišķā aprakstniecība nogalē vizionārās ekspedīcijas, lakoniskā rakstība nevis precīzi trāpa mērķī, bet pārvēršas aptuvenībā, savukārt pats romāns – melnbaltā spēlītē, kuras fudamentu veido divas tēzes: liels maita, tāpēc bagāts; un – labs cilvēks, tāpēc nabags. Triloģijai šāds fundaments šķiet pārmēru pieticīgs.

Karogs, 04.2005

____________________________________

Vēl par Albertu Belu:

Recenzija par romānu Latviešu labirints

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s