Arvis Kolmanis “Žūpa Amors jeb Mirušais dievs”

Arvis Kolmanis

Žūpa Amors vai tomēr Arvis Kolmanis?

Arvis Kolmanis Žūpa Amors Tu uz smagām paģirām atmosties kapličā, iezārkots, blakus vēl daži zārki ar citiem tikpat intensīvi žūpojušiem dzīvajiem, starp kuriem ir arī viens nez no kurienes uzradies nēģeris (kurš, kā stāsta, meklējot aizbēgušo vai varbūt nekad neeksistējušo sievu), vēl vajadzētu būt arī zārkam ar kārtīgu mironi, taču šajā zārkā brīnumainā kārtā atrodas šņabja pudele. To laikam varētu definēt kā laimības mirkli, apskaidrību, katarsi.

Apmēram šāda epizode ir Arvja Kolmaņa romānā Žūpa Amors jeb Mirušais dievs (Atēna, 2005). Pēc pirmā stāstu krājuma Greniāna jeb Ceturtā versija (1995) iznākšanas Kolmanis bija publicējis tikai nedaudzus stāstus; romāns tapis krietni ilgu laiku. Ja vienā rindkopā jāatbild uz tradicionālo jautājumu, par ko ir šis romāns, tad atbilde diez vai ir iespējama. Ir Amors (tas pats, kas pazīstams no bildēm, ar loku un bultām, kaut gan Kolmaņa romānā viņš aizdomīgi atgādina pagalam nodzērušos plenci), ir paklīdis tips, iesaukts par Ārčiju, kuram piemīt stipri kriminālas noslieces, ir dzērājfilozofs barons, ir Mācītājs, kas atvaļināts par dzeršanu, ir Soņa, kura, būdama promesoša lielākajā romāna daļā, dīvainā kārtā atrodas šo un arī daudzu citu personu interešu krustpunktā, – un ir šņabja straumes, ezeri, okeāni, kuros atdevīgi plunčājas romānā mītošie ļauži. Katrā ziņā – tik daudz nav dzerts visā latviešu literatūras vēsturē, kaut gan citādi latviešu literatūra ir itin bagātīgi piesātināta ar alkoholu (kaut kur fonā, protams, nojaušama alkoholizēti mistērisko ceļojumu žanra klasiķa Venedikta Jerofejeva figūra).

Sižets – no vienas puses, fantastiski aizraujošs (Kolmanis ir viens no retajiem rakstniekiem, kas no viegli atpazīstamām klišejām spēj dabūt gatavu patiesi aizraujošu sižetu, nekad neieslīgstot banalitātēs), no otras – neiedomājami murgains. Ir klejojumi daudzkāršās pasaulēs, kas iekļaujas cita citā – pārvietošanās nav grūta, taču sagādā milzums problēmu, jo nemitīgi jāiziet aizvien jauni pārbaudījumu loki (mitoloģiskajiem varoņiem bija nesalīdzināmi vieglāk – viņiem aiz muguras nestāvēja ņirdzīgi smīnošais autors), pagātne putrojas ar nākotni, atmiņas veido nekad nebijuši notikumi, kuri turklāt mēdz piedāvāt vairākas iespējamā sižeta versijas, lineārās loģikas vietā darbojas pavisam citi spēles noteikumi. Varbūt kā vadmotīvu var uzlūkot vienubrīd barona – viņam ļoti patīk bārstīt visādus aforismus – teikto: „Nedrīkst ticēt nevienai patiesībai, ko par neapstrīdamu uzskata citi, vienalga – vairākums vai viens vienīgs cilvēks. (..) Vienīgā patiesība ir patiesība, ko par patiesību katrs pieņēmis pats sev,” protams, koriģējot to ar šajā pašā teicienā ietverto jēgu. Jau ar neapbruņotu aci nojaušams, ka tipiski profānajos personāžos un notikumos nemitīgi – grūti pateikt, cik lielā mērā apzināti, ko ielicis autors un ko izlasa lasītājs – tiek iešifrēta kāda cita jēga, taču romānā izkaisītās metaforu, simbolu un alūziju atslēgas, visticamāk, nekādas durvis vaļā never, pareizāk sakot, aiz durvīm ir nākamā telpa ar vēl vienām durvīm – un tā līdz bezgalībai, līdz Dieva zārkam, kurš gan romānā netiek atrasts. Viena lieta gan ir skaidra – šādas ievirzes romāna latviešu literatūrā nav bijis. Taču, runājot par virsrakstā piesaukto dievu, – „Dieva nav… Dievs nav izcietis musu lopiskumu… Dievs jau sen… sen miris…”

Karogs, 02.2005

____________________________________

Vēl par Arvi Kolmani:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s