Miroņi un metaforas

Piektais gads nu, 2005. gadā, tiek piesaukts vai katra vārda galā, tam tiek veltītas zinātniskas konferences, aizrautīgi producēta publikāciju plūsma. Taču šim Piektajam gadam nav nekāda sakara ar reālo 1905. gadu. Par to, kas toreiz īsti notika, visticamāk, zina vien ļoti nedaudzi vēsturnieki, un es stipri šaubos, vai arī starp viņiem valda liela vienprātība.

Īstenībā Piektais gads ir metafora, mīts, leģenda.Taču šī metafora ir kļuvusi ārkārtīgi plaša, ietilpīga un, galvenais, ietekmīga. Reālie 1905. gada notikumi varbūt gan bija plaši, tomēr diez vai īpaši ietekmīgi. Tie vienkārši īpaši izteiksmīgi iekļāvās citu tādu pašu notikumu virknē, kas liecināja, ka Krievijas impērija iekšēji jau ir sabrukusi – un visuzskatāmāk par to liecina fakts, ka vara vispār pieļāva 1905. gada notikumus.

Taču tas lai paliek vēsturniekiem. Atgriezīsimies pie Piektā gada metaforas. Tās darināšanā liels nopelns rakstniekiem – Rainim, Akurateram, Skalbem, Austriņam un daudziem citiem. No vienas puses – ir sarēķināts, ka Piektais gads radīja vairāk nekā 3000 miroņus. Tātad – briesmīga traģēdija, kura gan XX gadsimta šausmu hronoloģijas kontekstā īpaši iespaidīga neliekas. No otras puses – kā jau vēsturē parasts, no miroņu grēdām tiek taisīta gan pliekana retorika, gan augstā poēzija. Retorika ir traki talantīgi uzrakstīta, tāpēc iedvesmojoša. Līdz Latvijas valsts tapšanai piecpadsmit gadu laikā rakstnieki, vēsturnieki, ideologi, politiķi no Piektā gada pamanījās radīt vienu no ejošākajām precēm visā Latvijas XX gadsimta vēsturē. Metafora izrādījās tik daudznozīmīga, ka bija derīga visām varām un ideoloģijām. Savu lomu tā nospēlēja Latvijas valsts tapšanas laikā, divdesmitajos gados par Piekto gadu tika sacerēti tik ugunīgi vārdi, kādi neradās pašā 1905. gadā, to turpināja ekspluatēt pie Ulmaņa, bet jo sevišķi – padomju laikā, tas turpinās arī tagad. Jebkura vara, jebkura ideoloģija meklē un, galvenais, atrod savus pirmsākumus, vēlreiz uzsvērsim, nevis 1905. gada reālajos notikumos, bet Piektā gada metaforā. Un tas jau par kaut ko liecina. Grozi kā gribi, no visām pusēm spīd.

Man pret šādām metaforām ir diezgan skeptiska attieksme. Pārāk patētiskas, pārāk vājš sakars ar stipri bēdīgo XX gadsimta sākuma realitāti, bet ļaunākais, ka tās pārāk viegli grozāmas un piemērojamas jebkuras nokrāsas ideoloģijai – kā šlipse ierēdņa uzvalkam. Tāda plaša patēriņa prece, kuru jebkurā brīdī var izmantot, kā vien iepatīkas. Mūslaiku reklāmas meistari noteikti var pamācīties no ļaužiem, kas to darinājuši.

Bet visai šai padarīšanai ir arī otra puse. Skaidrs, ka par nacionālajām metaforām var pārtapt vien ļoti būtiskas norises. Šai gadījumā, manuprāt, no svara ir tas, ka vienlaikus daudzi un savā starpā stipri atšķirīgi ļauži atļāvās atzīties, ka zina tādu jēdzienu kā brīvība un viņiem prātā arī tas, ko patlaban visbiežāk dēvē par demokrātiju. Šeit es nerunāju par teroristiem, rīkļurāvējiem un salašņām, kas slepkavoja visbiežāk pilnīgi nevainīgus cilvēkus, laupīja bankas un dedzināja muižas. Runa ir par gluži normāliem cilvēkiem, kas 1905. gada saspringtajā situācijā saprata, ka brīvības jēdziens, kas, starp citu, arī ir tikai metafora un parasti apzīmē kaut ko tik ļoti abstraktu un nekonkrētu, ka līdzīgā manierē noder jebkurai ideoloģijai, ir gluži reāls un piemērojams jebkurai situācijai. Brīvība vienmēr un visiem ir tepat degungalā, bet lielākie pinekļi katram iekšā.

Uzreiz nāk prātā analoģija ar revolūciju Francijā. Neraugoties uz to, ka visiem skaidrs, ka tas bija viens no drūmākajiem, asiņainākajiem un arī stulbākajiem posmiem Francijas vēsturē, joprojām revolūcija tiek glorificēta un aizrautīgi svinēta. Manuprāt, tas notiek tikai slavenā saukļa – brīvība, brālība, vienlīdzība – dēļ. Dīvainā kārtā metafora vienmēr izrādās spēcīgāka par realitāti. Realitāte zibens ātrumā izgaist vai labākajā gadījumā atstāj savas pēdas arhīvos un tajās patoloģiski pedantisku vēsturnieku sarakstītajās grāmatās, kuras lasa tikai viņu kolēģi, turpretī metaforas prātā visiem. Ne velti visos laikmetos cietumos un pie sienas pieņemts likt tieši rakstniekus (nevis māksliniekus, mūziķus vai, pasargdies, lietišķo mākslas jomu meistarus) – ļaužus, kas noņemas ar metaforu radīšanu.

Bet vispār Piektā gada lielākais nopelns bija tas, ka dumpošanās tika apspiesta. Bail iedomāties, kas notiktu, ja revolucionāri vinnētu – visur Latvijā, pareizāk sakot, Krievijas impērijas Baltijas guberņās pie varas nāktu pragmatiskie teroristi un visparastākie bandīti. Tad mēs būtu dabūjuši tādu pašu haosu kā Krievijā pēc septiņpadsmitā gada, bet nacionālās vienotības ideja ātri vien pačibētu, sāktos savstarpējo rēķinu kārtošana, reālajā politikā pagalam neiederīgie ideālisti ar Raini priekšgalā tiktu patriekti aizkrāsnē (gan neaizmirstot nospert viņu radītās metaforas) un, kā parasti, kārtējo reizi ciestu absolūti nevainīgi cilvēki. Šādā gadījumā mums vairs nebūtu skaistās Piektā gada metaforas, kas gluži vai mistiskā garā burtu un vārdu kombināciju pārvērš gluži reālā un vienojošā spēkā. Vēstures mācība allaž drūma – nošauts varonis ir daudz pievilcīgāks un iespaidīgāks nekā ar medāļiem apkāries vecs kraķis, par kādu būtu pārkvalificējies tas pats varonis, ja netiktu nošauts. Arī literatūras mācība ir ne mazāk drūma – rakstnieks gaišākās un cēlākās metaforas darina no līķiem. Citādi ne vella nesanāk.

Karogs, 01.2005

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s