Kāpēc tā ir, ka nav

Pieļauju, ka situācija ir unikāla un absolūti neizskaidrojama: laikā, kad pasaules literatūra ir pārsātināta ar fantastiku un fantāziju, latviešu literatūrā, grozi kā gribi, nav, nav bijis un arī pie apvāršņa nevīd neviens profesionāls fantasts. Jā, ir gan fantastikas, gan fantāzijas izpausmes, latviešu literatūras vēsturē, ja cītīgi meklē, atrodami atsevišķi teksti, kas it kā būtu piederīgi šiem žanriem (kā to uzskatāmi liecina, piemēram, daži dibenplāna klasiķu Eduarda Cālīša un Jāņa Sārta stāsti), taču pie labākās gribas nav iespējams runāt par fantastiku un fantāziju kā vērā ņemamu parādību latviešu literatūrā. Te var prātot un teoretizēt bez sava gala, kāpēc tas tā, bet diez vai līdz daudzmaz sakarīgiem secinājumiem var nonākt.

Domājot par Karoga numuru, kas veltīts latviešu fantastikai, precīzāk, jautājumam par to, vai vispār jēga runāt par šāda žanra pastāvēšanu, apvaicājos daudziem pazīstamiem ļaužiem – kāpēc latviešu literatūrā neeksistē fantastika kā žanrs. Parastā atbilde – plecu raustīšana un retorisks pretjautājums: „Jā, patiesi, kāpēc tā ir, ka nekā nav?” Bija arī mēģinājumi defektu atvedināt uz specifiski latvisko mentalitāti. Taču šepat blakus, kur diez vai mentalitāte īpaši atšķirīga, situācija citāda. Nesen sarunājos ar trīs relatīvi jauniem igauņu dzejniekiem. Viņi visi vienā balsī uzsvēra, ka viena no interesantākajām parādībām šodienas igauņu literatūrā ir fantastikas žanra ja ne gluži uzplaukums, tad vismaz pienācīga reprezentācija. Arī Lietuvā process uzmet kādu burbuli, par ko liecina liecina latviski publicētais apjomīgais leišu fantastikas krājums Baltijas teiksme (Hekate, 2003). Neņemos spriest, cik augstām vai zemām literatūras sfērām šie teksti piederīgi, taču ir skaidrs, ka Lietuvā fantastika pastāv un attīstās, turpretī no latviešu mūslaiku literatūras šādu Teiksmu nevarētu izfiltrēt.

Būtībā visā Latvijas – ne latviešu – literatūras vēsturē ir bijuši tikai divi īsti profesionāli fantasti – Vladimirs Mihailovs, kurš Krievijā jau pieskaitīts pie žanra klasiķiem (tiesa, par viņa beidzamā laikposma romāniem lasītas ļoti skeptiskas atsauksmes), un Nikolajs Gudaņecs. Abi raksta krievu valodā, ar latviešu literatūru viņiem nekādas saistības nav, kaut gan Mihailova stāsti un romāni savulaik diezgan daudz tulkoti arī latviski; patlaban viņš dzīvo Maskavā. Ir gan ASV dzīvojošais Nikodēms Bojārs, kurš rakstīja itin tradicionālu fantastiku, bet – angļu valodā, un arī šie teksti trimdas latviešu literārajā procesā faktiski neiesaistījās.

Vēl varētu pieminēt, ka kopš 2000. gada pastāv Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrība (LFFB), taču, lasot internetā publicētos nedaudzos tās locekļu sacerētos tekstus, radās priekšstats par galīgu diletantismu. Vispār jau šo padarīšanu var itin labi saprast – ļaužiem kopējas intereses, cītīgi lasa fantastiku, cik noprotams, dažs aizraujas arī ar lomu spēlēm, cits, tāpat vien izklaidēdamies, šo to uzraksta, vēl cits to komentē… Vārdu sakot, visiem labi, bet ar literatūru gan tam ļoti attāls sakars. Vismaz – ar ļoti retiem izņēmumiem. Tostarp, piemēram, patrāpījās Kaspars Bērziņs, kura stāsti likās itin pieņemami un daži jau publicēti žurnālā Terra.

Ar fantastikas tulkojumiem – līdzīga situācija: tie tiek publicēti homeopātiskās devās un bez jebkādas izdošanas stratēģijas (ja par stratēģiju neuzskata mēģinājumus sekot kādas filmas panākumiem – tā, piemēram, gaidāms Sergeja Lukjaņenko Nakts sardze, jo nesen pēc šī romāna tika uzņemta filma). Cik saklausīts no izdevējiem, visi vienbalsīgi apgalvo, ka latviešu lasītājam fantastika diez ko neejot pie sirds.

Kolīdz runa ir par fantastiku, uzreiz paredzami klasiskie iebildumi – sak’, kam gan vajadzīgs piesārņot godīgo un augsti tikumīgo latviešu literatūru ar visādām sēnalām. Taču bēdīgā kārtā saistībā ar „vieglajiem” žanriem aizspriedumi, snobisms, nezināšana un visparastākais aklums krājas kārtu kārtām. Piemēram, ja mēs runājam par literatūras „nopietno” galu, gluži automātiski kā etaloni tiek izvēlēti pasaules literatūras diždarbi. Turpretī, spriežot par „vieglajiem” žanriem, tie uzreiz tiek apcerēti kā pelēka un viendabīga tekstu masa. Kaut gan – arī „nopietnajā” literatūrā ir vismaz tikpat liels sēnalu procents kā triviālajā. Un – arī „vieglajos” žanros ir savi meistardarbi, varbūt vienīgi vērtību orientācija drusku atšķiras no „nopietnās” literatūras. Manuprāt, „vieglo” žanru trūkums (komplektā ar daudziem pagalam primitīvi savārstītiem lasāmgabaliem, kas par varītēm mēģina pretendēt uz „nopietnās” literatūras statusu) latviešu literatūrā reti izteiksmīgi liecina par stipri ieilgušu sērgu. Kā tā ārstējama – nav zināms. Viena lieta gan skaidra: dakterēšana tikai rakstošo ļaužu ziņā.

Karogs, 01.2005. Raksts publicēts kā ievads materiālu kopai, kas veltīta latviešu fantastikai un fantāzijai.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s