Kritiski par mākslas kritiku

2004. gada decembrī Diena mēģināja inspirēt diskusiju par mākslu kritikas jēgu, sūtību un situāciju mūslaiku Latvijā. Te lasāmas manas atbildes uz piesūtītajiem jautājumiem. Vēl diskusijā piedalījās mūzikas kritiķe Inese Lūsiņa, teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis, mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis un kino kritiķe Dita Rietuma.

Kritikas uzdevums ir darīt mākslu pieejamāku plašākai publikai. Vai tas notiek?

G. B. Aplamības. Kritikas uzdevums nav darīt mākslu pieejamāku plašākai publikai, kritika nekad un nekur ar to nav nodarbojusies. Bez garas prātošanas ir skaidrs, ka mākslas „patērētāju” skaits ir nesalīdzināmi lielāks par kritikas lasītāju skaitu.

Kāda ir mākslas kritikas loma: mākslas procesu virzīšana vai to aprakstīšana?

G. B. Kritika neko nevirza un neiespaido. Aprakstīšanai ir sekundāra funkcija – lai ir, uz ko balstīties vēsturniekiem un mācību grāmatu autoriem, kaut gan apcerēt mākslas vēsturi, kā avotu izmantojot kritiku – tas liekas diezgan pastulbi.

Kuru no metodēm izmantojat jūs? Kāpēc?

G. B. Neizmantoju nekādu metodi. Ja kaut ko rakstu, mēģinu vienkārši uzrakstīt puslīdz sakarīgi. Tiklīdz kritiķis sāk izmantot „metodi”, mēģina radīt pabeigtas sistēmas un pats tās neiznīcina vai noņemas ar tamlīdzīgām muļķībām, ir skaidrs, ka viņš ir pārkvalificējies par prastu muldoņu.

Piemēram, kāpēc teātra kritiķi Latvijā raksta kritiski un autoratīvi, bet mākslas kritika bieži ir aprakstoša?

G. B. Neesmu neko tādu pamanījis. Ja teātra kritikai paveicies, ka uz pirkstiem skaitāmi kritiķi māk rakstīt patiešām kritiski, tas nebūt nenozīmē, ka tā būtu Latvijai raksturīga likumsakarība.

Vai tas saistīts ar pārstāvētās skolas īpatnībām?

G. B. Latvijā nekādas „skolas”, „virzieni” vai kas tamlīdzīgs nepastāv.

Cik kritisks kritiķis var būt lokālā vidē?

G. B. Tas atkarīgs tikai no viņa temperamenta un uzņēmības.

Vai kritiķim ir reāla vara?

G. B. Ko nozīmē „reāla vara”? Ja kritika kā tāda neko neiespaido un nevirza – kāda te var būt runa par varu, turklāt reālu? Par sliktām grāmatām, bildēm, izrādēm, filmām utt. var uzrakstīt ģeniālus kritiskus apcerējumus, bet vai tas nozīmē, ka draņķību kļūs mazāk?

Kā izdodas sabalansēt atbildību lasītāja priekšā un vēlmi nesagraut mākslinieka pašapziņu un tālākās iespējas?

G. B. Kāpēc kritiķim būtu jājūt atbildība lasītāja priekšā un jāvēlas nesagraut mākslinieka pašapziņa? Ja reiz kāds cilvēks sācis noņemties ar mākslas būšanām, lai rēķinās, ka var dabūt ar mietu pa galvu. Ja tas nepatīk, lai dara ko citu. Pašapziņa ir paša mākslinieka problēma, kritikai gar to nav nekādas daļas. Kritikā vienīgais kritērijs ir teksta kvalitāte. Gan atceroties, ka tas ir stipri relatīvs lielums.

Kas ir laba kritika?

G. B. Laba kritika rada domas. Starp citu, tā arī ir vienīgā kritikas jēga, loma un vara.

Vai arī citām jomām nebūtu vairāk jāizmanto izklaides rakstu rakstīšanas metodes: intriga, spilgti virsraksti, asprātīgs rakstības stils?

G. B. Ačgārni domāts. Tur jau ir tā lieta, ka tieši „izklaides raksti” izmanto to, ko jau sen radījusi kultūras „nopietnā” daļa – gan intrigas, gan spilgtos virsrakstus, gan asprātīgo rakstības stilu. Ja kritiķis raksta garlaicīgi, tas vienkārši nozīmē to, ka viņam vispār nav vērts ķerties pie rakstīšanas. Idiotu īpatsvars, ja kāds ņemtos to aprēķināt, gan „nopietnajā”, gan „izklaides” kultūrā droši vien sanāktu stipri līdzīgs, vienīgi domu gājiens katrā sfērā atšķirīgs. Atšķirīga ir arī iespēja demonstrēt savu gudrību vai muļķību.

Vai mākslas kritiķi analīzē dažkārt nav pārāk ierobežoti savā jomā? Kritikai ir jāstāsta arī par pasauli kopumā.

G. B. Tas atkal atkarīgs no paša kritiķa. Universālu principu te nav. Ja patīk un sanāk, var no vienas grāmatas vai bildes izvedināt vai visu civilizācijas vēsturi. Vienlīdz veiksmīgi var uzrakstīt monogrāfiju, salīdzinot viena dzejoļa divu variantu stilistikās nianses. Es jau teicu, ka no svara ir tikai teksta kvalitāte.

Kādu redzat mākslu kritikas nākotni Latvijā?

G. B. Runājot par literatūrkritiku – bieza migla. Es teiktu, ka literatūras kritika kā process Latvijā patlaban nepastāv. Ir atsevišķu ļaužu parādīšanās publikas priekšā kritiķa pozā. Cik ilgi tas turpināsies – neņemos spriest.

Vai izklaide noēdīs padziļinātu kritiku?

G. B. Tak lai viņa ēd, ja tā kritika ir tik vārga. Kam gan vajadzīga vārga kritika?

Diena, 10.12.2004.

__________________________________

Vēl par kritikas problēmām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s